Lai veiksmīgi ārstētu onkoloģiskās slimības, ļoti svarīga ir savlaicīga un precīza diagnostika. Jo agrīnāk slimība atklāta, jo saudzīgāka, vienkāršāka un veiksmīgāka ir tās ārstēšana un labākas prognozes. Novēlota diagnostika var sarežģīt turpmāko ārstēšanas gaitu un samazināt tās efektivitāti.
Vēža ārstēšana nosaka slimības iznākumu, prognozes un pacienta dzīves kvalitāti. Tā var ietvert gan ķirurģisku iejaukšanos, gan staru terapiju, gan arī ārstēšanu ar medikamentiem, kad zāles iedarbojas caur asinsriti jeb sistēmiski, cirkulējot visā organismā. Medikamentus lieto ķīmijterapijā, hormonterapijā, mērķterapijā un imūnterapijā. Labā ziņa ir tā, ka vēža ārstēšanas iespējas šajā gadsimtā ļoti strauji attīstās – ja kādreiz jaunas terapijas metodes, tajā skaitā medikamenti, onkoloģijā parādījās reizi piecos desmit gados, tad šobrīd jau tas notiek reizi pāris mēnešos, paverot līdz šim nebijušas izredzes uzveikt dažādus audzējus.
Ikvienas onkoloģiskas slimības gadījumā mērķis ir cilvēka izārstēšana. Ar to saprotot pilnīgu audzēja un tā šūnu likvidāciju, lai slimība turpmākajos mūža gados neatjaunotos. Proti, tā ir situācija, ka vēža šūnu klātbūtne organismā vairs nav konstatējama, ārstēšana vairs nav nepieciešama, un nav sagaidāms, ka vēzis atgriezīsies.
Tiek minēti vairāki iemesli, kāpēc vēzis atgriežas. Pirmkārt, jau medicīniski – ārstēšana nav bijusi pilnībā efektīva un nav spējusi iznīcināt visas audzēja šūnas vai audzējs bijis nejutīgs pret zālēm (nav uz tām reaģējis), vai bijis imūnsistēmas nomākums. Otrkārt, psihoemocionāli jeb somatiski – dažādi pārdzīvojumi, zaudējumi, personiskas krīzes utt.
Onkoloģiskas slimības gadījumā tas nozīmē stadiju, kad visas vēža kontroles un ārstēšanas metodes ir izsmeltas un tālāks to izmantojums vairs nav efektīvs un klīniski pamatots, un ir skaidrs, ka cilvēks cīņā ar vēzi diemžēl ir zaudējis.
%201.png){kind=logo}
