Vēzis un tā ārstēšana bieži izraisa problēmas - gan fiziskas (apgrūtināta ikdienas darbību veikšana), gan kognitīvas (domāšana, atmiņas, uzmanība u.c.). Tāpēc rehabilitācija ir būtiska daļa no vēža ārstēšanas procesa un palīdz pacientiem atgūt un uzturēt gan fizisko, gan emocionālo veselību.
Rehabilitācija pēc vēža ir ļoti individuāla, jo katram pacientam var būt savas īpašās vajadzības un izaicinājumi. Tādēļ ir svarīgi, lai pacients un viņa veselības aprūpes komanda sadarbotos, izveidojot personalizētu rehabilitācijas plānu, kas atbilst konkrētajām vajadzībām un mērķiem.
Ja ir pamanītas izmaiņas, ļoti būtiski sākt rehabilitāciju pēc iespējas agrāk, piemēram:
Tādēļ, ja pacients pamana jebkādas izmaiņas, kas neļauj būt ierasti aktīvam vai apgrūtina ikdienas darbus, jāvēršas pēc palīdzības.
Fizisko rehabilitāciju pēc vēža diagnozes Latvijā piedāvā vairākas medicīnas iestādes un slimnīcas, kā arī veselības aprūpes speciālisti, kas strādā ar onkoloģiskajiem pacientiem.
Valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstā iekļauta arī medicīniskā rehabilitācija, kuras mērķis ir nodrošināt funkcionālo ierobežojumu mazināšanu vai novēršanu, kā arī komplikāciju riska novērtēšanu un mazināšanu. Pacientus rehabilitācijai piesaka fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts. Lai saņemtu šādu valsts apmaksātu pakalpojumu, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts novērtē:
Rehabilitācijas pakalpojumu iespējams saņemt ambulatori, dienas stacionārā vai stacionārā. Lēmumu par pakalpojuma saņemšanas formu pieņem fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, izvērtējot pacienta veselības stāvokli.
Tāpat kā informāciju par rindām uz citiem valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, informāciju par valsts apmaksātu medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas iespējām var atrast tīmekļvietnē: www.rindapiearsta.lv. Šajā Nacionālā veselības dienesta uzturētajā datubāzē tiek atspoguļota informācija par ārstniecības iestādēm, kuras sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī gaidīšanas rindu garumus. Informācija par rindām tiek atjaunota reizi mēnesī, tādēļ jāņem vērā, ka tā ir indikatīva.
Nacionālā veselības dienesta mājaslapā atrodama arī informācija rehabilitācijas iespējām bērniem un ārstniecības iestādēm, kuras rehabilitācijas pakalpojumus sniedz katrā Latvijas reģionā.
Valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, tajā skaitā rehabilitācijas pakalpojumus, var saņemt arī ārpus Latvijas dzīvojošie pacienti – nodarbinātie, komandētie, pensionāri, ģimenes locekļi, arī bezdarbnieki.
Eiropas Savienības (ES)tiesiskais regulējums nodrošina visu ES, Eiropas ekonomiskās zonas (EEZ) dalībvalstu, Šveices un Apvienotās Karalistes dažādo sociālo drošības sistēmu koordinētu darbību. Tas nozīmē, ka, pārceļoties dzīvot uz citu ES vai EEZ dalībvalsti, Šveici vai Apvienoto Karalisti, atrodoties tur sakarā ar nodarbinātību vai ceļojot, iedzīvotājiem ir tiesības ne tikai uz sociālo drošību, sociālajiem pabalstiem, bet arī valsts apmaksātu veselības aprūpi.
Lai saņemtu Latvijas valsts apmaksātu veselības aprūpi minētajās valstīs, jāiegūst apliecinājums par tiesībām saņemt šādu veselības aprūpi – S1 veidlapa. Veidlapa ļauj reģistrēties veselības aprūpei jebkurā no minētajām valstīm. Katrai personu grupai(darbiniekiem, pensionāriem, komandētiem, bezdarbniekiem, ģimenes locekļiem) ir izstrādāti konkrēti atbilstības kritēriji un veidlapas saņemšanas nosacījumi. Lai saņemtu S1 veidlapu, Nacionālajā veselības dienestā jāiesniedz noteiktas formas iesniegums.
Svarīgi ņemt vērā, ka S1 veidlapa nodrošina tiesības saņemt valsts garantētās veselības aprūpes pakalpojumus tādā apjomā, kādu nosaka dzīvesvietas valsts, proti Latvija.
Plašāka informācija par nosacījumiem S1 veidlapas saņemšanai, kā arī iesnieguma forma S1 veidlapas saņemšanai atrodama Nacionālā veselības dienesta tīmekļa vietnē.
Vēža ārstēšanās laikā ir prognozējama būtiska fizisko spēju un funkcionalitātes pasliktināšanās - vairumam pacientu būs samazināta līdzdalība ikdienas aktivitātēs un būtiski ietekmēta dzīves kvalitāte, kas saistīta ar veselību.3 Piemēram, ķīmijterapija var ietekmēt nervu sistēmu un līdzsvaru. Slimība un tās ārstēšana var izraisīt arī redzes izmaiņas, kas rada lielāku risku gūt traumas krītot.
Arī medikamenti, tajā skaitā tie, kas paredzēti dažādu blakusparādību (muskuļu spēka un masas samazinājums, osteoporoze, kardiovaskulārās saslimšanas, limfedēma, nogurums, fizisko aktivitāšu kritums, sāpes, slikta dūša u. c.) mazināšanai, var izraisīt reiboni vai miegainību, atstājot ietekmi uz līdzsvaru.4
Tādēļ jau ārstēšanās laikā irļoti būtiski gan mazināt traumu risku, gan kopumā palikt aktīvam, lai saglabātufiziskās spējas.
Kā norāda fizisko aktivitāšu fiziologs, sertificēts ergoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes lektors dr. med. Rūdolfs Cešeiko, kurš padziļināti pētījis fizisko aktivitāšu nozīmi un spēka treniņu ietekmi vēža pacientu atlabšanas procesā un izstrādājis īpašu rehabilitācijas metodi krūts vēža pacientēm, fizisko aktivitāšu nozīmīgums atlabšanas procesā ir pierādīts. Pieņēmums un rekomendācijas taupīt enerģiju un izvairīties no aktīvas slodzes pacientiem pēc vēža diagnozes noteikšanas pēdējo gadu laikā ir ievērojami mainījušās, jo fizisko aktivitāšu intervences onkoloģijā ir ieguvušas respektējamu atzinību.
Fiziskās aktivitātes ir iekļautas visās onkoloģijas ārstēšanas rekomendācijās Eiropā un citur pasaulē kā būtiska ārstēšanas sastāvdaļa. Pieaug arī klīnisko pētījumu skaits attiecībā uz fizisko aktivitāšu nozīmi onkoloģijā.
Fiziskās aktivitātes un rehabilitācija var palīdzēt, ja pacientam ir grūtības, piemēram, piecelties no krēsla vai grīdas, kāpt pa kāpnēm vai staigāt, ģērbties vai mazgāties dušā. Rehabilitācija var palīdzēt mazināt arī sāpes, pietūkumu, vispārēju vājumu un nogurumu, kustību diapazona un līdzsvara problēmas, kā arī neiropātiju jeb nejutīgumu un tirpšanu rokās vai kājās, seksuālās veselības problēmas un problēmas ar ēdiena rīšanu vai košļāšanu.5
Fiziskā rehabilitācija ietver terapeitiskās aktivitātes un vingrošanu, kas palīdz atjaunot muskuļu masu, locītavu mobilitāti un fizisko izturību. Pat ja pacients nav bijis aktīvs pirms vēža diagnosticēšanas, vingrojumu programma, kas atbilst pacienta vajadzībām, var palīdzēt ne tikai droši pārvietoties un justies labāk, bet arī uzlabot ārstēšanas rezultātus un mazināt blakusparādības.
Visā pasaulē arvien vairāk ārstu rekomendē fiziskās aktivitātes saviem onkoloģijas pacientiem. Fiziskās aktivitātes kā pētniecības virziens onkoloģijā kļūst ļoti populāras – līdz šim veiktas aptuveni 1000 fizisko aktivitāšu intervences klīniskajā vidē. Pētījumi lielākoties koncentrējas uz dažāda veida aerobās slodzes programmām, mazāk – uz muskuļu spēka treniņiem. Pētījumos secināts, ka fiziskā slodze ne tikai samazina risku saslimt ar vēzi, bet arī būtiski samazina ārstēšanās blaknes un recidīva iespējamību.
Dr. med. Rūdolfs Cešeiko ir pētījis maksimālā spēka treniņa ietekmi uz cilvēka funkcionālajām spējām, muskuļu masu un dzīves kvalitāti, kas saistīta ar veselību, sievietēm ar krūts vēzi I–III stadijā, kurām tiek veikta adjuvantā ķīmijterapija. Viņš norāda, ka ķīmijterapijas laikā muskuļu masa krītas par aptuveni 4 % nedēļā, kas ir ļoti augsts rādītājs. Salīdzinājumam – sākot no aptuveni 30 gadu vecuma, kad pakāpeniski sāk samazināties muskuļu masa un spēks, līdz aptuveni80 gadu vecumam, kas ir laika periods 50 gadu garumā, cilvēks zaudē kopumā aptuveni 40 % muskuļu masas.
Tāpat terapijas laikā attīstās arī dažāda veida neiropātijas, nervu sistēmas traucējumi, piemēram, tirpst rokas, āda un arī muskuļi kļūst ļoti jutīgi, pirkstu gali kļūst nejutīgi u. c. Dr.R. Cešeiko akcentē, ka smalkās nervu šķiedras kļūst ļoti jutīgas, jo gan staru terapija, gan ķīmijterapija un dažādi hormonu preparāti atstāj ļoti negatīvu iespaidu uz nervu sistēmu. Nervu impulsam grūtāk pārvietoties pa nervu šķiedru, un tas ietekmē arī muskuļu spēku.
Dr. med. Rūdolfs Cešeiko norāda arī uz būtisku cilvēka aerobo spēju un izturības mazināšanos vēža pacientiem. Maksimālais skābekļa patēriņš (VO₂ max), ar ko mēra cilvēka aerobās spējas, mazinās ikvienam cilvēkam dzīves laikā – katrā cilvēka dzīves desmitgadē šis rādītājs krītas līdz aptuveni > 4-5 ml/kg/min. Savukārt ķīmijterapijas laikā tie ir vairāki ml pēc katras medikamentu ievadīšanas reizes. Līdz ar to samazinās sirds minūtes tilpums un arī muskuļu masa, organismam ir grūtāk izmantot šo samazināto izpumpēto asins tilpumu, kā arī līdz ar to mazinās muskuļu asins kapilāru blīvums. Tādējādi arvien pieaug cilvēka nogurums, nespēks. Tas negatīvi ietekmē arī epitēlija funkciju, kas ir iekšējais asinsvadu slānis, kas ir ļoti būtisks asins plūsmai un piedalās asins recēšanas procesā.
Orgāniem saņemot mazāku asins daudzumu un līdz ar to mazāk uzturvielu, notiek arī izmaiņas skeleta muskulatūras mikrocirkulācijā. Dr. med. R. Cešeiko savā praksē ir novērojis, ka cilvēki bieži vien nezina un nenovērtē fizisko aktivitāšu patieso nozīmi. Viņš uzsver, ka fiziskās aktivitātes ir ne tikai izkustēšanās, bet arī liels pozitīvs stress organismam. Muskuļu kontrakciju rezultātā notiek ķīmiski procesi, kuru laikā izdalās daudz dažādu ķīmisko vielu – dažāda veida proteīni, ekstracelulārās vezikulas, kas nogādā proteīnus un vērtīgās uzturvielas uz šūnām, arī mobilizē imunitātes šūnas, kas atrodas ap audzēju.7
Fiziskās aktivitātes mazina arī iekaisuma procesus, regulē hormonu līmeni un ietekmē asins plūsmu - fizisko aktivitāšu laikā asins plūsma palielinās, un tas ir faktors, kas nodrošina visus iepriekš minētos ieguvumus.
Fiziskā aktivitātē ir ikviena ķermeņa kustība, kas nodrošina muskuļu darbību un kas rezultējas ar enerģijas patēriņu vismaz 50 % apmērā no cilvēka fiziskajām spējām.
Eiropas, ASV un Austrālijas onkoloģijas profesionālās organizācijas vēža slimniekiem rekomendē uzturēt tikpat lielu fizisko aktivitāti kā cilvēkiem bez vēža diagnozes. Dr. med. Rūdolfs Cešeiko iesaka veikt 150 - 300minūtes nedēļā mērenas intensitātes aerobās slodzes fiziskās aktivitātes (60-70% no maksimālā pulsa) vai 75 – 150 minūtes nedēļā augstas intensitātes slodzi(75 - 95 % no maksimālā pulsa).
Papildu aerobās slodzes vingrinājumiem tiek rekomendēti spēka treniņi, kuru mērķis ir regulāru epizožu veidā stimulēt neiromuskulāro sistēmu - palielināt muskuļu spēku, kas var veicināt personas iesaisti ikdienas aktivitātēs, tādējādi uzlabojot dzīves kvalitāti, kas saistīta ar veselību.
Dr. med. R. Cešeiko iesaka veikt vismaz divas lielo muskuļu grupu (kājas, mugura, krūšu muskulatūra, tajā skaitā rokas)spēka treniņu sesijas (4 - 6 vingrinājumi, 5 - 12 atkārtojumi) nedēļā, veicot vingrinājumus aptuveni 50 % apmērā no maksimālajām spējām. Šādas rekomendācijas attiecas arī uz pacienta ārstēšanās laika posmu. Izņēmums ir ķirurģiskās ārstēšanas laiks, kas prasa miera periodu, tādēļ par fiziskās aktivitātes nosacījumiem šajā gadījumā jākonsultējas ar ārstējošo ārstu.8
Jāņem vērā, ka vingrojumu adaptācija būs nepieciešama, piemēram, kaulu vēža pacientiem, izvairoties no vingrojumiem ar papildu svara slodzi, vai pacientiem pēc ķirurģiskas ārstēšanas, izvairoties, piemēram, no vēdera preses vingrinājumiem. Savukārt pacientiem ar pazeminātu imunitāti ieteicams izvairīties no sporta zālēm, kur uzturas daudz cilvēku, tādēļ vingrinājumus labāk veikt mājās vai divatā ar fizioterapeitu viņa praksē.
Izvirziet skaidrus mērķus! Nosakiet konkrētus, sasniedzamus īstermiņa un ilgtermiņa vingrinājumu mērķus. Tie varētu būt, piemēram, palielināt muskuļu masu vai zaudēt svaru, palielināt kustību amplitūdu vai arī uzlabot emocionālo stāvokli. Neatkarīgi sākotnēji izvirzītajiem mērķiem, tos vēlāk iespējams pielāgot, ņemot vērā veselības vai citu apstākļu izmaiņas.
Vingrojiet, kad jūtaties pietiekami spēcīgs un enerģisks! Sāpju un noguruma līmenis var mainīties katru dienu vai pat katru stundu. Tādēļ vajadzētu sekot savam enerģijas un spēka līmenim visas dienas garumā, lai atrastu labāko laiku vingrošanai. Piemēram, ja parasti enerģijas ir vairāk pēcpusdienā, tad tajā laikā arī vajadzētu vingrot.
Pielāgojieties! Kad runa ir par vingrinājumiem, jāieklausās savā ķermenī. Lai gan regularitāte ir svarīga, vēža pacientam, iespējams, būs jāpielāgo savs dienas režīms vai vingrinājumi. Un tas ir pilnīgi normāli!
Esiet pacietīgs! Katrs cilvēks ir unikāls un atlabst citādāk. Atveseļošanās ātrums ir atkarīgs gan no fiziskās sagatavotības līmeņa pirms ārstēšanas uzsākšanas, gan ārstēšanas veida. Tādēļ, ja pacients nav bijis fiziski aktīvs pirms vēža diagnozes, nevajag steigties. Slodzi vajag palielināt pakāpeniski, pievienojot arvien jaunus vingrinājumus, atkarībā no pašsajūtas un spējām.
Pastaiga ir vērtība! Pastaigas, pat ja tā ir tikai mājas ietvaros, var palīdzēt atgūt spēkus. Var sākt ar īsām pastaigām, pakāpeniski tās pagarinot un katru reizi dodoties nedaudz tālāk. Ieteicams arī palielināt staigāšanas biežumu. Ja nepieciešama papildu motivācija, ieteicams, atrast kādu, ar ko kopā iet pastaigā. Pat tikai 15 minūtes dienā var paaugstināt enerģijas līmeni un uzlabot emocionālo pašsajūtu!
Sazinieties ar ārstu! Veselība un atveseļošanās process var būt mainīgs, tādēļ ir svarīgi, lai ārsts uzrauga kopējo veselības stāvokli, ir informēts par iespējamām muskuļu un locītavu sāpēm vai nelabumu un nogurumu. Arī fizioterapeitam jābūt informētam par pacienta veselības stāvokli.
Lūdziet palīdzību! Ja nejūtieties drošs, ar ko sākt un kādus vingrinājumus veikt, noteikti jālūdz palīdzība savam ārstējošajam ārstam, rehabilitologam vai kvalificētam fizioterapeitam. Viņi var palīdzēt izstrādāt programmu katra pacienta unikālajai situācijai un fiziskās sagatavotības līmenim.9
Fizisko aktivitāšu fonds katru sestdienu plkst. 10.00 - 11.00 Rīgā rīko bezmaksas nodarbības pie Māras dīķa, Āgenskalnā (no Mārupes ielas puses). Vairāk informācijas: www.aktivitasuklinika.lv
Cilvēkiem ar vēža diagnozi ieteicami četru veidu vingrinājumi, kas daudzu pasaules ārstu praksē ir pierādījuši savu lietderību un ko var veikt gan vēža ārstēšanas laikā, gan pēc tās:10
Pirms jebkuras fiziskās slodzes nepieciešams veikt iesildīšanos, tādējādi sagatavojot ķermeni paredzētajai slodzei. Iesildīšanās ir pakāpeniska pāreja no ķermeņa miera stāvokļa uz lielāku slodzi. Ieteicamais iesildīšanās laiks ir 5 - 10 minūtes zemas intensitātes, veicot aerobās slodzes fiziskās aktivitātes (iešana, lēns skrējiens vai tml.). Iesildīšanās laikā ieteicams arī izvingrināt locītavas –potītes, ceļus, plecu locītavas, veicot apļveida kustības.
Uzsākot vingrojumus var turēt krēslu atbalstam. Līdzsvaram uzlabojoties, var mēģināt turēt krēslu tikai arvienu roku vai pat vienu pirkstu. Kopumā vingrinājumu mērķis ir veikt tos, neturoties pie krēsla. Papildu izaicinājums – izmēģināt šos vingrinājumus ar aizvērtām acīm.
Izpildot spēka vingrinājumus, lai stimulētu muskuļu sistēmu, kustības jāveic lēni ar vidēju intensitāti (50 - 70% no maksimālajām spējām). Ieteicams veikt 2 - 4 vingrinājumu sesijas ar 8 - 15 kustību atkārtojumiem un 1 - 2 minūšu pauzi starp sesijām.
Lai stimulētu ne tikai muskuļu, bet arī nervu sistēmu, spēka vingrinājumi jāveic lielākā intensitātē (85 - 95%no maksimālajām spējām).
Nervu sistēmas stimulēšana ir ļoti būtiska, lai mazinātu ārstēšanās blaknes. Šajā gadījumā jāizmanto līdzīgs vingrinājumu sesiju princips, bet ar mazāk vingrinājumu atkārtojumiem (4 - 6) un vairāk atkārtojumu sesijas (3 - 5). Kustības jāveic eksplozīvi, ievērojot trīs minūšu pauzi starp atkārtojumu sesijām.
Aerobās slodzes vingrinājumu mērķis ir uzlabot cilvēka aerobās spējas, kas ir viens no cilvēka fizisko spēju komponentiem, un kas būtiski samazinās vēža pacientiem slimības ietekmē un terapijas laikā. Lai uzlabotu aerobās spējas, ir jāpalielina maksimālais skābekļa patēriņš (VO₂ max) – tas, cik efektīvi organisms izmanto skābekli. Mērenas intensitātes aerobās slodzes vingrinājumi ir pastaiga, lēna skriešana vai braukšana ar velosipēdu, kas tiek rekomendēta vismaz 15 - 45 minūtes dienā, piecas reizes nedēļā.
Mērenas intensitātes aktivitāte ir tāda fiziska aktivitāte, kuras laikā iespējams uzturēt sarunu ar otru cilvēku, ir neliela aizdusa, bet netiek izjusts nekāds diskomforts. Alternatīva mērenai slodzei 30 minūšu garumā ir 15 minūtes augstākas intensitātes slodze katru dienu, kas nozīmē, ka šādas slodzes laikā uzturēt sarunu ar otru cilvēku ir grūtāk.
Stiepšanās vingrinājumu mērķis ir palielināt kustību diapazonu un veicināt muskuļu un saišu elastību. Šādus vingrinājumus ieteicams veikt 2 - 5 reizes nedēļā.
Vēža ietekme uz cilvēka ikdienu parasti ir tūlītēja. Diagnozei seko ilgi darbnespējas periodi ārstēšanas procesa un funkcionālu ierobežojumu dēļ. Lai arī kopumā pēdējās desmitgadēs vēža ārstēšana ir būtiski uzlabojusies, daudzi pacienti pēc ārstēšanās beigām joprojām saskaras ar ilgtermiņa simptomiem un traucējumiem, piemēram, nogurumu. Šie simptomi un traucējumi var ietekmēt darba spējas, apgrūtinot viņu spēju turpināt strādāt vai no jauna atgriezties darba tirgū.
Saskaņā ar pētījumiem lielākā daļa vēža slimnieku spēj saglabāt darbavietu vai atgriezties darbā, bet kopumā izdzīvojušo vēža slimnieku bezdarba risks ir 1,4 reizes lielāks nekā cilvēkiem, kuriem nav vēža diagnozes.13 Un šis faktors ietekmē ne tikai pašu pacientu un viņa ģimeni, bet arī uzņēmumusun tautsaimniecību kopumā, radot finansiālas un sociālas sekas.
Atgriešanās darbā var būt izaicinājums, tāpēc nepieciešama pareiza plānošana un atbalsts.
Runājiet ar ārstu! Pirms plānojat atgriezties darbā, konsultējieties ar savu ārstu. Ārsts var sniegt ieteikumus un norādījumus par to, kad un kā labāk atgriezties darbā, ņemot vērā gan veselības stāvokli, ārstēšanas procesu, gan atveseļošanās gaitu.
Pārdomājiet darba grafiku! Ieteicams pārrunāt ar savu darba devēju darba grafiku. Iespējams, ka var lūgt elastīgāku darba laiku, daļēju darba slodzi, vai arī atļauju strādāt no mājām, lai būtu vieglāk pielāgoties savam atveseļošanās plānam un pašsajūtai.
Komunicējiet ar darba devēju! Lai arī veselības stāvoklis ir sensitīva un aizsargājama informācija, vēža diagnozi un ārstēšanu visbiežāk nebūs iespējams paturēt noslēpumā no darba devēja. Ņemot vērā to, ka ārstēšanās un atlabšana var ietekmēt gan darbaspējas, gan laika daudzumu, ko iespējams veltīt darbam, ir svarīgi atklāti runāt ar darba devēju par veselības stāvokli, savām fiziskajām spējām ārstēšanās vai atlabšanas periodā. Darba devējam būtu jāzina un jārēķinās ar jūsu vajadzībām un iespējamajiem ierobežojumiem.
Plānojiet pakāpenisku atgriešanos! Ņemot vērā savu pašsajūtu un vajadzības, ieteicams atgriezties darbā pakāpeniski, sākot ar mazāku darba slodzi un pakāpeniski to palielinot, atkarībā no fiziskajām un arī emocionālajām spējām.
Pieņemiet atbalstu! Pieņemiet atbalstu no kolēģiem un ģimenes locekļiem – viņi var sniegt gan emocionālu atbalstu, gan palīdzēt pielāgoties darba dzīvei pēc vēža ārstēšanas.
Rūpējieties par sevi! Pacientam jāturpina pievērst uzmanību savai veselībai, tajā skaitā veselīgam uzturam, regulārām fiziskajām aktivitātēm un atpūtai.
Uzturiet emocionālo veselību! Vēža diagnoze un ārstēšana var ietekmēt mentālo veselību, piemēram, radīt trauksmi vai depresiju, tādēļ, ja nepieciešams, savlaicīgi jāmeklē profesionāls psiholoģiskais atbalsts. Atgriešanās darbā pēc vēža diagnozes katram var būt atšķirīga, bet tā noteikti prasīs laiku un pacietību.
Darba devējiem ir svarīgi izrādīt sapratni un atbalstu darbiniekam ar vēža diagnozi, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai darbinieks sekmīgi atgrieztos darbā un justos atbalstīts savā darba vietā. Ņemot vērā slimības smagumu un ietekmi uz organismu gan fiziski, gan emocionāli, darba devēji tiek aicināti pievērst uzmanību šādiem aspektiem:
Uzmanība, empātija un komunikācija. Izrādiet sapratni un empātiju pret darbinieku ar vēža diagnozi. Izrādiet interesi par viņa veselības stāvokli, sajūtām un vajadzībām attiecībā uz darbu. Uzklausiet un piedāvājiet emocionālu atbalstu, kā arī pielāgojieties darbinieka vajadzībām gan attiecībā uz darba laiku, gan darbavietas aprīkojumu.
Diskrētums. Nodrošiniet pilnīgu konfidencialitāti attiecībā uz informāciju par darbinieka veselības stāvokli. Tikai ar darbinieka, vēža slimnieka, piekrišanu varat informēt atsevišķus darbiniekus, kuri ir tieši iesaistīti, piemēram, kopīga uzdevuma veikšanā.
Darba laika un uzdevumu pārskatīšana. Kopā ar darbinieku pārskatiet darba uzdevumus un, ja nepieciešams, pielāgojiet tos, lai atvieglotu darba procesu. Tas var ietvert elastīgāku darba laiku, mazāku slodzi vai darba uzdevumu izmaiņas.
Atkārtota uzraudzība. Darbinieks ar vēža diagnozi var piedzīvot gan enerģijas līmeņa svārstības, gan veselības stāvokļa izmaiņas. Regulāri pārrunājiet ar darbinieku iespējamās izmaiņas viņa veselības stāvoklī – uzlabojumus vai veselības stāvokļa pasliktināšanos, lai nepieciešamības gadījumā veiktu izmaiņas, piemēram, darba uzdevumos.
Atbalsts darbinieka tuviniekiem. Ja iespējams, sniedziet atbalstu arī darbinieka ģimenei vai tuviniekiem, piedāvājot gan emocionālu, gan materiālu vai cita veida nepieciešamo atbalstu ārstēšanas procesa laikā.
Izglītošanās. Iegūstiet zināšanas par vēzi un tā ietekmi. Tas palīdzēs labāk saprast darbinieka vajadzības un izaicinājumus.
Ņemot vērā, ka vēža diagnoze un ārstēšana var atstāt iespaidu uz iespējām veikt darba pienākumus līdzšinējā apmērā vai kvalitātē, ir svarīgi pārzināt un ievērot Latvijā pastāvošās tiesību normas, kas palīdzēs izvairīties no iespējamajiem pārpratumiem un nevēlamajiem “pārsteigumiem”, piemēram, atgriežoties darbā pēc ilgstošas darbnespējas.
Ilgstošas slimošanas jeb ilgstošas darbnespējas jēdziens nereti tiek lietots tieši kontekstā ar darba devēja tiesībām atlaist darbinieku. Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punkts nosaka, ka darba devējam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, ja darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus, ja darbnespēja ir nepārtraukta vai arī vairāk nekā vienu gadu triju gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. Taču šajā periodā netiek ieskaitīts darbnespējas laiks, ja darbnespējas iemesls ir arodslimība. Šādā gadījumā darba līguma uzteikuma termiņš, kas jāievēro darba devējam, un ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts citādi, ir 10 dienas (Darba likuma 103. panta pirmās daļas 1. punkts).
Darba tiesību eksperts un juridiskais konsultants Kaspars Rācenājs vērš uzmanību, ka darbiniekam pēc darbnespējas laika ir ne tikai tiesības atgriezties darbā, bet arī ir tiesības uz tādiem darba apstākļu un nodarbinātības noteikumu uzlabojumiem, uz kuriem viņam būtu tiesības, ja viņš nebūtu bijis darbnespējas prombūtnē (Darba likuma 149. panta 6. daļa).
Taču Darba likuma 101. panta pirmās daļas 7. punkts nosaka, ka darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu, ja darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ un to apliecina ārsta atzinums. Turklāt darba devējam šādā gadījumā ir tiesības uzteikt darba līgumu nekavējoties, ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts garāks uzteikuma termiņš (Darba likuma 103. panta pirmās daļas 1. punkts).
Taču darba devējam ir aizliegts uzteikt darba līgumu darbinieka pārejošas darbnespējas laikā (kamēr darbinieks ir “uz slimības lapas”), kā arī laikā, kad darbinieks ir atvaļinājumā vai neveic darbu citu attaisnojošu iemeslu dēļ (Darba likuma 109. pants). Izņēmums būs uzteikums Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punkta gadījumā.
Lai darba devējam rastos tiesības uzteikt līgumu pamatojoties uz to, ka darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, ir jākonstatē ilglaicīgi, pastāvīgi darbspēju zudumi, kuru dēļ darbinieks vairs nespēj pienācīgi veikt nolīgtos darba pienākumus. Tādējādi ir jāpastāv cēloniskajam sakaram starp darbspēju samazināšanos un nespēju veikt darbu, jo, no vienas puses, pati par sevi veselības pasliktināšanās, darbspēju pazemināšanās, arī invaliditātes iegūšana nevar būt pietiekams pamats darba tiesisko attiecību izbeigšanai. No otras puses, uzteikuma pamats var būt arī daļēja, ne tikai pilnīga darbspēju zaudēšana, ja tā ietekmē darba veikšanu.14
Kaspars Rācenājs akcentē, ka darba devējam ir atļauts uzteikt darba līgumu darbinieka veselības stāvokļa dēļ tikai tādā gadījumā, ja darba devējam nav iespējams darbinieku ar viņa piekrišanu nodarbināt citā darbā tai pašā vai citā uzņēmumā (Darba likuma 101. panta 4. daļa).
Savukārt, ja darbinieks ir arodbiedrības biedrs, darba devējam ne tikai ir pienākums noskaidrot šo faktu, informēt arodbiedrību pirms darba līguma uzteikšanas (Darba likuma 101. panta6. daļa), bet arī konsultēties ar arodbiedrību gadījumā, ja darbinieks ir arodbiedrības biedrs vairāk nekā sešus mēnešus (Darba likuma 110. pants) un darba devējs vēlas uzteikt darba līgumu saistībā ar darbinieka nespēju veikt darba pienākumus veselības stāvokļa dēļ, ko apliecina ārsta atzinums (Darba likuma 101. panta pirmās daļas 7. punkts), vai arī saistībā ar darbinieka ilgstošu pārejošu darbnespēju (Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punkts).
Visos iepriekš minētajos gadījumos darba devējam ir pienākums izmaksāt atlaišanas pabalstu (Darba likuma112. pants) apmērā, kas atkarīgs no nostrādāto gadu skaita pie attiecīgā darba devēja:
Savukārt, ja darba devējs neatbrīvo darbinieku no darba, jo tas nav likumā noteikts pienākums, bet tikai darba devēja tiesības, un darbinieks nespēj veikt darba pienākumus veselības stāvokļa dēļ, darba devējam ir pienākums saglabāt darbiniekam darba samaksu vidējās izpeļņas apmērā par visu laika periodu, kurā darbinieks nav pielaists pie darba (Darba likuma 74. pants).
Veselības pārbaudi atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem veic personām, kuras ir nodarbinātas vai kuras paredzēts nodarbināt darbā, kur viņu veselības stāvokli ietekmē veselībai kaitīgie darba vides faktori vai kuras ir nodarbinātas vai kuras paredzēts nodarbināt darbā īpašos apstākļos – bīstamos darbos, kur pastāv augsts nelaimes gadījumu risks pašam nodarbinātajam vai apkārtējiem.15
Sākotnēji darba devējs atbilstoši darba vides riska novērtējumam nosūta nodarbinātos un personas pirms darba tiesisko attiecību vai valsts civildienesta tiesisko attiecību uzsākšanas. Savukārt regulārās veselības pārbaudes tiek veiktas atkarībā no tā, kādiem tieši darba vides riskiem darbinieks ir pakļauts – ik gadu vai reizi divos vai trijos gados (Ministru kabineta noteikumi Nr. 219 “Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” 14. punkts).
Darba devējs var nosūtīt darbinieku arī uz ārpuskārtas veselības pārbaudi, ja rodas aizdomas, ka darbiniekam ir grūtības veikt darbu, jo, ja darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ un to apliecina ārsta atzinums, darba devējam ir likumā noteikts aizliegums pielaist darbinieku pie darba (Darba likuma 37. panta12. daļa).
Obligāto veselības pārbaudi darbinieks var veikt arī pēc paša iniciatīvas, proti, darbinieks var vērsties pie darba devēja un lūgt nosūtīt sevi uz ārpuskārtas veselības pārbaudi. Kādēļ tas ir svarīgi? Darbiniekam šīs tiesības būtu jāizmanto, ja viņš vairs nespēj veikt savus darba pienākumus līdzšinējā jeb nolīgtā apmērā, kas var kalpot par pamatu darba devējam izmantot tiesības atlaist darbinieku.
Jāņem vērā, ka tikai arodārsta veikts darbinieka veselības stāvokļa novērtējums var kalpot par apliecinājumu darbinieka spējām veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ.
Atzinumu par personas veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam arodārsts sniedz obligātās veselības pārbaudes kartē, norādot vai tas atbilst vai neatbilst veicamajam darbam, vai ir konstatētas arodslimības pazīmes.
Arodārsts savā atzinumā arī veic īpašas piezīmes un sniedz ieteikumus darba devējam. Piemēram, tās var būt rekomendācijas samazināt darba laiku vai pielāgot darba vidi. Turklāt ārsta dotais personas veselības stāvokļa novērtējums, pat ja tas tiek novērtēts kā atbilstošs veicamajam darbam, ir aplūkojams kopsakarā ar ārsta ieteikumiem.16 Tas nozīmē, ka darba devējam ir saistoši ārsta ieteikumi, piemēram, par darba vides pielāgojumiem jebkurā gadījumā. Tomēr darba devējam ir pienākums izpildīt šos norādījumus, ja vien tos ir iespējams objektīvi īstenot. Darba vides pielāgošana diemžēl ir ļoti plašs jēdziens, kas jāskata Eiropas Savienības tiesu prakses kontekstā par samērīgumu darba vides pielāgošanā.
Arī darbiniekam pašam ir tiesības prasīt darba devējam darba vides, tajā skaitā darba laika, pielāgojumus. Un arī darbiniekam, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt tuvinieku, kuram nopietna medicīniska iemesla dēļ nepieciešama būtiska aprūpe vai atbalsts, ir tiesības prasīt darba devējam noteikt darba laika organizācijas pielāgojumu (Darba likuma 148. panta 4. daļa). Šādā gadījumā darba devējam ir pienākums izvērtēt darbinieka pieprasījumu un ne vēlāk kā viena mēneša laikā informēt darbinieku par darba laika pielāgojuma iespējām (Darba likuma 148. panta 5. daļa).Un šie noteikumi attiecināmi arī uz darbinieka tiesībām prasīt iespēju veikt darbu attālināti.
Ja ar ārsta atzinumu ir noteikta invaliditāte, stājas spēkā diskriminācijas aizliegums - ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem (Darba likuma 7. panta otrā daļa).
Turklāt Kaspars Rācenājs vērš uzmanību, ka Latvijas Darba likuma izpratnē jēdziens “invaliditāte” ir interpretējams atbilstoši Eiropas Savienības tiesībās noteiktajai definīcijai, kura balstīta sociālā un cilvēktiesību pieejas modelī un kura attiecīgi “atpazīst” invaliditāti attiecībā uz daudz plašāku personu loku un daudz vairāk situāciju.
Tas saistīts ar to, ka Darba likumā ir ieviestas Direktīvas 2000/78/EK normas, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, un Eiropas Savienības tiesībās noteiktais “invaliditātes” jēdziens ir plašāks nekā parasti nacionālajās tiesībās, arī Latvijā, noteiktais “invaliditātes” jēdziens, kurtas tiek skatīts tikai no medicīniskā modeļa viedokļa.
Eiropas Savienības Tiesa17 jēdzienu “invaliditāte”, vadoties no ANO Konvencijas 1. panta noteiktās definīcijas, ir interpretējusi sekojoši: “ [...] jēdziens “invaliditāte” Direktīvas 2000/78izpratnē ir attiecināms uz ierobežojumu, kurš tieši izriet no ilgstošiem fiziskiem, garīgiem vai psihiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt pilnvērtīgu un efektīvu attiecīgās personas dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem [...].
K. Rācenājs norāda, ka galvenais kritērijs, kas nošķir “slimību” no “invaliditātes” darba tiesību kontekstā, ir fakts, ka ierobežojumi pastāv ilgstoši. Līdz ar to persona var tikt uzskatīta par invalīdu Direktīvas 2000/78/EK ilgstošas slimības gadījumā, kur atveseļošanās process ir prognozējams kā pietiekoši ilgstošs.
Jautājumu un neskaidrību gadījumā, kas attiecas uz Darba likumā noteiktajām darbinieka tiesībām, kas saistītas ar veselības stāvokli, iespējams vērsties pie Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperta Kaspara Rācenāja (e-pasts: kaspars@lbas.v).
Veselīgs uzturs ir būtisks ikviena cilvēka veselībai, tajā skaitā vēža profilaksei. Pastāv pierādījumi, ka ar uzturu iespējams novērst trešo daļu audzēju.
Jau 20.gs. 30. gados pētījumos ar laboratorijas dzīvniekiem atklāja saistību starp uzturu un dažādu lokalizāciju vēža veidošanos un attīstību. Pirmie epidemioloģiskie pētījumi, kas norādīja, ka, vēža attīstībā nozīme ir apkārtējās vides faktoriem un, īpaši, cilvēka uzturam, parādījās dažus gadu desmitus vēlāk.
2018. gada Pasaules vēža izpētes fonda (World Cancer Research Fund) pētījuma ziņojums “Diēta, uzturs, fiziskās aktivitātes un vēzis: globālā perspektīva” apliecina, ka uzturs ietekmē galvenos vēzim raksturīgos šūnu un molekulāros procesus. Pētījumā rasti pierādījumi cēloņsakarībām starp uzturu, fiziskajām aktivitātēm un vairākiem vēža veidiem. Taču vienlaikus arī norādīts – neskatoties uz iespējamajām cēloņsakarībām (jo īpaši alkohola un pārstrādātas gaļas patēriņa gadījumā), neviens atsevišķs faktors no vēža nepasargā. Aizsardzību pret vēzi galvenokārt rada vielmaiņa, kas veicina veselīgu šūnu atjaunošanos un audu integritāti.
Eiropas Pretvēža rīcības kodeksā (European Code Against Cancer, ECAC) norādīts, ka eiropiešiem, kuri ievēro Pasaules Vēža izpētes fonda vēža profilakses ieteikumus, saslimšanas risks ir par 18% mazāks nekā cilvēkiem, kuru dzīvesveids un ķermeņa masa neatbilst rekomendācijām. Risku mazina:
Lielākajā daļa pieaugušo vēzis tiek diagnosticēts pēc 55 gadu vecuma, tomēr ir pierādīts, ka jau cilvēka agrīna vecumposma faktori, piemēram, augums un svars dzimšanas brīdī vai ķermeņa masas indekss (ĶMI) agrīnā vecumā, palielina vairāku vēža veidu risku.
Starptautiskais Pasaules vēža pētniecības fonds (World Cancer Research Fund International), kas kopš 1982. gada veic pētījumus par uztura paradumu, svara un fizisko aktivitāšu saistību ar vēža attīstības risku, ir izstrādājis Vēža riska matricu, kurā redzams, kā dažāda veida uzturs un fiziskās aktivitātes ietekmē dažādu vēža lokāciju riskus. Vispārliecinošāk pierādītie vēža riska faktori ir:
Fonda apkopoto pētījumu dati pārliecinoši pierāda, ka pareiziem uztura un dzērienu principiem ir lielāka pretvēža aizsardzība nekā jebkādiem uztura bagātinātājiem. Vēža risku var samazināt aerobās fiziskās aktivitātes, veselīgi ēšanas paradumi un citi faktori, kas palīdz uzturēt veselīgu ķermeņa svaru.
Pārmērīgs ķermeņa tauku daudzums rada risku saslimt ar deviņām vēža lokalizācijām – barības vada, taisnās zarnas, žultspūšļa, aizkuņģa dziedzera, dzemdes (endometrija), olnīcu, nieru, progresējoša priekšdziedzera (prostatas) un krūts vēzi (pēcmenopauzes periodā).
4–38 % šo vēža veidu, atkarībā no lokalizācijas un cilvēka dzimuma, var būt saistīti ar lieko svaru un aptaukošanos. Ar lieko ķermeņa svaru saistītās vielmaiņas jeb metabolisma izmaiņas paaugstina iekaisuma attīstības iespēju, insulīna, estrogēnu un citu hormonālo faktoru izmaiņu risku. Savukārt apzināta svara samazināšana mazina vēža iespējamību, jo īpaši pēcmenopauzes krūts vēža un endometrija vēža gadījumā.
Svara pieaugumu un līdz ar to arī vēža risku var sekmēt kalorijām bagātu pārtikas produktu (tādi produkti, kuru neliela izmēra porcijā ir liels kaloriju skaits) regulārs patēriņš.
Veselīgs uzturs ir pietiekams dažādu produktu daudzums un dažādība, kas nodrošina nepieciešamās kalorijas (enerģiju) un uzturvielas, lai apmierinātu ķermeņa vajadzības. Tas ļauj ķermenim normāli augt un attīstīties bērnībā, kā arī saglabāt normālu funkcionalitāti pieaugušā vecumā, lai vecumdienās cilvēkam būtu iespējami mazāk veselības traucējumu.
Veselīgs uzturs ietver:
Papildus nelielos daudzumos ēdienkartē var iekļaut liesu gaļu, piemēram, putnu gaļu, vai zivis, kā arī piena produktus ar samazinātu tauku saturu vai to veģetāras alternatīvas. Uzturā ir svarīgi iekļaut arī citus produktus, piemēram, augu eļļas (olīveļļu, rapšu eļļu), riekstus un sēklas; to patēriņš jāierobežo tikai tad, ja nepieciešams samazināt svaru. Savukārt sāls ir nepieciešama pavisam nedaudz.
Lai uzturētu veselīgu ķermeņa svaru, vēlams izvairīties no kalorijām bagāta ēdiena, tajā skaitā no saldumiem un dažādiem našķiem. Tāpat jāizvairās arī no tādu rūpnieciski ražotu produktu lietošanas, kam ir augsts dzīvnieku tauku un cukura saturs (ātrās uzkodas un saldinātie dzērieni), kā arī no pārtikas, kas gatavota īpaši augstā temperatūrā (ultra prossesed foods) un kam pievienotas daudz dažādas piedevas, ieskaitot cukurus, pārtikas piedevas (piemēram, hidrogenētie tauki).
Jāatceras, ka ar ēdienu cilvēkam jāuzņem tāds enerģijas daudzums, kas nepieciešams organisma normālai funkcionēšanai. Visvairāk enerģijas cilvēks uzņem ar ogļhidrātiem, savukārt lielākā daļa olbaltumvielu un daļa nepiesātināto taukskābju tiek izmantotas organisma šūnu veidošanai un atjaunošanai, kā arī dažādu reakciju un citu funkciju nodrošināšanai. Būtiski ir arī mikroelementi – vitamīni un minerālvielas, kas cilvēka organismam nepieciešamas ļoti nelielā daudzumā, tomēr ir izšķirošas normālai cilvēka ķermeņa funkcionēšanai. Pie mikroelementiem pieder dzelzs, varš, mangāns, cinks, jods, fluors un citi. Lielāko daļu nepieciešamo mikroelementu cilvēks uzņem ar pārtiku un ūdeni.
Svarīgi ir ne tikai veselīgi produkti, bet arī pareizs to daudzums un attiecības. Tas panākams, dažādojot uzturu un iekļaujot katrā no ēdienreizēm pārtikas produktus, kas satur ogļhidrātus, taukus un olbaltumvielas.
Ņemot vērā, ka visi pārtikas produkti, izņemot ūdeni, tēju un melnu kafiju, satur enerģiju jeb kilokalorijas, ik dienu ar pārtiku uzņemtā enerģija ir jāsamēro ar fiziskajās aktivitātēs patērēto enerģiju. Ja ikdienā tiek lietota pārtika ar augstu enerģētisko vērtību, kas dienas laikā netiek iztērēta fiziskajās nodarbēs, enerģijas pārpalikumus organisms noglabā “rezervēs” jeb taukaudos. Tas noved pie palielinātas ķermeņa masas un aptaukošanās, kas savukārt ir viens no būtiskākajiem vēža riska faktoriem.
Savukārt nepietiekamā daudzumā uzņemta enerģija tiek kompensēta no organisma rezervēm, un tā rezultātā cilvēks pakāpeniski zaudēs ķermeņa masu. Līdz ar to cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa masu ir jāsamazina ar ēdienu un dzērieniem uzņemto kaloriju daudzums, vienlaikus kontrolētā daudzumā izvēloties šķiedrvielām bagātus produktus, kas veicina agrāku sāta sajūtas iestāšanos – pilngraudu produktus, dārzeņus un augļus, kas bez šķiedrvielām satur arī vitamīnus, minerālvielas un daudzas bioloģiski aktīvas vielas. Cilvēkiem, kuri slimo ar kādu slimību, par sev piemērotāko uzturu vēlams konsultēties ar dietologu vai uztura speciālistu.
Ir divas galvenās šķiedrvielu grupas:
- Nešķīstošās šķiedrvielas, kas pārvietojas pa zarnu traktu, veicinot ātrāku organismam nevajadzīgo vielu izvadīšanu. Nešķīstošās šķiedrvielas pārsvarā atrodamas graudaugos – pilngraudu produktos, piemēram, rudzos, pilngraudu kviešos, auzās, klijās, arī riekstos, sēklās, pupās, kāpostos u. c. produktos.
- Šķīstošās šķiedrvielas gremošanas traktā saista ūdeni un, iegūstot želejveida konsistenci, palēnina gremošanas procesu un nodrošina ilgāku sāta sajūtu. Šķīstošās šķiedrvielas atrodamas, piemēram, cigoriņos, ābolos, zemenēs, lēcās, pupās, auzās, miežos un rudzos. No šīm šķiedrvielām arī veidojas vielas, kurām organismā ir pretvēža, holesterīna līmeni pazeminoša iedarbība, kā arī citi labvēlīgi efekti.
Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka, uzņemot ar uzturu vairāk “omega-3” polinepiesātinās taukskābes (lielā daudzumā atrodamas treknās zivīs), iespējams mazināt vēža risku. Šo taukskābju pozitīvā ietekme atklāta saistībā ar kolorektālā, krūts un prostatas vēzi.
Ar “omega–3”, “omega–6” un “omega-9” apzīmē nepiesātinātās taukskābes. Pie “omega–3” taukskābēm pieder α linolēnskābe (ALA), eikozapentaēnskābe (EPA), dokozaheksaēnskābe (DHA). Cilvēka organisms nespēj producēt α linolēnskābes no citiem savienojumiem, tādēļ ir ļoti svarīgi uzņemt šo “omega-3” taukskābi ar uzturu, kā arī papildināt organismā sintezēto EPA un DHA daudzumu.
Cilvēka organisms nespēj sintezēt arī pie “omega–6” taukskābju grupas piederošo linolskābi (LA), tāpēc svarīgi uzturā iekļaut šo taukskābi saturošus produktus. Taču pētījumi liecina, ka lielākā daļa cilvēku, kuri patērē t.s. Rietumu diētu, “omega–6” ar uzturu uzņem pietiekami vai pat pārāk daudz.
Pastāv arī “omega–9” taukskābju grupa, tomēr tā netiek īpaši izcelta, jo šīs taukskābes tiek sintezētas cilvēka organismā.
Informācija pieejama Veselības ministrijas apstiprinātajos veselīga uztura ieteikumos.
Savukārt Latvijas iedzīvotājiem ieteicamās enerģijas un uzturvielu devas, kā arī vitamīnu un minerālvielu devas norādītas Slimību profilakses un kontroles centra izstrādātajos ieteikumos “Ieteicamās enerģijas un uzturvielu devas Latvijas iedzīvotājiem”.
Tāpat Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapas sadaļā “Veselīga uztura ieteikumi” atrodama virkne informatīvu materiālu par veselīgu uzturu dažādām iedzīvotāju grupām – pieaugušajiem, senioriem, bērniem, veģetāriešiem, māmiņām zīdīšanas periodā u.c., kā arī ieteikumi dārzeņu, augļu un ogu lietošanai uzturā un informatīvs materiāls Latvijas iedzīvotājiem par ēdiena pagatavošanu mājās.
Pirms terapijas uzsākšanas ir ļoti būtiski stiprināt organismu – ēst veselīgi, uzņemt nepieciešamās uzturvielas. Tādēļ ir svarīgi novērtēt esošo uzturu, vai tas ir pilnvērtīgs un veselīgs, vai nav uzturvielu deficīta – to palīdzēs novērtēt uztura speciālists.
Tāpat ir jānovērtē ķermeņa uzbūve, jāapmeklē zobārsts, lai pirms terapijas būtu vesels mutes dobums, kā arī jāizsver visi terapijas riski.
Šajā laikā ir ļoti būtiski, lai pacients būtu pēc iespējas labākā fiziskā stāvoklī, un, lai uzsākot ārstēšanu nekristos svarā – neiestātos malnutrīcija jeb uzturvielu nepietiekamība organismā. Malnutrīcija onkoloģiskajiem pacientiem novērojama 20 līdz 70 % gadījumu (rādītāji atšķiras atkarībā no pacientu vecuma, audzēja veida, lokalizācijas un stadijas).
Gan pati slimība, gan ārstēšana var ietekmēt uztura uzņemšanu. Tam var būt daudzi cēloņi – apetītes zudums, slikta dūša, mutes un gremošanas trakta gļotādas iekaisums, depresija u.c., tādēļ vēža slimniekiem bieži novērojama muskuļu masas samazināšanās, kas var negatīvi ietekmēt klīnisko iznākumu.
Nepietiekams uzturs, ar to saistītais svara zudums un olbaltumvielu samazināšanās muskuļos ir vēža kaheksijas pazīme, ko bieži novēro vēža pacientiem. Kaheksija jeb uzturvielu nepietiekamība kopā ar sistēmisku iekaisumu ķermenī negatīvi ietekmē gan dzīves kvalitāti, gan fiziskās funkcijas, ārstēšanu un prognozi, jo izmaina olbaltumvielu apriti, izraisa tauku un muskuļu masas zudumu. Šāds iekaisums bieži ir saistīts arī ar insulīna rezistenci un glikozes tolerances traucējumiem. Sistēmisks iekaisums var kavēt skeleta muskuļu masas atjaunošanos, pat ja enerģijas uzņemšana tiek normalizēta ar pārtikas palīdzību.
Vēža pacientu ķermeņa uzbūves pētījumi atklāj, ka tieši skeleta muskuļu zudums ar vai bez vienlaicīga tauku zuduma ir galvenais uzturvielu nepietiekamības aspekts, kas palielina fizisko traucējumu, pēcoperācijas komplikāciju, ķīmijterapijas toksicitātes un mirstības riskus.
Muskuļu masas samazinājumu var novērtēt šādi:
- augšdelma vidus muskuļu zonas mērījums – vīriešiem <32 cm², sievietēm <18 cm²;
- ķermeņa beztauku masas indekss, noteikts ar bioelektriskās pretestības metodi – vīriešiem <14,6 kg/m²; sievietēm <11,4 kg/m².
Uztura uzņemšanas traucējumu cēloņi var būt kompleksi, un tos ietekmē vairāki faktori. Traucējumus var izraisīt primāra anoreksija (t.i., centrālās nervu sistēmas līmenī), un to var papildināt sekundāri traucējumi, kurus iespējams novērst ar piemērotu medicīnisko atbalstu. Galvenie sekundāro traucējumu cēloņi ir čūlas mutes dobumā, kserostomija jeb nepietiekama siekalu daudzuma izraisīts mutes sausums, slikts zobu stāvoklis, zarnu aizsprostojumi, traucēta barības vielu uzsūkšanās gremošanas traktā jeb malabsorbcija, aizcietējumi, caureja, slikta dūša, vemšana, samazināta zarnu darbība u.c., kā arī nekontrolētas sāpes un zāļu blaknes.
Pilnvērtīgs un veselīgs uzturs palīdz pacientam ne tikai justies labāk, mazina nogurumu, nodrošina slimības uzveikšanai nepieciešamo spēku un enerģiju, bet arī var atvieglot terapijas izraisītās blaknes, kas ir ļoti svarīgi, jo smagas blakusparādības rada lielu terapijas pārtraukšanas risku. Turklāt veselīgs uzturs mazina risku saslimst ar infekcijas slimībām un veicina ātrāku atveseļošanos. Tiek uzskatīts, ka uzturs ir nepietiekams, ja pacients nevar patstāvīgi ēst ilgāk par nedēļu vai, ja aptuvenais enerģijas (kaloriju) uzņemtais apjoms ir par 60 % mazāks par nepieciešamo ilgāk par 1–2 nedēļām.
Uzturvielu nepieciešamība katram vēža slimniekam var būt individuāla, tādēļ par to jākonsultējas ar speciālistu – dietologu vai uztura speciālistu, kas strādā ar vēža pacientiem.
Eiropas Klīniskās barošanas un metabolisma biedrības (European Society for Clinical Nutrition and Matabolism, ESPEN) uztura vadlīnijās vēža slimniekiem, kas balstītas klīnisko pētījumu pierādījumos, ekspertu viedokļos un pacientu aptaujās, norādīts, ka obligātas ir vienlaikus rūpes kā par uzturu, tā par pietiekamām fiziskām aktivitātēm.
Pilnvērtīga uztura galvenais uzdevums ir nodrošināt organismu ar vielām, kas palīdz cīnīties ar slimību. Tas nozīmē, ka organismam jāsaņem visas pamata uzturvielas – olbaltumvielas, ogļhidrāti un tauki, kā arī vitamīni, minerālvielas un ūdens.
Olbaltumvielas nodrošina šūnu un audu augšanu, atjaunošanos un stimulē organisma aizsargspējas, tādēļ tās ir ļoti svarīgas vēža pacientu, uzturā. Ja nepieciešamais olbaltumvielu daudzums netiek uzņemts ar uzturu, organisms, lai uzturētu dzīvības procesus, sāk noārdīt muskuļu masu un pēc ilgāka laika arī iekšējos orgānus. Šie procesi pazemina organisma spējas cīnīties ar jebkuru slimību, arī infekcijas slimībām, kā arī var paildzināt atveseļošanās laiku.
Lai nodrošinātu organisma vajadzības, onkoloģijas pacientiem pēc operācijas, ķīmijterapijas vai staru terapijas, parasti nepieciešams lielāks olbaltumvielu daudzums nekā veseliem cilvēkiem.
Ogļhidrāti ir galvenais enerģijas avots, kas nodrošina organisma vitālās funkcijas un fizisko aktivitāti. Ogļhidrātus iedala:
- saliktajos ogļhidrātos, kas nodrošina ar enerģiju pakāpeniski un ilgstoši (maize, kartupeļi, putraimi, makaroni, pākšaugi);
- vienkāršajos ogļhidrātos, kas nodrošina ar enerģiju ātri, bet īslaicīgi (augļi, saldumi, saldie dzērieni, deserti).
Tauki – cietie tauki un eļļas – sastāv no taukskābēm, un arī ir nozīmīgs enerģijas avots. Organismā tauki tiek sadalīti un izmantoti enerģijas rezervēm. Tie nodrošina arī audu izolāciju, veicina taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos no zarnu trakta un to transportu asinīs. Ikdienā uzturā ieteicams izvēlēties mononepiesātināto tauku avotus (olīvu, rapšu eļļa) un polinepiesātināto tauku avotus (valrieksti, saulespuķu sēklas, linsēklu u.c. augu eļļa, jūras produkti – lasis, siļķe). Savukārt piesātinātos taukus, ko galvenokārt satur dzīvnieku valsts produkti – sviests, siers, trekna gaļa, kā arī kokosriekstu un palmu eļļas, jālieto ierobežotā daudzumā, jo tie organismā paaugstina holesterīna līmeni un līdz ar to sirds un asinsvadu slimību risku.
Vitamīni un minerālvielas, kas nepieciešami organisma vitālo funkciju nodrošināšanai, veicina enerģijas ieguvi no pārtikas produktiem, tomēr tie vajadzīgi nelielā daudzumā. Vēža terapijas laikā, jo īpaši, ja novērojamas ilgstošas terapijas blaknes, uzturs bieži nav pilnvērtīgs un organismam sāk trūkt vitamīni un minerālvielas – nātrijs, kālijs, magnijs u.c. Šādos gadījumos ir nepieciešams tās uzņemt papildus, taču to izvērtē ārstējošais ārsts.
Ūdens un citi šķidrumi ir vitāli nepieciešami organisma dzīvības procesu uzturēšanai. Uzņemot šķidrumu nepietiekamā daudzumā vai to zaudējot vemšanas vai caurejas laikā, organisms ne tikai atūdeņojas jeb dehidratējas, bet līdz ar to arī zaudē minerālvielas, kas nepieciešams organisma normālai funkcionēšanai. Dienā nepieciešams uzņemt aptuveni astoņas līdz desmit glāzes šķidruma (ieskaitot arī šķidrumu, ko satur ēdiens), tomēr katram pacientam šis daudzums var būtiski atšķirties.
Antioksidanti – A, C un E vitamīns, selēns, cinks, kā arī enzīmi – absorbē un saista brīvos radikāļus, novēršot to kaitīgo ietekmi uz organisma šūnām. Tomēr pārmērīga to lietošana preparātu veidā staru vai ķīmijterapijas laikā nav ieteicama.
Pacienti, kam ir pilnvērtīga diēta, mazāk cieš no terapijas blaknēm un panes augstākas terapijas devas, un viņu ārstēšana norit labāk, jo organisms ir nodrošināts ar nepieciešamajām kalorijām un olbaltumvielām.
Vēža terapijas laikā bieži nepieciešams mainīt ikdienas ēšanas paradumus, jo īpaši, ja veselīga uztura principi nav ievēroti pirms terapijas. Lai stiprinātu organismu un tā spējas pretoties terapijas izraisītajām blaknēm, ar uzturu jānodrošina uzturvielu rezerves, kas pasargā veselās šūnas no bojāejas terapijas ietekmē, atjauno audus un uztur organisma aizsargspējas, lai cīnītos pret infekcijām un citām slimībām.
Terapijas laikā jāēd pietiekami, jo tas palīdzēs saglabāt normālu ķermeņa svaru. Taču arī nelielas svara pārmaiņas šajā laikā ir pieļaujamas un normālas. Tāpat katru dienu jāatceras kaut par nelielām fiziskām aktivitātēm, kas palīdz saglabāt gan kustīgumu, gan muskuļu masu un kaulu struktūru.
Amerikas Nacionālā visaptverošā vēža tīkla (National Comprehensive Cancer Network, NCCN) vadlīnijas norāda, ka, sākot ārstēšanu, īpaši staru terapiju, uztura konsultācija jāsaņem visiem galvas un kakla vēža pacientiem, lai izvairītos no tā, ka nepietiekama uztura izraisīta malnutrīcija pastiprina staru terapijas toksiskos efektus, kuru dēļ var nākties terapiju pārtraukt. Uztura speciālista vai dietologa uzraudzība nepieciešama vismaz līdz brīdim, kad pacients pēc ārstēšanas ir sasniedzis uztures stabilitāti.
Īpaši nozīmīgi tas ir tiem onkoloģiskajiem pacientiem, kuriem ļaundabīgā audzēja lokalizācija ir galva un kakls, kā arī krūškurvis un kuņģa-zarnu trakts un kuri saņem staru terapiju. Šiem pacientiem nepieciešamas individuālas uztura konsultācijas un maltītes jāpapildina ar medicīnisko papilduzturu. Arī visu citu lokalizāciju vēža pacientiem, kuriem nav uztura uzņemšanas problēmu un neattīstās malnutrīcija, ir jācenšas ievērot vispārīgas veselīga uztura rekomendācijas ārstēšanās periodā.
| Ierobežot vai nelietot | Ieteicams lietot |
|---|---|
| Stingri ierobežot vai labāk vispār neēst sālītus, kūpinātus un žāvētus produktus. | Dažādus augu valsts produktus, gaļas vietā pāris reižu nedēļā ēst pākšaugus – pupiņas, zirņus, lēcas. |
| Ierobežot dzīvnieku valsts produktus ar augstu tauku saturu (treknu gaļu, sviestu, krējumu). Labāk izmantot ēdiena gatavošanas veidus, kam nepieciešams mazs tauku daudzums – vārīšana, sautēšana, tvaicēšana, gatavošana cepeškrāsnī. | Dienā apēst vismaz divarpus porcijas augļu un dārzeņu, ieskaitot citrusaugļus un tumši zaļas krāsas lapu un tumši dzeltenas krāsas dārzeņus. Krāsaini dārzeņi, augļi un citi augu valsts produkti satur daudz dabisku veselību veicinošu vielu. |
Terapijas laikā papildus iepriekš aprakstītajām fiziska rakstura blaknēm, kas ietekmē uztura uzņemšanu, var rasties arī psihoemocionāli izaicinājumi – depresija, trauksme, bailes, dusmas u.c., kas arī var ietekmēt ēšanas paradumus un rutīnu, piemēram, vēlmi doties uz veikalu pēc pārtikas vai gatavot ēst. Tādēļ, lai labāk sagatavotos pilnvērtīgai un veselīgai ēšanai un iespējamiem izaicinājumiem, speciālisti iesaka:
Eiropas Klīniskās barošanas un metabolisma biedrība (ESPEN) onkoloģiskajiem pacientiem rekomendē uzņemt 25–30 kcal uz kg ķermeņa svara dienā. Pacientiem ar aptaukošanos, t.i., ĶMI > 30kg/m², aprēķinos jāizmanto koriģētais svars, ko aprēķina pēc formulas: (faktiskais ķermeņa svars – ideālais ķermeņa svars) × 0,33 + ideālais ķermeņa svars, kur ideālais ķermeņa svars ir saistīts ar augumu, lai iegūtu ĶMI 25 kg/m².
Pacientiem ar kaheksiju tiek rekomendēts ieturēt pēc apjoma nelielas, bet kalorijām bagātas maltītes 5—6 reizes dienā, kā arī papildus lietot uzturvielām bagātus dzērienus, medicīnisko papilduzturu, tādējādi palielinot uzņemto kaloriju daudzumu. Pacientiem ar kaheksiju jāpalielina tauku daudzums uzturā — tam jāveido puse no kalorijām, kas netiek uzņemtas ar olbaltumvielām.
Saskaņā ar ESPEN vadlīnijām olbaltumvielu patēriņam jābūt lielākam par 1 g uz kg ķermeņa svara dienā – ja iespējams, līdz 1,5 uz kg ķermeņa svara dienā. Gados vecākiem pacientiem ieteicams uzņemt olbaltumvielas 1,2—1,5 g uz kg ķermeņa svara dienā. Pacientiem ar normālu nieru darbību olbaltumvielu uzņemšanu nosaka speciālists.
Klīniskās barošanas speciālisti vitamīnus un minerālvielas onkoloģiskiem pacientiem iesaka uzņemt, ievērojot vispārpieņemtās ieteicamās dienas devas, un atturēties no mikroelementu lietošanas lielās devās, ja nav īpaša to iztrūkuma. Onkoloģiskajiem pacientiem ar malnutrīciju vai tās risku nav ieteicams ievērot uztura modeļus, kas ierobežo enerģijas patēriņu. Produktu izslēgšanas diētas palielina risku uzņemt nepietiekamu enerģijas, tauku un olbaltumvielu daudzumu, kā arī var pieaugt mikroelementu deficīta risks. Šobrīd nav pierādījumu, ka īpašs uztura režīms vai kāda diēta varētu izārstēt vēzi vai novērst tā atkārtošanos.
Īpaši svarīga ārstēšanās laikā ir olbaltumvielu uzņemšana, jo tās ir ārkārtīgi svarīgas muskuļu masas un imūnās funkcijas saglabāšanai. Ārsti novērojuši, ka ļoti bieži gan apetītes trūkuma vai citu blakņu dēļ, gan nepamatoti baidoties no dažādiem produktiem, audzēja terapijas laikā pacienti aizmirst vai izvairās no olbaltumvielu produktiem, piemēram, gaļas.
Tomēr speciālisti rekomendē olbaltumvielas uzņemt tikai nedaudz vairāk nekā parasti (1–1,6 g/kg dienā) un uzņemt tās vienmērīgi visās maltītēs dienas garumā (aptuveni 20–25 g vienā maltītē).
| Produkti | Daudzums |
|---|---|
| 100 g kaņepju proteīna | 36 g |
| 100 g pagatavotas gaļas | 25 līdz 35 g |
| 120 g pagatavotas zivs | 25 līdz 30 g |
| 100 g mājas siera | 23 g |
| glāzē grieķu jogurta vai jogurta ar palielinātu olbaltumvielu daudzumu | 20 līdz 22 g |
| 100 g biezpiena | 16 līdz 18 g |
| liela siera šķēlē (40 g | 10 līdz 16 g |
| bļodiņā (150 g) vārītu pupiņu | 10 līdz 15 g |
| 50 g riekstu | 8 līdz 12 g |
| 3 ēdamkarotēs kaņepju sēklu | 10 g |
| glāzē (250 ml) piena, jogurta, kefīra, paniņu | 8 g |
| ¼ krūzē dažādu sēkliņu | 7 līdz 9 g |
| 1 olā | 6 g |
| 2 ēdamkarotēs čia sēklu | 4 g. |
Olbaltumvielas nelielā daudzumā iespējams uzņemt arī ar “ne-olbaltumvielu” produktiem, piemēram, graudaugiem, ar kuriem dienas laikā vidēji var uzņemt 10–15 g olbaltumvielu.
Ja pacientam nepieciešams uzņemt papildu olbaltumvielu devas, maltīti iespējams bagātināt ar dažādu grupu pārtikas produktiem. Ar piena produktiem, piemēram:
Kalorijām bagāti piena produkti palīdzēs nodrošināt organismu arī ar vajadzīgajām enerģijas rezervēm, jo tie ir arī tauku avots.
Ja nepieciešams palielināt uzņemtās enerģijas (kaloriju) daudzumu, tad uzturā jāiekļauj arī vairāk ogļhidrātu, kas ir galvenais enerģijas avots. Vērtīgākie ogļhidrātu avoti ir pilngraudu produkti, augļi un dārzeņi, kas satur arī vitamīnus, minerālvielas, šķiedrvielas un daudzas bioloģiski aktīvas vielas.
| Graudaugi 60-70 g* | Dārzeņi | Augļi |
|---|---|---|
| Manna – 70 g | Kartupeļi – 14 g | Bumbieri – 10 g |
| Rīsi – 72 g | Zaļie zirnīši – 10 g | Āboli – 9 g |
| Griķi – 62 g | Burkāni – 6 g | Apelsīni – 6 g |
| Auzas – 60 g | Kāposti – 3 g | |
| Baltmaize (3 šķēles) – 48 g | Tomāti – 3 g | |
| Gurķi – 1 g |
*graudaugi – nevārīti, sausi; porcijā (pagatavotā veidā) ir ap 2,5 x mazāk, jo vāroties uzbriest.
Arī tauki ir nozīmīgs enerģijas avots.
| Sviests – 79 g | Biezpiens – 9 g | Liesa liellopu gaļa – 2 g |
| Skābais krējums – 34 g | Vidēji trekna cūkgaļa – 16 g | Piens – 3,5 g |
| Holandes siers – 25 g | Vistas olas – 10 g | |
| Vistas gaļa – 5 g |
Papildu ogļhidrātu un tauku daudzumu iespējams nodrošināt ar kalorijām bagātiem piena produktiem, eļļām, graudaugiem, riekstiem un pat saldumiem, no kuriem, ja zūd svars vai nav apetītes, drīkst neizvairīties. Ja problēmu ar apetīti un svaru nav, no cukura un piesātinātiem taukiem labāk izvairīties.
Ar pamatmaltītēm vien nereti nav iespējams uzņemt nepieciešamo enerģijas un olbaltumvielu daudzumu, jo pacients nevar apēst pietiekami lielu ēdiena porciju, tāpēc papildu enerģiju un olbaltumvielas ārstēšanās laikā nodrošina uzkodas, palīdzot saglabāt ķermeņa svaru un nodrošinot ātrāku atveseļošanos.
Praktiskas uztura rekomendācijas un uztura ieteikumi specifisku operāciju gadījumā, kā arī speciālistu regulāri atjaunota informācija par malnutrīciju lasāma RAKUS Uztura un dietoloģijas centra tīmekļa vietnē.
ESPEN uztura vadlīnijās vēža pacientiem norādīts, ka ar samazināta ēdiena daudzuma uzņemšanu un vielmaiņas traucējumiem (piemēram, paaugstinātu vielmaiņas ātrumu miera stāvoklī, insulīna rezistenci, lipolīzi un proteolīzi, ko izraisa iekaisuma procesi un kataboliskie faktori) saistīto svara zudumu, tikai daļēji iespējams kompensēt vai novērst ar parasto uzturu.
Daļēja ēdiena uzņemšanas samazināšanās ilgtermiņā rezultējas lielā kaloriju deficītā. Tādēļ jāņem vērā katra pacienta ik dienas uzņemto kaloriju deficīts, šī perioda sagaidāmais ilgums, kā arī ķermeņa rezerves.
Medicīniskais uzturs tiek indicēts, ja pacients uzņem mazāk par 50 % no nepieciešamā uztura ilgāk par vienu nedēļu vai tikai 50–75 % no nepieciešamā uztura ilgāk par divām nedēļām. Ja perorālā barošana jeb uztura uzņemšana caur muti joprojām ir nepietiekama, tad papildus nozīmē medicīnisko papilduzturu. Ja nodrošināt organismu ar uzturvielām caur muti (perorāli) nav iespējams, tiek nozīmēta enterālā barošana caur zondi vai stomu kuņgī vai zarnā; ja enterālā barošana caur zondi nav pietiekama vai iespējama, kā arī, ja zarnu trakts pietiekami nefunkcionē, ir daļēja vai pilnīga zarnu nosprostošanās, tiek rekomendēta parenterālā barošana.
Medicīniskā papilduztura sastāvs ir pilnvērtīgs – tajā ir vairāk olbaltumvielu, kaloriju, pievienoti vitamīni un minerālvielas, turklāt uzturvielas ir pareizajās proporcijās. Šie produkti ir radīti, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem, un ir pierādīts, ka tie palīdz uzņemt nepieciešamās uzturvielas, cīnīties ar nespēku, izvairīties no svara zuduma vai to mazināt, kā arī palielināt svaru onkoloģiskajiem pacientiem. Tas ir ļoti ērts uztura papildināšanas veids, jo neliels iepakojums (125 ml vai 200 ml) satur uzturvielas, kas līdzvērtīgas vienai pilnvērtīgai maltītei.
Pacientiem ar atbilstošām diagnozēm medicīnisko papilduzturu apmaksā valsts, un to var lietot arī kā maltītes aizstājēju. Visbiežāk tie ir šķidras konsistences un atgādina piena kokteiļus.
Dažādi maisījumu veidi jeb tā saucamās “formulas” var palīdzēt dažādu problēmu gadījumā, piemēram, šķiedrvielas saturoša formula lietojama vēdera izejas traucējumu gadījumā. Īpaši dzērieni paredzēti cukura diabēta pacientiem. Pieejams arī papilduzturs, kas stimulē imūnsistēmu un veicina brūču dzīšanu, kā arī pieejami nieru, aknu darbību veicinoši un citi maisījumi. Uztura speciālists pacientam rekomendēs piemērotāko, kā arī noteiks ieteicamo diennakts devu.
Medicīniskā papilduztura produktus ieteicams lietot atdzesētus, izdzerot lēni, 30 minūšu laikā. Katram pacientam ir sava ieteicamā deva, atkarībā no uzņemtā uztura un veselības stāvokļa – to lieto papildus ikdienas uzturam vai kā noteicis ārsts vai uztura speciālists.
Vēža pacientu vajadzībām veidoti videomateriāli (angļu valodā) par malnutrīciju un medicīnisko uzturu pieejami Eiropas Klīniskās barošanas un metabolisma biedrības (ESPEN) tīmekļa vietnē.
Pacientiem ar smagu malnutrīciju vai tās risku vismaz 7–14 dienas pirms lielas operācijas jāsaņem uztura terapija, pat neraugoties uz to, ka atsevišķos gadījumos šī iemesla dēļ operāciju var nākties atlikt.
Pacientiem ar augšējā kuņģa-zarnu trakta vēzi, kuriem tiek veikta ķirurģiska operācija, priekšroka dodama imūnmodulējošam jeb imūnsistēmas darbību ietekmējošam uzturam, kas bagātināts ar specifiskām uzturvielām (arginīnu, n–3 taukskābēm, nukleotīdiem).
Operācijas laikā tiek izņemtas audzēja šūnas un veselie organisma audi audzējam apkārt. Lai sekmētu operācijas brūces dzīšanu un nodrošinātu ātrāku atveseļošanos, pēc operācijas organismam ir jāuzņem nepieciešamās kalorijas un olbaltumvielas.
%201.png){kind=logo}
