Aknu vēzis mēdz būt primārs un sekundārs. Sekundārs aknu vēzis ir sastopams biežāk par primāro aknu audzēju. Primārs aknu vēzis jau sākotnēji attīstās aknās, taču sekundārs aknu audzējs veidojas tad, kad aknās nonāk kolorektālā vēža, neirodendokrīno audzēju, plaušu, krūts vēža un citu audzēju metastāzes. Piemēram, metastāzes aknās attīstās aptuveni 50% kolorektālā vēža pacientu.
Aptuveni 90% gadījumu aknu vēzis attīstās uz iepriekš zināmas vai nediagnosticētas, bet esošas hroniskas aknu slimības (piemēram, cirozes, B hepatīta u.c.) fona. Aknas vairumā gadījumu nesāp, jo tām nav nervu receptoru, kas signalizē par sāpēm. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc aknu vēzis nereti tiek atklāts novēloti, kad ļaundabīgās izmaiņas jau ir visai nopietnas. Stadija ir viens no svarīgākajiem aknu vēža prognostiskajiem faktoriem.
Arī cilvēkiem ar aknu audzēja izraisītu pazeminātu aknu funkciju, lielu rētaudu apjomu (cirozi) vai hepatītu, slimības prognoze ir sliktāka. Aknu vēža ārstēšanu sarežģī un ierobežo tas, ka audzējs visbiežāk attīstās pacientiem, kuru aknas jau ir bojātas. Agrīnās stadijas jeb lokāla aknu audzēja gadījumā pastāv efektīvas ārstēšanas iespējas, piemēram, ķirurģiskas metodes, un arī pacientiem ar lokāli progresējošu slimību ir pieejami dažādi terapijas risinājumi. Pēdējos gados vairāki jaunāki medikamenti ir pierādījuši efektivitāti ne tikai kā pirmās, bet arī otrās izvēles risinājumi.
Aknas ir viens no mūsu organisma lielākajiem nepāra orgāniem (aptuveni 1, 5 kg smags), kas atrodas labajā paribē. Tās ir lielākais vēdera dobuma orgāns, un tam ir četras daivas. Lielākās no tām ir labā un kreisā daiva (labā daiva ir vislielākā).
Aknu aizmugurē apakšējā daļā atrodas kvadrātveida daiva, bet virs tās – astainā daiva. Mēs nevaram dzīvot bez aknām, kas kopumā izpilda pāris simtus dažādu svarīgu funkciju – gan nodrošina olbaltumu, ogļhidrātu un tauku vielmaiņu, gan aktivizē un nomāc dažādus hormonus, gan regulē cukura līmeni asinīs, kā arī “atindē” asinis – izvada no tām toksīnus un citas ķīmiskās atkritumvielas, pārvēršot tās izdalīšanai atbilstošā formātā, piemēram, urīnvielā. Aknas arī ražo lielāko daļu asinsreces faktoru, gan arī nogādā žulti zarnās, palīdzot tām absorbēt barības vielas (īpaši taukus).1
Aknu vēzis mēdz būt:
- primārs – jau sākotnēji attīstās aknās;
- sekundārs – kad aknās nonāk kolorektālā vēža, neirodendokrīno audzēju, plaušu, krūts vēža un citu audzēju metastāzes.2
Sekundārs aknu vēzis ir satopams biežāk nekā primārais aknu audzējs. Tas, ka aknas nepārtraukti saskaras ar lielu daļu organisma asiņu, lielā mērā ir iemesls tam, kāpēc izplatītāks ir tieši sekundārs aknu audzējs. Visbiežāk uz aknām izplatās:
Piemēram, metastāzes aknās attīstās aptuveni 50% kolorektālā vēža pacientu. Sekundārie aknu audzēji tiek ārstēti, pamatojoties uz to primāro rašanās vietu. Piemēram, audzēju, kas sācies plaušās un izveidojis metastāzes aknās, sauc par plaušu vēzi ar izplatību aknās, nevis aknu vēzi.4
Primārais aknu vēzis pasaulē ir 6 izplatītākā audzēju lokalizācija, kas skar galvenokārt vīriešus pēc 50 gadu vecuma, turklāt saslimšanas risks līdz ar gadiem pieaug. Aknas sastāv no dažāda veida šūnām, un primāro aknu vēzi klasificē pēc to šūnu veida, kurās tas sācies.5
Visbiežāk sastopamais (apmēram 90 % gadījumu) primārā aknu vēža veids ir hepatocelulārā karcinoma jeb hepatoma, kas veidojas no aknu šūnām jeb hepatocītiem.6
Primārais aknu vēzis attīstās divējādi:
- kā atsevišķs lokalizēts audzējs, kas progresē un tikai vēlākās slimības stadijās izplatās uz citām aknas daļām;
- kā daudzi nelieli audzēja mezgliņi viscaur aknās, šo formu visbiežāk novēro cilvēkiem ar hronisku aknu bojājumu jeb cirozi.7
Bez hepatocelulārās karcinomas ir arī citi mazāk izplatīti primārā aknu vēža paveidi:
Arī aknu vēža ļaundabīgās šūnas var izplatīties uz citām ķermeņa daļām, proti veidot metastāzes. Izplatoties aknu vēzis visbiežāk skar:
Visbiežāk aknu vēža metastāzes veidojas plaušās un kaulos.11 Tās var izraisīt kaulu sāpes un radīt elpošanas traucējumus.12
Aknas ir pacietīgas, arī klusas un viltīgas – to audzējiem raksturīgās pazīmes agrīnās stadijās nerada nekādus simptomus, nav specifiskas un ir iespējamas arī citu slimību un veselības problēmu gadījumā. Proti, iemesls sūdzībām par sāpēm labajā paribē visbiežāk ir žultspūšļa, žultsceļu iekaisuma vai aizkuņģa dziedzera problēmas.
Aknas vairumā gadījumu nesāp, jo tām nav nervu receptoru, kas signalizē par sāpēm. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc aknu vēzis nereti atklāj novēloti, kad ļaundabīgās izmaiņas jau ir visai nopietnas. Aknu vēža sākotnējie simptomi ir:
Vēlīnākās stadijās sevi piesaka specifiskie simptomi:
- dzelte – ja aknas audzēja radītā bojājuma vai žultsceļu sašaurinājuma rezultātā nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, asinīs palielinās žults pigmenta bilirubīna (viela, kas rodas hemoglobīna noārdīšanās rezultātā) koncentrācija. Pigmentam pārsniedzot noteikto normu, cilvēka āda, acu baltumi un gļotāda pieņem dzeltenīgu nokrāsu, urīns kļūst tumšs, bet fekālijas – gaišas;
- palielinātas aknas – audzējam kļūstot lielākam, pieaug iekaisums un arī aknas apmēri – orgāns kļūst jutīgs, radot pastāvīgas vēdersāpes un vēdera pūšanos un apmēra palielināšanos (vēdera dobumā uzkrājas šķidrums, palielinās liesa); sāpes var izstarot arī uz muguru.14
Iespējami arī citi simptomi:
- sāpes labās lāpstiņas tuvumā vai mugurā;
- palielinātas aknas, tās sajūtamas kā “sabiezējums” zem labā ribu loka;
- palielināta liesa, sajūtama kā “sabiezējums” zem kreisā ribu loka15 16;
- šķidruma veidošanās vēdera dobumā jeb ascīts.17
Daži aknu audzēji ražo hormonus, kas var veicināt:
Riska faktori palielina vēža iespējamību, bet nenozīmē nenovēršamu audzēja attīstību. Tāpat to neesamība nav garantija, ka vēzis neattīstīsies. Tomēr vairāki riska faktori rada lielāku vēža attīstības varbūtību.19 Aptuveni 90% gadījumu aknu vēzis attīstās uz iepriekš zināmas vai nediagnosticētas, bet esošas hroniskas aknu slimības fona.
Aknu vēža attīstību sekmē neskaitāmi faktori, un šajā procesā neapšaubāmi ir iesaistīti daudzi un dažādi gēni.20 Proti, aknu vēža attīstībā nozīme ir ģimenes slimību vēsturei (īpaši vielmaiņas slimībām), kā arī virknei dažādu citu slimību, piemēram:
Tāpat aknu vēža attīstību cilvēkiem ar jau apstiprinātu aknu cirozi var veicināt:
- primārs biliārs holangīts (pazīstams arī kā primāra biliāra ciroze) – reta, hroniska, autoimūna aknu slimība, kas skar sīkos intrahepatiskos žultsvadus;
- alfa 1 antitripsīna (A1AT) deficīts – tas ir proteīns, kuru producē aknas un kura deficīts ir iedzimts stāvoklis, kas var izraisīt plaušu un aknu slimības.21
Tiek uzskatīts, ka paaugstināts aknu vēža risks var būt tiem cilvēkiem, kuriem:
- bijuši žultsakmeņi;
- izņemts žultspūslis (veikta holecistektomija).
Šis risks tiek saistīts ar paaugstinātu spiedienu žults ceļos, kas savukārt izraisa ilgstošu iekaisumu aknu audos.22
Jo agrīnāk aknu vēzi atklāj, jo labāki ārstēšanas rezultāti un garāka dzīvildze. Tāpēc cilvēkiem, kuri ir paaugstināta riska grupās, tas jāapzinās un jāuzrauga sava veselība, lai maksimāli agrīni diagnosticētu šo ļaundabīgo slimību.
Aknu vēzis nereti tiek diagnosticēts, dinamiski novērojot kādas citas aknu slimības. Ir gadījumi, kad aizdomas rada normai neatbilstoši laboratoriskie aknu testi, kam seko mazāk vai vairāk komplicēti attēldiagnostikas izmeklējumi – ultrasonogrāfija, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, aknu asinsvadu angiogrāfija (ar kontrastvielas izmantošanu). Diagnozes precizēšanai tiek izmantotas arī laparoskopijas un biopsijas metodes.
Asins analīzēs vispirms tiek pārbaudīti tie rādītāji, kas raksturo aknu darbību:
Tiek pārbaudīta arī vīrushepatīta C un vīrushepatīta B iespējamība, kā arī aknu audzēja specifiskā biomarķiera – alfa fetoproteīna (AFP) – līmenis.
Aknu vēzis parasti tiek parasti diagnosticēts, izmantojot attēldiagnostiku, proti, ar datortomogrāfiju un magnētisko rezonanses izmeklējumiem. Šīs izmeklējuma metodes ļauj noteikt gan aizdomīgā jaunveidojuma izmēru un raksturu (proti, vai tas ir ļaundabīgs, vai labdabīgs), izplatību citās ķermeņa daļās, kā arī konstatēt citas audzējam raksturīgas pazīmes – piemēram, perēkļu skaitu, patoloģiskus asinsvadu tīklojumus. Aizdomu gadījumā ar šo metožu palīdzību parasti tiek izmeklētas ne tikai aknas, bet arī iegurnis un krūšu kurvis.
Datortomogrāfijā var tikt izmantota arī kontrastviela. Attēlus iespējams uzņemt trīs dažādos laikos pēc kontrastvielas injicēšanas, lai iegūtu vislabāko priekšstatu par patoloģiskajām izmaiņām aknās. To sauc par trīsfāzu datortomogrāfiju.24
Precīzākai diagnozes noteikšanai var tikt izmantota arī magnētiskās rezonanses angiogrāfija. Arī šajā gadījumā attēlus iespējams uzņemt trīs dažādos laikos pēc kontrastvielas injicēšanas, tādējādi iegūstot precīzu informāciju par ļaundabīgajiem procesiem un to apmēru aknās. Šo metodi sauc par trīsfāzu magnētisko rezonansi.25
Ir gadījumi, kad tiek izmantota arī ultrasonogrāfijas metode, bet tā netiek uzskatīta par pietiekami informatīvu audzēja stadijas noteikšanai.
Iespējama aknu vēža gadījumā lēmumi par izmeklējuma metodēm var būt sarežģīti. Ne visi izmeklējumi var būt noderīgi un informatīvi precīzi.
Aknu vēža izmeklējumiem var būt nepilnības26:
- kļūdaini negatīvi rezultāti, kas neuzrāda reāli esošu ļaundabīgu veidojumu, aizkavējot savlaicīgu pareizas diagnozes noteikšanu un ārstēšanas uzsākšanu;
- kļūdaini pozitīvi rezultāti, kas uzrāda reāli nepastāvošu ļaundabīgu audzēju, radot trauksmi un pakļaujot pacientu virknei citu nevajadzīgu un pat riskantu izmeklējumu.
Eiropā aknu vēža stadijas, izplatības utt. noteikšanai parasti tiek izmantota Barselonas klīnikas aknu vēža klasifikācijas sistēma (Barcelona Clinic Liver Cancer, BCLC). Tā attiecas tikai uz hepatocelulāro karcinomu.27
Saskaņā ar šo sistēmu pastāv piecas aknu vēža stadijas – 0, A, B, C un D.28 Jo zemāka stadija, jo labāki sagaidāmie ārstēšanas rezultāti un slimības prognoze. Barselonas klīnikas aknu vēža klasifikācijas sistēma ņem vērā sekojošo:
Audzēja stadija ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē aknu vēža pacientu vidējo dzīvildzi. Pacientiem ar aknu vēzi BCLC 0 vai A stadijā ir labvēlīgāka prognoze nekā tiem, kam aknu vēzis ir BCLC B, C vai D stadijā.
Slimības prognoze ir sliktāka arī cilvēkiem ar aknu audzēja izraisītu pazeminātu aknu funkciju, lielu rētaudu apjomu (cirozi) vai hepatītu. Tāpat par negatīvu slimības prognozi veicina:
Slikti aknu darbības rādītāji nozīmē to, ka operācija nav droša un to nevajadzētu veikt. Šajā gadījumā slimības prognoze ir sliktāka nekā tad, ja aknu audzēju ir iespējams izoperēt. Tāpat labākas prognozes ir tiem pacientiem, kuriem ir labāks kopējais veselības stāvoklis.
Labāka slimības prognoze ir arī cilvēkiem tikai ar vienu audzēju aknās, nekā indivīdiem ar vairākiem ļaundabīgiem mezgliem jeb perēkļiem. Tāpat slimības prognozes ir labākas, ja audzējs(-i) atrodas tikai vienā aknu daivā, nevis abās. Savukārt asinsvados ieaudzis un / vai par 5 cm lielāks vēzis diemžēl nozīmē sliktākas izredzes.31
Aknu vēža ārstēšanu sarežģī un ierobežo tas, ka audzējs visbiežāk attīstās pacientiem, kuru aknas jau ir bojātas. Tieši tāpēc viņiem ir grūtāk panest terapiju – blakusparādību ietekmē aknu darbība mēdz pasliktināties vēl vairāk.
Agrīnās stadijas jeb lokāla aknu audzēja gadījumā pastāv efektīvas ārstēšanas iespējas, piemēram, ķirurģiskas metodes un dažādi citi terapijas risinājumi.32
Ķirurģija dod vislabāko iespēju izārstēt aknu vēzi. Tiek izmantotas divu veidu operācijas: rezekcija (audzēja izoperēšana no aknām) un aknu transplantācija – aknu pilnīga izņemšana un aizstāšana ar donora orgānu. Ķirurģiska iejaukšanās nav piemērota visiem pacientiem. Audzēja izmērs un atrašanās vieta aknās, tā izplatība, piemēram, vēnās, artērijās vai žultsvados būtiski ietekmē lēmumu par šīs metodes izmantojumu.33 Aknu audzējus iedala ķirurģiski operējamos un neoperējamos.
Rezekcijas mērķis ir izoperēt vēzi veselo audu robežās, lai maksimāli novērstu tā atgriešanās iespēju. Rezekcija parasti tiek piedāvāta tikai pacientiem slimības agrīnā stadijā (BCLC 0–A stadija), kad pastāv liela iespēja audzēju izoperēt pilnībā. Audzēja izoperēšanu iespējams veikt, ja ir atbilstošs atlikušo aknu izmērs un veiktspēja. Šādā gadījumā atlikusī aknu daļa spēj pārņemt visu aknu funkcijas, un dažu nedēļu laikā šis orgāns var atgūt savu normālo izmēru.34 Svarīgi arī, lai nebūtu paaugstināts spiediens svarīgā aknu asinsvadā – vārtu jeb portāla vēnā.35
Pirms operācijas tiek veikti aknu testi, lai pārbaudītu, vai atlikusī to daļa pēc operācijas darbosies pietiekami labi. Pacientiem ar aknu cirozi, šāda veida operācija parasti nav piemērota – veselo audu aknās ir tik maz, ka šāda operācija var būt pārāk traumējoša un kritiski samazināt to funkcionēšanas spējas.36 Pat tad, ja audzējs ir mazs, operācija var nebūt iespējama pacientam ar progresējošu cirozi.37
Saskaņā ar NCCN (National Comprehensive Cancer Network) vadlīnijām aknu ķirurģiskās operācijas iespējamība konkrētajam pacientam tiek izvērtēta saskaņā ar Child-Pugh skalu, kas izvērtē cirozes smaguma jeb aknu mazspējas pakāpi.38 Aknu funkcionētspējas noteikšanai saskaņā ar Child-Pugh skalu izmanto piecus rādītājus:
Katrs no šiem parametriem tiek novērtēts ar vienu, diviem vai trīs punktiem. Piemēram, ascīta neesamība tiek novērtēta ar vienu punktu, viegls ascīts – ar diviem, bet mērens vai smags ascīts – ar trīs punktiem.39
Child-Pugh skalas rezultāti tiek iegūti, summējot šos rādītājus un tādējādi klasificējot aknu mazspēju pēc smaguma pakāpes jeb to iedalot A, B un C kategorijā.40 41
Izsvērts lēmums un rūpīgs izvērtējums ir svarīgs, jo aknu vēža rezekcija ir visai apjomīga operācija, un atveseļošanās pēc tās var prasīt zināmu laiku. Pirmajās nedēļās var būt visai lielas sāpes, kuru mazināšanai tiek izmantoti pretsāpju līdzekļi. Salīdzinoši ilgi iespējams just arī nogurumu, taču svarīgi ir iespējami ātri uzsākt staigāt un kustēties, lai paātrinātu atveseļošanos.
Pēc aknu operācijas ir iespējams arī paaugstināts asiņošanas risks, tāpēc ikviens pacients par to tiek brīdināts. Asiņošanas gadījumā var tikt veikta asins pārliešana. Pēc operācijas pastāv arī žults noplūdes risks no aknām, un tas var izraisīt sāpes un nelabumu. Tā negadās bieži, taču šīs komplikācijas novēršanai var būt nepieciešama vēl viena operācija.
Aknu transplantācija var izārstēt gan aknu vēzi, gan jebkuru citu aknu pamatslimību. Tomēr transplantācija parasti tiek piedāvāta pacientiem slimības sākuma stadijā, kad ir labas izredzes izārstēties un sagaidīt transplantācijai piemērotu donora orgānu. Ja audzējs šajā laikā progresē, var tikt piedāvātas arī citas terapijas iespējas.
Termiskā ablācija izmanto siltumu, lai iznīcinātu audzējus aknās. Lai veiktu šo manipulāciju, caur ādu tiek ievadīta speciāla zonde. Ir divu veidu audzēja termiskā ablācija:
- radiofrekvences, kas izmanto augstfrekvences elektrisko strāvu;
- mikroviļņu, kas izmanto mikroviļņus.
Audzēja termiskā ablācija ir visefektīvākā mazu audzēju gadījumā un pacientiem, kuriem parastā ķirurģiskā operācija nav piemērota.
Aknu transplantācija var izārstēt gan aknu vēzi, gan jebkuru citu aknu pamatslimību. Tomēr transplantācija parasti tiek piedāvāta pacientiem slimības sākuma stadijā, kad ir labas izredzes izārstēties un sagaidīt transplantācijai piemērotu donora orgānu. Ja audzējs šajā laikā progresē, var tikt piedāvātas arī citas terapijas iespējas.
Pēc šīs manipulācijas var būt diskomforta vai vieglu sāpju sajūta, ko iespējams mazināt ar pretsāpju līdzekļu palīdzību. Dažiem cilvēkiem var būt gripai līdzīgi simptomi pat nedēļu pēc ārstēšanas. Šādos gadījumos noteikti nepieciešams sazināties ar ārstu vai medmāsu, jo drudzis var liecināt par infekciju un iekaisumu. Pastāv, protams, arī aknu, žultsvadu vai citu tuvumā esošu orgānu bojājumu risks, taču tas notiek ļoti reti.42
Transarteriālā ķīmijembolizācija (drug-eluted bead transarterial chemoembolization, DEB-TACE) nozīmē ķīmijterapijas zāļu (parasti doksorubicīna vai cisplatīna) injekciju audzēju apasiņojošajos asinsvados, kas bloķē vēža attīstībai nepieciešamo asins un attiecīgi arī skābekļa un barības vielu piegādi. Vispirms katetrs tiek ievietots cirkšņa asinsvadā un virzīts dziļāk, līdz tas sasniedz aknas.
Pēc tam caur katetru tiek ievadīta kontrastviela un ar attēldiagnostikas palīdzību precizēti audzēju apasiņojošie asinsvadi. Pēc tam šie asinsvadi tiek “noslēgti”, izmantojot ar ķīmijterapijas medikamentiem piesūcinātas mikrosfēras, kas pagarina to saskares laiku ar audzēja šūnām.43
Biežākās blakusparādības:
- slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā;
- drudzis;
- nogurums.
Retāk novērotās blakusparādības:
- asinsvadu bojājumi,
- kontrastvielas noplūde no asinsvadiem un alerģiskas reakcijas uz to.
Pastāv arī risks, ka ķīmijterapijas zāles var iekļūt asinsritē, izraisot paaugstinātu infekcijas risku, nogurumu, elpas trūkumu, sāpes mutē un matu izkrišanu. Šīs sekas ir īslaicīgas.
Dažādu hepatucelulāro audzēju ārstēšanā tiek izmantoti vairāki staru terapiju veidi:
Biežākās blakusparādības:
- nogurums;
- slikta dūša;
- vemšana un caureja;
- arī ādas apsārtums (apdegums) terapijas zonā.45
Nogurums parasti sākas terapijas laikā un ilgst apmēram nedēļu pēc ārstēšanas pabeigšanas. Slikta dūša un vemšana parasti ir vieglā formā, un tās var mazināt ar šos simptomus atvieglojošu medikamentu palīdzību. Caurejas gadījumā ir nepieciešams dzert daudz šķidruma, lai izvairītos no organisma atūdeņošanās. Tās gadījumā var palīdzēt arī diēta ar zemu šķiedrvielu saturu vai zāles, kas palēnina zarnu darbību.
Selektīvā iekšējā staru terapija saistīta ar vairākām vieglām blakusparādībām, tostarp drudzi, drebuļiem, sliktu dūšu, caureju, sāpēm un spiediena sajūta vēderā. Nereti dažas radioaktīvās mikrosfēras var nokļūt līdz kuņģa-zarnu trakta sistēmai, izraisot asiņošanu un kuņģa čūlu. Arī šādos gadījumos ārsts nozīmē medikamentus, kas mazina šīs blaknes.
Mērķterapijas medikamenti bloķē specifiskus signālu ceļus vēža šūnās, kas tās mudina augt. Šobrīd aknu vēža ārstēšanai ir pieejamas vairākas mērķterapijas zāles. Tās parasti tiek izmantotas pacientiem ar progresējošu slimību, kuriem nav piemērota cita veida terapija. Aknu vēža ārstēšanā izmanto sorafenibu, lenvatinibu, regorafenibu, kabozantinibu un ramucirumabu. Sorafenibu, lenvatinibu, regorafenibu un kabozantinibu lieto katru dienu iekšķīgi, bet ramucirumabu ievada vēnā ik pēc 2 nedēļām.46
Biežākās mērķterapijas blakusparādības:
- ietekme uz kuņģa -zarnu traktu – caureja, slikta dūša;
- ādas problēmas - plaukstu-pēdu sindroms (apsārtušas, pietūkušas, sāpīgas plaukstas un pēdas;
- paaugstināts asinsspiediens jeb hipertensija.
Tāpat mērķterapijas zāles var radīt:
- nogurumu;
- apetītes un svara zudumu;
- leikopēniju;
- neitropēniju;
- smaganu iekaisumu;
- matu izkrišanu.
Daudzas mērķterapijas blakusparādības iespējams novērst vai efektīvi pārvaldīt, bet nepieciešams iespējami ātri informēt ārstējošo ārstu.
Imūnterapija bloķē mehānismus, kas ierobežo organisma imūnsistēmas atbildes reakciju uz vēža šūnām, palīdzot tai aktivizēties, atpazīt ļaundabīgās šūnas un cīnīties pret tām.
Aknu vēža ārstēšanā Eiropā ir apstiprināta imūnterapija (atezolizumabs) kombinācijā ar mērķterapiju (bevacizumabu) kā standartu pirmās līnijas terapijā pacientiem ar izplatītu hepatocelulāru karcinomu.47 Imūnterapijas blakusparādības:
Imūnterapijas blakusparādības parasti parādās dažu nedēļu vai mēnešu laikā pēc ārstēšanas sākuma, bet var saglabāties pēc ārstēšanas pabeigšanas. Svarīgi šos simptomus neatstāt bez ievērības un iespējami ātri informēt ārstējošo ārstu.48
Agrīnās stadijas aknu vēzis bieži tiek ārstēts ar operācijas palīdzību, ja vien aknas tiek uzskatītas par pietiekami funkcionālām, lai varētu pēc tam labi darboties. Parasti šī ķirurģiskā iejaukšanās tiek veikta, izmantojot laparoskopijas metodi.
Pacientiem ar vienu audzēja mezglu, kas nav lielāks par 5 cm, vai trīs audzējiem, no kuriem katrs nav lielāks par 3 cm, ir piemērota aknu transplantācija. Ja uz transplantāciju jāgaida vairāk nekā 3 mēneši, audzēja progresijas riska samazināšanas nolūkā pirms transplantācijas pacientiem var tikt piedāvātas citas ārstēšanas metodes, piemēram, rezekcija, audzēja termiskā ablācija, transarteriālā ķīmijembolizācija vai selektīva iekšējā staru terapija.49
Pacientiem ar aknu vēzi ļoti agrīnā stadijā (BCLC 0 stadija) var tikt apsvērts audzēja termiskās ablācijas metodes izmantojums – kā alternatīva ķirurģiskajai operācijai. Šī metode nodrošina līdzīgus rezultātus, tikai ir mazāk invazīva. Savukārt transarteriālā ķīmijembolizācija parasti nav pirmā izvēle pacientiem ar aknu vēzi agrīnā stadijā, bet izvērtējama tiem pacientiem, kuriem nav piemērota ķirurģiska audzēja izņemšana vai audzēja termiskā ablācija. Dažiem pacientiem kā alternatīva var būt brahiterapija, stereotaktiskā vai selektīvā iekšējā staru terapija.50
Transarteriālā ķīmijembolizācija ir standarta pirmās izvēles terapija vidējās stadijas aknu vēža ārstēšanai. Ja šī metode nedarbojas veiksmīgi vai nav piemērojama, var tikt apsvērts sistēmiskas medikamentozas terapijas izmantojums. Savukārt tai nelielajai pacientu daļai, kuriem nav piemērojama transarteriālā ķīmijembolizācija vai sistēmiska medikamentoza terapija, iespējamā alternatīva ir selektīvā iekšējā staru terapija.
Dažiem pacientiem var tikt apsvērta ķirurģiskas operācijas vai aknu transplantācijas iespēja, taču tas tiek darīt retāk nekā aknu vēža agrīnā stadijā.51
Pacientiem ar progresējošu aknu vēzi, kuriem ir apmierinoša aknu darbība un labs vispārējais veselības stāvoklis (BCLC C stadija) kā standarta pirmās līnijas terapiju rekomendē imūnterapiju ar atezolizumabu kombinācijā ar mērķterapiju (konkrēti – bevacizumabu) vai piemēro tikai mērķterapiju ar sorafenibu vai lenvatinibu. Ja šo medikamentu lietošanas laikā vēzis tomēr progresē, kā otrās līnijas terapiju rekomendē sorafenibu, lenvatinibu, kabozantinibu, regorafenibu vai ramucirumabu, atkarībā no tā, kāda terapija tika pielietota pirmajā līnijā.52 53
Pacientiem ar progresējošu aknu vēzi, kuriem nav piemērota ārstēšanai ar sistēmisku medikamentozu terapiju, bet kuriem ir laba aknu funkcija, ir apsverams selektīvās iekšējā staru terapijas izmantojums.
Savukārt pacientiem ar progresējošu aknu vēzi, kuriem ir slikta aknu darbība un neapmierinošs vispārējais veselības stāvoklis (BCLC D stadija), augstākminēto ārstēšanas metodes diemžēl nav piemērojamas. Šiem pacientiem parasti tiek piedāvāta paliatīvā aprūpe – sāpju mazināšana, atbilstošs uzturs.54
Pēc terapijas beigām, sākas dinamiskās novērošanas posms, kas parasti ietver ārsta apmeklējumu, klīniskās pārbaudes, izmeklējumus – asins analīzes un datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses attēldiagnostiku.
Dinamiskās novērošanas mērķis ir kontrolēt pacienta veselību, laikus pamanīt vēža atgriešanos un laikus uzsākt atkārtotu ārstēšanu, ja tā nepieciešama un iespējama.
Zinot saikni starp dažām aknu slimībām un aknu vēzi, iespējams veikt dažādus profilaktiskus pasākumus, lai novērstu audzēja attīstību.
Vakcinācija pret B hepatītu – hronisks B hepatīts ir viens no būtiskiem aknu vēža riska faktoriem, vakcinācija pasargā no inficēšanās ar šo slimību izraisošo vīrusu un līdz ar to – iespējamās audzēja attīstības.
Laicīga vīrushepatīta B un vīrushepatīta C diagnostika un ārstēšana, nepieļaujot slimības hronisko formu attīstību.
Alkohola ierobežošana, dzīves un uzvedības paradumu kontrole – vīrushepatīts B un C tiek pārnesti dzimumceļā, inficēšanās var notikt nedrošu seksuālu attiecību laikā, saskarē ar nepilnīgi sterilizētiem / nesteriliem manikīra/pedikīra, tetovēšanas instrumentiem u.tml., kā arī vertikālās transmisijas ceļā (no inficētas grūtnieces auglim vai dzemdību laikā).
Regulāras pārbaudes – izmeklējumi aknu slimību (piemēram, cirozes, fibrozes, taukainās hepatozes) gadījumā.
Veselīgs un sabalansēts uzturs, fiziskās aktivitātes, kas veicina pareizu vielmaiņu un novērš svara pieaugumu.55
Pēc aknu vēža terapijas iespējams liels nogurums, un organismam var būt nepieciešams laiks, lai atgūtu spēkus. Atgriešanās iepriekšējā dzīves ritmā jāīsteno pakāpeniski. Labas pašsajūtas gadījumā aktivitātes ierobežot nav nepieciešams, taču svarīgi tās uzsākt pamazām, neaizmirstot rūpes par sevi un nepieciešamā atbalsta nodrošinājumu.
Lai kontrolētu veselības stāvokli, ir būtiski saskaņā ar norādīto grafiku apmeklēt ārstu un veikt viņa nozīmētos izmeklējumus. Citi būtiski ieteikumi:
%201.png){kind=logo}
