Maz ir to, kas par nāvi runā. Latviešiem no senču pagānisma un tautas ticējumiem tā ir zināma māņticība – nerunāt par nāvi, jo ar runāšanu var nāvi piesaukt.

Cilvēkam no nāves ir bail, tiesa, šīs bailes ir ļoti atšķirīgas dažādām reliģijām. ‍Tie, kas tic atdzimšanai citā ķermenī, no nāves baidās mazāk. Itin labi ar nāves ideju sadzīvo tie, kas tic aizkapa valstībai ar iespēju dzīvot kādā no daudzajiem Dieva valstības mājokļiem, nolūkojoties, kā pie Dieva rokas sēž Jēzus Kristus vai Muhameds. Viņiem aizkapa valstībā visa būs gana un viss būs gauži labi, ja šai saulē viņi kārtīgi savu dievu lūguši un godam dzīvojuši.

No ārsta viedokļa jebkurš cilvēks piedzimst un jebkurš cilvēks nomirst. Mans Vatikāna kolēģis, kurš pēc izglītības ir ārsts, bet pēc amata – bīskaps, to reiz teica: „Cilvēks ir dievišķa būtne, tādēļ piedzimst un nomirst.”

Ārsti ir klāt pie cilvēku dzimšanas un pie cilvēku miršanas, un medicīnā svarīgi ir gan vieni, gan otri. Tiem ārstiem, kas pieņem dzemdības, ir lielāks gandarījums par paveiktu darbu.

Neviens cilvēks negrib mirt sāpēs un mokās, negrib kļūt par apgrūtinājumu tuviniekiem. Lielākā daļa cilvēku vēlas nomirt miegā, turklāt savā gultā, nevis slimnīcas paliatīvās nodaļas vai – vēl sliktāk – pansionāta vai aprūpes nama gultā. Cilvēki visvairāk baidās no sāpēm pirms nāves, baidās no nevarības,  no tā, ka kļūs atkarīgs no citu cilvēku rūpēm, ka slimība, promiešana un aprūpe būs jāuzkrauj  saviem tuvākajiem, biežāk – bērniem.

Zināma daļa vīriešu cer nomirt fiziskās aktivitātēs, lai tās būtu sports, ceļojums vai sekss. Sievietes vairāk nekā vīriešus satrauc– kurš nāves brīdī viņām atradīsies blakus: vīrs, bērni, tuvinieki vai varbūt nepazīstami cilvēki, kas sociālās aprūpes namā ieradušies uz 24 stundu dežūru.

Gandrīz neviens nevēlas iedomāties savu nāvi kā ilgu, sāpīgu un mokošu procesu, kas patērē lielus resursus, īpaši piederīgo dzīves un naudas resursus. Nāve nav viennozīmīga, un ir daudz cilvēku, kas atsevišķās dzīves situācijās paši vēlētos aiziet ātrāk vai nepieļaut vienu vai otru ārstēšanu. Iespējams, daudzi nevēlētos, ka viņus ārstē ar ļoti sarežģītām ķīmijterapijas vai staru terapijas metodēm, kas, iespējams, pagarinātu viņa dzīvi par dažām dienām, ja vien zinātu patiesību par šo ārstēšanu.

Vai vienmēr ir labi visiem līdzekļiem pagarināt pacienta dzīvi?

Tajā brīdī, kad slimība tuvina cilvēka dzīvi nāvei, parādās vēlme dzīvot ilgāk. Visbiežāk un visaktīvāk īslaicīgu dzīves pagarināšanu pieprasa tuvāki vai tālāki radinieki vai šo radinieku paziņas. Ir ļoti grūti pieņemt ziņu, ka tuvinieks nule atstās šo zemi, tāpēc piederīgie pieprasa jaunus un jaunus izmeklējumus, stiprāku ārstēšanu, ārvalstu konsultantus vai iespēju pārvest slimnieku ārstēties uz Šveici vai Vāciju (par valsts budžeta, sliktākā gadījumā – ziedojumu vai par paša līdzekļiem). Uz reanimācijas nodaļu zvana pacienta bērni un mazbērni, viņu draugi, politiķi, Veselības ministrijas ierēdņi, kā arī citi ārsti, kurus radi sameklējuši savu paziņu lokā.

Joprojām sabiedrībā ir pilnīgi pretējs viedoklis par to, vai cilvēks konkrētā brīdī ir miris vai nav. Pacienta radinieks uzskata, ka miris ir tas, kurš neelpo, kurš ir auksts un sastindzis, bet reanimācijas nodaļas ārsts uzskata, ka miris ir tas, kam smadzenes nedarbojas un tātad – arī nekad nedarbosies. Reanimācijas ārsts itin viegli var pārbaudīt smadzeņu funkciju un diagnosticēt smadzeņu nāvi. Pacienta radiniekiem ir ļoti grūti izprast, ka patiesībā pacients ar smadzeņu nāvi ir miris. Krūškurvis cilājas mākslīgās plaušu ventilācijas aparāta darbības rezultātā, āda ir sārta un silta, ir saglabāts perifērais pulss, bet pacients patiesībā ir miris, jo ir iestājusies smadzeņu nāve. Nekad, nekur pasaulē neviens cilvēks pēc smadzeņu nāves nav spējis patstāvīgi funkcionēt.

Cilvēces iespējas pagarināt kāda individuāla cilvēka eksistenci ir diezgan lielas. Izraēlas 11. premjerministrs ģenerālis Ariels Šarons pārcieta insultu 2006. gada 4. janvārī un komas stāvoklī pie mākslīgās plaušu ventilācijas atradās līdz 2014. gada 11. janvārim – bez jebkāda kontakta, bez smadzeņu darbības. Te gan jāpiebilst, ka gan aktīva, gan pasīva eitanāzija (t.sk. ventilācijas iekārtu atslēgšana) Izraēlā ir aizliegta gan ar valsts likumiem, gan jūdaisma (ebreju reliģijas) likumiem.

Šarona ilggadējā koma bija par iemeslu virknei medicīnas filozofijas izmaiņu, kā arī atziņai, ka nevis sirdsdarbības neesamība, bet gan smadzeņu nāve ir uzskatāma par nāves faktu. Latvijas likumdošana paredz par smadzeņu nāves faktu pārliecināties 24 stundas. Smadzeņu nāve atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem tiek noteikta ar smalkām tehnoloģijām, un, ja tāda ir konstatēta, tad tāda ir.

Literatūrā, bet īpaši kino, ir radīts sabiedrības viedoklis par reanimāciju. Kinofilmās reanimācija 90% gadījumu beidzas ar to, ka pacientu izdodas glābt, un viņš laipni pateicas ārstam. Dzīvē reanimācija 90% gadījumu ir nesekmīga, pat – ja to veic ārsts, kurš pieprot šo lietu. Diemžēl liela daļa no pacientiem, kam ir atjaunota sirdsdarbība, tuvākajās dienās vai mēnešos tik un tā aiziet tai saulē. Un tomēr Latvijas likumdošana paredz, ka ārstam katrs mirstošais pacients būtu jāreanimē, pat – ja pacientu onkoloģiskā vai kardiovaskulārā slimība ir novedusi finiša taisnē. Patiesībā pirmais uzdevums likumdošanā būtu – ļaut katram pacientam dzīves laikā formulēt – vai viņam jāveic kardiopulmonāla reanimācija, jāveic visi iespējamie ārstniecības pasākumi, lai vēl kādu laiku ķermenis pavadītu mākslīgas ventilācijā un zāļu iedarbē, vai varbūt ne. Šo rindu autors ir notariāli apstiprinājis, ka viņam nekādā gadījumā nav veicama kardiopulmonāla reanimācija, kā arī nav veicama asins vai asins preparātu pārliešana, ja pats pie skaidras apziņas nav tam piekritis. Būtiski, ka likumdošana itin daudzās pasaules valstīs pieļauj un iesaka pacientiem norādīt atteikšanos no pārmēra ārstēšanas, no dzīves mākslīgas pagarināšanas bez atbilstošas dzīves kvalitātes. Šo iespēju izmanto galvenokārt ārsti un citi medicīnas profesionāļi, pie kam arī savu vēlmi parasti norāda savas dzīves pēdējā gadā. Ārstu aptaujas globāli norāda, ka tieši profesionālās zināšanas viņiem liek būt skeptiskiem pret pārmēra medicīnisku intervenci attiecībā pret sevi sava mūža nogalē.¹

Vai tiešām visās situācijās ir nepieciešama izmisīga, dārga un nepamatota cīņa par dzīvības īsu paildzināšanu situācijās, kas skaidri un saprotami norāda uz ļoti zemu tālāko pacienta dzīves kvalitāti? Dažādās valstīs šo problēmu dažādi cenšas risināt ar likumdošanas un normatīvo aktu palīdzību – un tas saucas atteikt nepamatotu ārstēšanu vai veikt pasīvo eitanāziju. Jēdzienam „pasīvā eitanāzija” ir diezgan liela atšķirība no aktīvas eitanāzijas. Par pasīvo eitanāziju mēs uzskatam medicīniski un ekonomiski nelietderīgas ārstēšanas atcelšanu, proti, atteikšanos ārstēt pacientu ar ļoti dārgu ķīmijterapiju (piemēram, par pusmiljonu eiro), ja paredzamais ieguvums ir dažas dzīves nedēļas.

Daudzās valstīs likumdošana pieļauj pārtraukt ārstēšanu un neveikt reanimācijas pasākumus situācijā, kad šāda ārstēšana nav pamatota no reālas cilvēka dzīvildzes un dzīves kvalitātes aspekta. Piemēram, Argentīnas senāts 2012. gadā pieņēma likumu², kas ļauj noraidīt ārstēšanu, kas mākslīgi paildzina tādu pacientu dzīvi, kuriem ir galēji smagi vai neatgriezeniski simptomi. Piekrišanu ārstniecības pārtraukšanai var dot pacients vai, ja tas nav iespējams, viņu radinieki vai likumīgie pārstāvji.

Īrijā ārstam ir nelikumīgi aktīvi veicināt kāda cilvēka nāvi, tomēr nav nelikumīgi atņemt dzīvības atbalstu un citu ārstēšanu, ja persona (vai viņu aizbildnis) to pieprasa. Ārsts drīkst pārtraukt pacientu dzīvību uzturošu ārstēšanu, piemēram, plaušu ventilāciju un parenterālu barošanu.

Somijā likumīga ir pasīvā eitanāzija, proti, tālākas aktīvas ārstēšanas (īpaši, ķīmijterapijas un staru terapijas) pārtraukšana. Zviedrijā pasīvā eitanāzija tiek uzskatīta par likumīgu pēc 2010. gada tiesas sprieduma. Dānijas parlaments ir iecēlis ētikas komisijas, kas atļauj atvieglot pacientu ciešanas pirms nāves, turklāt ar recepšu medikamentiem. Šis formulējums ļauj ar koplēmumu lietot lielākas miega zāļu vai pretsāpju līdzekļu devas, kas saīsina pacienta dzīvi, bet samazina ciešanas. Lietuvā likumā iestrādātas norma – pacienta tiesības cieņpilni mirt.

Čīlē pasīvo eitanāziju kopš 2012. gada pieļauj pacientu tiesību regulējums ar tiesībām uz informētu piekrišanu, kas ļauj pieņemt vai atteikt jebkādu ārstniecību.

Vācijā pasīvā eitanāzija ir likumīga kopš 2014. gada, ja pacients to ir pieprasījis. Aktīvas eitanāzijas formas, ieskaitot nāvējošu savienojumu ievadīšanu, ir nelikumīgas. Pasīvā eitanāzija kopš 2018. gada ir likumīga Indijā, un Indijā ar to saprot atbalsta atcelšanu pacientiem veģetatīvā stāvoklī.

Ir arī pretēja tendence – aizliegt un kriminalizēt jebko, kas tieši vai netieši paātrina pacienta nāvi. Eitanāzija Turcijā ir stingri aizliegta. Saskaņā ar Turcijas Krimināllikuma 84. pantu par palīdzību un pašnāvības atbalstīšanu tiek sodīts jebkurš, kurš ir palīdzējis personai doties nāvē.

Kas ir eitanāzija un kāpēc tā Latvijā netiek pieļauta?

Eitanāzija tulkojumā nozīmē – „viegla nāve”, no sengrieķu valodas ευ - „labs” + tanatos - „nāve” – tā ir ārsta vai medicīnas profesionāļa paša veikta vai viņa uzraudzībā veikta rīcība vai bezdarbība ar nodomu izraisīt nāvi, nolūkā izbeigt ciešanas neārstējami slimam un dzīves kvalitāti zaudējušam, kā arī nenovēršamām, neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam. Eitanāzija pamatojas uz pacienta brīvprātīgu izvēli.

Rietumeiropā vērojams pieaugošs un spēcīgs sabiedrības atbalsts eitanāzijai un ārstu atbalstītām pašnāvībām. Attiecībā uz ārsta palīdzību nāves gadījumā jādiferencē eitanāzija (ja zāles ievada ārsts), ar ārsta palīdzību veikta pašnāvība (ja pacients pats lieto, piemēram, iedzer letālo zāļu devu). Globāli palielinās to jurisdikciju (valstu, reģionu, pavalstu) skaits, kurās viens vai otrs no šiem strīdīgajiem pasākumiem ir legalizēts. Tā ir un būs ilgtermiņa sabiedrības tendence, un šo tendenci rada pieaugošā ilgmūžība.

Svarīga ir arī terminoloģija, jo valda zināms pārpratums un nesaprašana attiecībā uz eitanāziju un uz ārsta palīdzību, veicot pašnāvību. Eitanāziju Latvijā mēs saprotam kā iespējas „izbeigt personas dzīvi pēc viņa paša lūguma” un „cilvēka nāves izraisīšana pēc viņa paša lūguma”. Jēdziens „ārsta palīdzīga nāve” nav nedz precīzs, nedz neitrāls, bet gan neobjektīvs. Jēdzieniski ir šķirami divi dažādi procesi – „palīdzēt mirt” un „asistēt pacientam pašnāvībā”.

Pirmo likumu, kas de facto ietver eitanāziju, 1933. gadā pieņēma Urugvaja un nosauca to par homicīdu, un tas ļāva saīsināt pacienta mūžu, ja pacients tādu palīdzību lūdza un ārsts bija godājams. Patiesībā jau šis likums noteica asistēto palīdzību pašnāvībā, jo ļāva ārstam izrakstīt lielas pretsāpju un mieglīdzekļu devas, skaidri apzinoties, ka tās var saīsināt smagi slimā pacienta dzīvi, taču mazināt sāpes, trauksmi un nelāgu dūšu, kā arī uzlabot miegu.

Šveicē nāvējošas narkotisku un mieglīdzekļu zāļu devas Šveicē reģistrēts ārsts drīkst izrakstīt Šveices pilsonim vai ārzemniekam, kur adresāts pats uzņemas aktīvu lomu nāvējošo zāļu ievadē (izdzeršanā). Tas pamatojas uz senajā 1918. gadā uzrakstīto un 1942. gadā pieņemto Šveices kriminālkodeksa 115. pantu, kas uzskata palīdzību pašnāvībā par noziegumu tikai tad, ja motīvs ir bijis savtīgs. Pietiekami nopietni izvērtēta asistētā pašnāvība šādā gadījumā tiek uzskatīta par pieļaujamu pacientiem, kuriem ir nopietnas dzīves kvalitātes problēmas. Asistētā pašnāvība Šveicē ir dārga – maksā vairāk par 10 000 eiro. Bez tam šī palīdzība nozīmē nopietnu fiziskās un garīgās veselības, kā arī dokumentu pārbaudi un rezultātā izrakstītu recepti vai medicīnas darbinieka sagatavotu barbiturātu šķidrumu pašam pacientam iedzeršanai. Interesanti, ka pēc šīs nozīmīgās izmeklēšanas, diskusijām ar speciālistiem un nāvējošo zāļu receptes saņemšanas, lielākā daļa (>50%) šīs zāles neizmanto pašnāvībai. Lielai daļai cilvēku vienkārši asistētajā pašnāvībā izrakstītās zāles ir vajadzīgas kā apdrošināšanas polise gadījumam, kad sāpes būtu pārāk stipras un nebūtu vairs noņemamas, vai kādi citi dzīves kvalitātes apstākļi vai pat citi fiziskās un garīgās veselības aspekti liktu pieņemt lēmumu par pašnāvību.

Ierasta likumdošanas prakse globāli ir nevis atļaut eitanāziju vai asistēto pašnāvību, bet noņemt šai darbībai kriminālatbildību.

Šobrīd globāli palīdzības sniegšana cilvēka nāves paātrināšanai ir atļauta visai daudz valstīs dažādā pakāpē. Plašākā pieredze ir Beniluksa valstīm Nīderlandei, Beļģijai un Luksemburgai, kā arī Kanādai ar īpašu uzsvaru uz Ontario. Asistētā palīdzība pašnāvībai savas valsts un citu valstu pilsoņiem atļauta Šveicē.

Amerikas Savienotās Valstīs 1997. gadā Oregonā tika izdots akts „Cieņpilna nāve”, kas patiesībā nozīmē aktīvās eitanāzijas legalizāciju šajā štatā. Palīdzība pašnāvībai ir likumīga Vašingtonā, Kolorādo, Oregonā, Havaju salās, Vermontā, Ņūdžersijā, Kalifornijā, vienā Ņūmeksikas apgabalā, Menā un Montānā.

Pacientiem ASV ir tiesības atteikties no ārstniecības un saņemt pienācīgu sāpju remdēšanu pēc viņu pieprasījuma, pat ja šī pacientu izvēle – pārmērīga zāļu deva paātrina viņu nāvi. Nevajadzīgu vai nesamērīgi apgrūtinošu ārstēšanu, piemēram, dzīvības atbalsta mehānismus noteiktos apstākļos, saskaņā ar federālajiem tiesību aktiem var atsaukt tikai ar pacienta informētu piekrišanu vai ar likumīgo aizvietotāju informētu piekrišanu. Amerikas Savienotajās Valstīs gandrīz 20% ārstu norāda, ka ir saņēmuši lūgumus eitanāzijai vai ar ārsta palīdzībai veikt pašnāvību, un tikai 5% to kaut kādā mērā atbalstījuši. Oregonas un Vašingtonas štatā mazāk par 1% licencēto ārstu gadā izraksta receptes ārsta palīdzībai pašnāvībā.

2001. gadā Nīderlande pieņēma likumu, ar kuru legalizēja eitanāziju, tostarp, ar ārsta palīdzību veiktu pašnāvību. Sabiedrības veselības ministrija definējusi, ka šī prakse ļauj cilvēkam beigt savu dzīvi ar cieņu pēc tam, kad viņš saņēmis visus pieejamos paliatīvās aprūpes veidus. Beļģijas parlaments 2002. gada 28. maijā legalizēja eitanāziju. Lai pacients varētu Beļģijā izvēlēties eitanāziju, viņam ir jāapzinās lēmums un jāizprot eitanāzijas nozīme, slimībai ir jābūt terminālai, viņam ir jābūt ar lielām sāpēm, un ierobežotai iespējai ciešanas mazināt. Pacienta lūgums ir brīvprātīgs.

Nīderlandē un Beļģijā vairāk nekā puse ārstu ir saņēmuši pieprasījumu atbalstīt pacienta nāvi, turklāt šajās valstīs līdz 4,6% no visiem nāves gadījumiem notiek ar eitanāzijas vai asistētas pašnāvības palīdzību. Šo nāves gadījumu biežums ir daudzkāršojies pēc eitanāzijas legalizācijas.

Kanādā brīvprātīga aktīva eitanāzija ir likumīga cilvēkiem, kas ir vecāki par 18 gadiem, ar progresējošu slimību, kad dabiska nāve ir „saprātīgi paredzama”. Kanādā šo eitanāziju drīkst izmantot tikai cilvēki, kas iekļauti Kanādas veselības apdrošināšanas sistēmā.

Japānas valdība nav ar likumu noteikusi eitanāzijas statusu, bet tiesa 1962. gadā Nagojā atļāva pasīvo eitanāziju, un tiesa 1995. gadā Tokijā par aktīvo eitanāziju noteikusi nosacījumu kopumu, saskaņā ar kuru pasīva un aktīva eitanāzija varētu būt likumīga. Pacientu drīkst pasīvi eitanazēt, pārtraucot ārstniecisko terapiju, ķīmijterapiju, dialīzi, mākslīgo elpošanu, asins pārliešanu u.c. Aktīvai eitanāzijai Japānā jāievēro četri nosacījumi: pacientam jācieš no nepanesamām fiziskām sāpēm, nāvei jābūt neizbēgamai un tuvai, pacientam ir jādod piekrišana, jābūt ir izsmeltiem visiem pārējiem sāpju mazināšanas pasākumiem.

Apvienojošos pētījumos par eitanāziju un asistēto pašnāvību pasaulē secināts, ka vairāk nekā 70% gadījumu ir iesaistīti pacienti ar vēzi. Tipiskākie pacienti, kas izvēlas asistētu nāvi, ir labi izglītoti gados vecāki baltās rases vīrieši. Nav tā, ka par primāro motivāciju tiek atzītas sāpes, drīzāk gan vispārējs dzīves kvalitātes zudums. Lielākā daļa pacientu, kas Oregonā un Vašingtonā, kā arī Beniluksa valstīs saņēmuši ārsta atbalstu dzīves priekšlaicīgai pabeigšanai, iepriekš saņēmuši paliatīvo aprūpi. Vismaz šobrīd nav datu par eitanāzijas prakses ļaunprātīgu izmantošanu.

Pašnāvība vai asistēta pašnāvība – vai tas saistāms ar paliatīvo palīdzību

Pašnāvība ir realitāte cilvēku sabiedrībā. Latvijā vidēji katru dienu notiek vairāk nekā viena pašnāvība, visbiežāk lēmumu par aiziešanu no dzīves pieņem vīrietis spēka gados, kas pašnāvībai visbiežāk izmanto pakāršanos. Tiek uzskatīts, ka daļa no autoavārijās dzīvi zaudējušu vīriešu un daļa noslīkušo arī ir izdarījuši pašnāvību, tā ka pašnāvību skaits, šķiet, ir lielāks nekā uzrādīts statistikā. Sievietes pašnāvību veic vēlākos gados, pie kam lielai daļai no šo pašnāvību iemesls ir slimība. Sievietes biežāk pašnāvības veikšanai izvēlas medikamentus vai citas ķīmiskas vielas. Iespējams, jāveic uzskaite, ka cilvēku nāvē noveda viņa slimība kā galvenais nāves cēlonis, nevis paškaitējums.

Visbiežāk pacienti, kas nolemj nomirt, ir atstāti vieni ar savu lēmumu, vieni, lai beigtu savu dzīvi.

Vismaz daļa pabeigtu vai nepabeigtu pašnāvības mēģinājumu nebūtu notikušas vai būtu notikušas mazāk psiholoģiski un fiziski traumatiski, ja būtu asistētas pašnāvības iespēja. Tiesa, šai teorijai nav pārliecinošu pierādījumu.

Hroniski pacienti ar dzīves kvalitātes zudumu, kas lūdz palīdzību paātrināt nāves iestāšanos, nav tie pacienti, kas veic impulsīvas pašnāvības. Tādēļ viņu lēmumu parasti var apspriest, apstrīdēt, pārbaudīt – lai pacients nepaliktu viens pats dzīves ceļa beigās. Likumdošanai, normatīvajam regulējumam, reliģijai, sabiedrības nostājai nekādā gadījumā nevajadzētu atturēt pacientus no palīdzības meklēšanas dzīves ceļa beigās. Saskaroties ar paredzamu un nenovēršamu nāvi, vēlme aiziet no dzīves bez sāpēm un mocībām, nenodarot materiālu un psiholoģisku kaitējumu tuviniekiem, ir būtiski atšķirīga no pašnāvības, kas izdarīta depresijas vai cita potenciāli ārstējama garīgās veselības stāvokļa dēļ.

Ja kāds pacients ar smagu, praktiski neārstējamu slimību un lielu dzīves kvalitātes zudumu pieņem lēmumu paātrināt savu nāvi, un šis viņa viedoklis sakrīt ar ārsta viedokli, ka konkrētos apstākļos ir iespējams padarīt nāvi mazāk traumatizējošu, padarīt vieglāku ģimenes un draugu sērošanas procesu, tad šai situācijai būtu jābūt likumiskam risinājumam.

Paliatīvās aprūpes esamība vai neesamība parasti tiek minēta diskusijās, lai pārliecinātu otru pusi, vai un kā ārstam atsevišķos gadījumos ir jāpalīdz mirt vai jāasistē pašnāvībā.

Paliatīvā aprūpe šādā gadījumā būtu definējama kā pakalpojums cilvēkiem ar ļoti sliktu ārstēšanas prognozi, ar dzīvildzes prognozi, kas nepārsniedz 6 mēnešus, kā arī funkcionēšanas ierobežojumiem. Paliatīvajā aprūpē īpaši būtu jāizdala hospisa pakalpojumi, kuru sniegšana nedrīkstētu būt attiecīgās organizācijas peļņas avots. Būtiski, ka paliatīvo aprūpi nedrīkstētu izmantot kā rehabilitācijas alternatīvu, kā tas ir ilgstoši ventilējamiem pacientiem.

Globāli valda nostāja, ka, cilvēku ilgmūžībai pieaugot, pieaugot nāvei no vēža komplikācijām vai smadzeņu infarkta komplikācijām, pieaugot vecuma demences un Alcheimera slimības pacientu skaitam, nekad nepietiks paliatīvās aprūpes iespēju.

Būtisks aspekts no medicīnas ētikas skatpunkta ir, ka nav nekādas pretrunas starp paliatīvās aprūpes ārstu un ārstu, kas atbalsta pacientu nāves brīdī, abi var līdzās pastāvēt sabiedrībā un pacienta likteņa gaitā.

Jebkurā gadījumā paliatīvās aprūpes ieviešanai un atbalstam būtu jākļūst par nozīmīgu veselības aprūpes prioritāti, taču tas nekādā veidā nesamazina telpu diskusijai par asistētas pašnāvības legalizēšanu. Ārsta pienākums ir nodrošināt holistisku paliatīvo aprūpi un aizstāvēt piekļuvi paliatīvajai aprūpei, tostarp psihosociālam atbalstam aprūpētājiem un ģimenes locekļiem.

Saskaņā ar Pasaules Ārstu asociācijas Lisabonas deklarāciju par pacienta tiesībām pacientam ir tiesības saņemt visu pieejamo palīdzību, lai miršanas procesu padarītu iespējami cilvēkcienīgu.

Eitanāzijas un asistētas pašnāvības legalizācija ir ētikas jautājums

Ārsta uzdevums nav par visu varas makti piedalīties eitanāzijā vai apzināti virzīt pacientu uz iespēju izbeigt savu dzīvi. Ārsta misiju pilnībā nosaka Ženēvas deklarācija: „Ārstiem jebkurā gadījumā ir jāsaglabā vislielākā cieņa pret cilvēka dzīvību.”

Ārsti ir dažādi, un tie ārsti, kas spēj vajadzības gadījumā novērst pacientam ciešanas un nekvalitatīvas dzīvildzes pagarināšanu, ir augstākā mērā pelnījuši cieņu un apbrīnu.

Pieņemot jebkuru likumdošanas vai normatīvo aktu par dzīves nobeiguma atvieglošanu un paātrināšanu, ir pilnībā jāaizsargā to kolēģu brīvība un profesionālā autonomija, kuri šādā procesā nevēlas piedalīties, un šādu kolēģu vienmēr būs vairākums. Tātad – nevar likumdošanā pieprasīt ārstam veikt asistētu pašnāvību vai eitanāziju, pat, ja pats process ir legalizēts

Medicīnas ētika ir mainīga. Tā reaģē uz norisēm medicīnas zinātnē, tehnoloģijās un sabiedrībā. Tā reaģē uz prasībām sniegt pacientam palīdzību, aizejot tai saulē, bet sabiedrības un pat ārstu sabiedrības apziņā tas notiek lēni.

Ārsts, kurš veic eitanāziju vai asistēto palīdzību sastopas ar stigmatizāciju. Vēl vairāk – pilnīgi neatkarīgi no tā, kurā valstī asistēta palīdzība (asistēta pašnāvība vai pat eitanāzija) aiziešanai no dzīves tiek legalizēta, cilvēki, kas to veic, tiek stigmatizēti un viņu rīcība nosaukta par neētisku. Šādā gadījumā stigmatizēta un kā neētiska tiek definēta darbība, kas konkrētā gadījumā ir labvēlīgs, tiesisks akts, kas šo konkrēto cilvēku ieskatā ir morāli pareizs un balstīts uz pacienta lūgumu. Ir negodīgi un nevietā atklāti nosodīt un nosaukt par neētisku to ārstu rīcību, kuri izmantojot iespējas, ko likumdošana katrā valstī paredz, kā arī pēc pienācīga katra individuāla gadījuma analīzes un atbilstoši savām cilvēciskajām īpašībām nolemj palīdzēt un pavadīt pacientu līdz nāvei.

Sabiedrība, politiķi un sabiedriskie mēdiji pamanās izrādīt neuzticību ārstiem jebkurā valstī, kurā ar likumdošanas vai normatīvo aktu palīdzību ir pieļauta eitanāzija, asistēta palīdzība vai pat iespēja neturpināt ārstēšanu, ja šāda ārstniecība ievērojami nepagarina pacienta dzīvildzi vai ievērojami neuzlabo dzīves kvalitāti. Parasti arī liela daļa mediķu neuzticas kolēģu ētikai, kas ir nostiprināta likumdošanā, tādejādi apdraudot kopējo ārstu profesionālo autonomiju. Pastāv risks, ka ārstu pašu noteikumi tiek arvien vairāk aizstāti ar citiem spēles noteikumiem, proti, – cilvēki bez jebkādas ētikas vai medicīnas filozofijas sapratnes mēģina diktēt – kā ārstam rīkoties pie smagi slima, neārstējama un dzīves kvalitāti zaudējuša pacienta gultas.

Un vēl. Pasaulē ir atrodamas jurisdikcijas (piemēram, cietumi valstīs, kur nāvessods ir likumīgs), kur plašākā vai šaurākā apjomā ārsts piedalās nāvessodā, piemēram – lai secinātu nāves faktu. Vairākos ASV štatos likumdošana paredz, ka nāvējošas miegazāles nāvessoda izpildīšanai izraksta cietuma ārsts. Nav īsti mērķtiecīgi globāli nosodīt un par neētisku nosaukt šo ārstu – šajā gadījumā – likumīgu rīcību.

Lai kādā jurisdikcijā pieņemtu likumīgu lēmumu, ka ārstam ir tiesības piedalīties eitanāzijas vai asistētas pašnāvības procesā, viņiem ir jābūt pārliecībai, ka viņus nenosodīs un nesodīs.

Pazīstot Latvijas likumdošanas virtuvi, vienmēr prātā ir jāpatur pieņēmums, ka likums varētu tikt uzrakstīts izplūdis un nekonkrēts, ļaujot iespēju sodīt un nosodīt.

Pirms saviem secinājumiem vēlos citēt savu skolotāju, vienu no Latvijas zinošākajām un ietekmīgākajām intensīvās terapijas un reanimācijas speciālistēm, ilggadēju Austrumu slimnīcas virsārsti, nodaļas vadītāju Viju Ceru: „Nebūtu jārunā par eitanāziju, jo tauta un mediķi nav tam gatavi, bet jāprasa likumdošanas līmenī akceptēt konsīlija lēmumu vai vairāku ekspertu kopīgu slēdzienu atteikties no nelietderīgas, neefektīvas terapijas vai agresīvu ārstniecības metožu lietošanas smagu saslimšanu gala stadijās vai stāvokļos, kad jebkuri agresīvi reanimācijas pasākumi nespēj nodrošināt rezultāt u– pacienta kvalitatīvu dzīvi. Ārstam jāspēj atbildīgi izskaidrot piederīgajiem  reanimācijas rezultātu, nedodot veltas cerības uz brīnumu. Ja reanimācijas rezultātā neatjaunojas apziņa un pacientam ir smagi neiroloģiski traucējumi, reanimācija uzskatāma par neveiksmīgu.”

Pirmais solis, kas veicams Latvijas likumdošanā, ir Satversmes tiesas spriedums, ka cilvēkam Latvijā ir tiesības uz cieņpilnu nāvi un ka cilvēkam Latvijā ir tiesības vienkārši un saprotami veikt paziņojumu (tam būtu precīzi jātiek fiksētam e-veselībā, saglabājot maksimālu privātumu), ka viņam nav par visu vari jāveic reanimācijas vai pārspīlētas ārstniecības pasākumi gadījumā, kad tas reāli nevar pagarināt viņa dzīvi un uzlabot dzīves kvalitāti. Pēc šāda Satversmes tiesas nolēmuma Saeimai būtu likumdošanā jāparedz ar nāvi saistītas konsekvences.

Ministru kabineta līmenī būtu jārada normatīvie akti, kas termināliem pacientiem ar stiprām sāpēm ļauj analgēzijai (sāpju noņemšanai) lietot lielas un ļoti lielas opiātu vai citu analgētisko līdzekļu devas. Pašreizējā prakse, kas nosaka maksimālās devas, nereti liek pacientiem pēdējās dzīves dienas vai nedēļas ciest stipras sāpes. Aizliegums lietot lielas opiātu devas mirstoša pacienta sāpju kupēšanai, pamatojoties ar iespējamas atkarības veidošanos, ir ierēdņu radīts murgs. Pacientam ir tiesības uz dzīvi bez sāpēm. Likumdošanā ir jānosaka, ka sāpju noņemšana pat ar ļoti lielām devām šajā situācijā nav krimināli sodāma.

Tikai pēc tam var uzsākt diskusiju par to, vai Latvijas iedzīvotājam ir vai nav tiesības pieprasīt atbalstu pašnāvībai, ja viņš cieš ļoti stipras sāpes, ja viņa dzīves kvalitāte ir ļoti slikta slimības dēļ un viņa slimība ir galējā stadijā ar tuvu un nenovēršamu nāvi šīs slimības dēļ.

Globālas ārstu aptaujas liecina, ka tieši ārsti, kas zina un pārvalda reanimāciju, anestezioloģiju, algoloģiju, paliatīvo aprūpi, onkoloģiju, psihiatriju, neiroloģiju ir tie, kas visvairāk paši sev vēlas saņemt eitanāziju vai asistētās pašnāvības pakalpojumu. Ja ārsts ir gatavs veikt kardiopulmonālo reanimāciju savam pacientam, tad vairumā gadījumu viņš nevēlas, lai šāda reanimācija tiktu veikta viņam pašam. Tai pašā laikā vairums ārstu ir gatavi veikt pārmērīgu, nepamatotu, agresīvu ārstniecību tuvam radiniekam, vīram vai sievai pat tad, ja tas dzīvildzi pagarinās ļoti īslaicīgi, bet dzīves kvalitāti ievērojami pazeminās. Un pretēji – kolēģi viens otram lūdz palīdzēt situācijā, ja viņš pats kļūtu par „dārzeni” un nespētu fiziski vai garīgi funkcionēt. Arī Kanādas ārstu pieredze liecina, ka lielākā daļa, kas ir pret eitanāziju, neizslēdz tādu paši sev, īpaši vēža sāpju, kaheksijas, anoreksijas, vecuma demences, neirodeģeneratīvu slimību gadījumā.

Gandrīz visā pasaulē ārsti meklē iespēju savlaicīgi (piem., notariāli) norādīt – kādu fizisku vai kognitīvu funkciju traucējumu gadījumā viņiem neveikt (vai pārtraukt) agresīvas ārstniecības pasākumus, bet kurā mirklī – veikt pasīvu eitanāziju, asistēt pašnāvībā vai pat veikt aktīvu eitanāziju. Šeit gan jāpiebilst, ka cilvēka domas par savu nāvi strauji mainās, tādēļ šādai notariālai norādei būtu jābūt atjaunotai ne retāk kā reizi piecos gados, un informēti apstiprinātai mūža nogalē.

Latvijā nav iespējams šobrīd runāt par eitanāziju, bet ir jārunā un jādomā par cieņpilnu nāvi. 70. Pasaules Ārstu asociācijas (WMA) Ģenerālajā asamblejā Tbilisi 2019. gada 26. oktobrī tika pieņemta deklarācija par eitanāziju un ārsta asistētu pašnāvību:

„WMA atkārtoti uzsver savu stingro apņemšanos ievērot medicīniskās ētikas principus un nepieciešamību saglabāt vislielāko cieņu pret cilvēka dzīvību. Tāpēc WMA stingri iebilst pret eitanāziju un ārsta atbalstītu pašnāvību. Šajā deklarācijā eitanāzija ir definēta kā ārsta tīša letālas vielas ievadīšana vai iejaukšanās, lai ar savu lēmumu pēc pacienta brīvprātīga pieprasījuma izraisītu pacienta nāvi. Ārsta asistēta pašnāvība attiecas uz gadījumiem, kad ārsts pēc tāda pacienta brīvprātīga pieprasījuma, kurš spēj pieņemt lēmumu, tīši dod iespēju pacientam izbeigt savu dzīvi, izrakstot vai piegādājot nāvējošas medicīniskas vielas. Nav pieļaujama situācija, kad ārsts ir spiests piedalīties eitanāzijā vai spiests atbalstīt pašnāvību, un nevienam ārstam nedrīkst piespiest pieņemt lēmumu par nāves izraisīšanu. Tai pašā laikā ārsts, kas ievēro pacienta pamattiesības uz medicīniskās aprūpes pārtraukšanu, nerīkojas neētiski, atsakoties no nevēlamas aprūpes vai to apturot, pat ja šādas vēlmes ievērošana izraisa pacienta nāvi.”