Dzemdes kakla vēzis ir viens no biežāk sastopamajiem vēža veidiem, taču, salīdzinot ar daudzām citām onkoloģiskajām slimībām, tas ir ļoti veiksmīgi ārstējams, ja vien tiek pietiekami laicīgi atklāts.
Šis ļaundabīgais audzējs sākas dzemdes kaklā jeb sašaurinājumā starp dzemdi un maksti. Dzemdes kakla vēža simptomi nereti parādās tikai vēlīnās slimības stadijās, visbiežākās pazīmes – netipiska asiņošana (piemēram, starp mēnešreizēm, pēc dzimumakta vai pēc menopauzes iestāšanās), sāpes iegurnī, sāpes dzimumakta laikā, neparasti izdalījumi no maksts. Dzemdes kakla vēža diagnostika balstās uz kolposkopijas izmeklējumiem un biopsiju (neliela audu parauga noņemšana tālāku mikroskopisku izmeklējumu veikšanai), diagnozes precizēšanai izmanto arī rentgenu, datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi vai PET (pozitronu emisijas tomogrāfiju).
Agrīnas dzemdes kakla vēža stadijas (0 un I) nozīmē, ka audzējs atrodas tikai dzemdes kaklā, savukārt vēlākās stadijās (II, III un IV) slimība ir progresējusi, izplatoties blakus esošajos audos vai attālākos orgānos. Šim vēzim ir arī vairākas pirmsvēža stadijas, kuras var atklāt dzemdes kakla vēža skrīninga izmeklējumu laikā un kuru ārstēšana parasti ir ļoti efektīva, nesāpīga un viegli panesama.
Dzemdes kakla vēža ārstēšana atkarīga no stadijas un vēža veida: agrīnās stadijās ārstēšanas pamats ir ķirurģija, vēlākās stadijās – arī ķīmijterapija, staru terapija, mērķterapija. Dzemdes kakla vēzi gandrīz vienmēr izraisa inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV), risku saslimt palielina liels seksuālo partneru skaits, novājināta imūnsistēma, dzemdes kakla vēža gadījumi ģimenē, kā arī smēķēšana. Visefektīvākais veids, kā novērst dzemdes kakla vēzi, ir vakcinēšanās pret cilvēka papilomas vīrusu, kā arī regulāra skrīninga izmeklējumu veikšana.
Dzemdes kakla vēzis visbiežāk – vairāk nekā pusē gadījumu – skar sievietes zem 45 gadu vecuma.1
Ir divi dzemdes kakla vēža veidi:
- plakanšūnu dzemdes kakla vēzis – izplatītākais(70-80% gadījumu2) dzemdes kakla vēža veids, kas attīstās, kad ādai līdzīgas, plakanas šūnas, kas pārklāj dzemdes kakla vaginālo jeb maksts daļu, kļūst ļaundabīgas;
- dzemdes kakla adenokarcinoma – sastopama retāk (20-25% gadījumu3), attīstās no dzemdes kakla dziedzeršūnām, kurās veidojas gļotas.
Gan plakanšūnu dzemdes kakla vēzi, gan dzemdes kakla adenokarcinomu diagnosticē un ārstē vienādi. Dzemdes kaklā var attīstīties arī melanoma (melanocītu jeb ādas pigmentšūnuvēzis), sarkoma (audzējs, kas attīstās mīkstajos audos jeb saistaudos, kā arī kaulaudos) un limfoma (imūno šūnuaudzējs), taču tas notiek ļoti reti.
Vislabākais veids, kā izvairīties no saslimšanas ar dzemdes kakla vēzi, ir vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu.
Agrīnam dzemdes kakla vēzim bieži nav nekādu pazīmju. Vēzim progresējot, var parādīties šādi simptomi:
Jebkura no minētajām pazīmēm var parādīties arī citu, tostarp vieglu un labdabīgu slimību gadījumā, tomēr, pamanot kādu no simptomiem, noteikti jākonsultējas ar ārstu. Tā kā agrīnās stadijās dzemdes kakla vēzim simptomu visbiežāk nav, ir ārkārtīgi būtiski veikt regulārās dzemdes kakla skrīninga apskates, kas var atklāt vēzi, vēl pirms ir parādījušies jebkādi pamanāmi simptomi.
Lielāko daļu dzemdes kakla vēža gadījumu izraisa cilvēka papilomas vīruss (CPV), kas izraisa sākotnējos bojājumus dzemdes kakla šūnās. Inficēšanās ar CPV notiek seksuāla kontakta ceļā, un parasti tam nav izteiktu simptomu. CPV ir ļoti izplatīts, un lielākā daļa seksuāli aktīvu cilvēku saskaras ar šo vīrusu savas dzīves laikā.
Vairumam cilvēku vīruss nerada kaitējumu un izzūd bez ārstēšanas. Daži CPV vīrusa tipi var izraisīt dzimumorgānu kārpas, un daži var izraisīt potenciāli ļaundabīgas izmaiņas, kas var attīstīties par dzemdes kakla vēzi. Pastāv arī virkne citu – gan ietekmējamu, gan neietekmējamu – faktoru, kas palielina risku saslimt ar dzemdes kakla vēzi. 4 5
Klīniskās izmeklēšanas laikā tiek tiek noskaidrota detalizēta pacienta anamnēze (līdzšinējo saslimšanu vēsture) un veikta pacienta apskate: manuāli izmeklēts dzemdes kakls, maksts, taisnā zarna, ārējie dzimumorgāni.
Vizuālās diagnostikas metodes, kas piemērotas dzemdes kakla vēža noteikšanai:
Galīgo vēža diagnozi nosaka ar biopsijas palīdzību. Biopsija ir neliela audu daudzuma izņemšana tālākai izmeklēšanai ar mikroskopu, ko veic patologs – ārsts, kas specializējas laboratorisko testu interpretēšanā un šūnu, audu un orgānu novērtēšanā. Ja audu bojājums ir neliels, biopsijas laikā to var noņemt pilnībā, tādēļ biopsija vienlaikus var kalpot arī kā pirmsvēža stāvokļa vai agrīnu dzemdes kakla vēža ārstēšanas metodes. Ir dažādi biopsiju veidi, dzemdes kakla vēža un pirmsvēža stāvokļa gadījumā visbiežāk lieto šādas biopsijas metodes11:
Biomarķieri ir bioloģiskas molekulas, kas liecina par vēža klātbūtni organismā. Tos ražo vai nu pats audzējs, vai organisma veselās šūnas, reaģējot uz audzēju. Dzemdes kakla vēža gadījumā tiek pētīts vairāku biomarķieru testu potenciāls, bet praksē uzmanība tiek pievērsta galvenokārt PD-L1 līmeņa noteikšanai.
PD-L1 ir olbaltumviela, kas palīdz kontrolēt organisma imūno reakciju, tostarp reakciju uz vēža šūnām. PD-L1 palīdz vēža šūnām izvairīties no imūnsistēmas uzbrukuma, sasaistoties ar receptoru PD-1 uz imūnšūnu virsmas un tādējādi liekot imūnšūnām deaktivēt uzbrukumu vēža šūnām. PD-L1 testēšanu rekomendē veikt recidivējoša, progresējoša vai metastātiska dzemdes kakla vēža gadījumā. Ja PD-L1 rādītāji pārsniedz noteiktu līmeni, audzējs tiek uzskatīts par PD-L1 pozitīvu, tas var labi reaģēt uz mērķterapiju vai imūnterapiju.12
Dzemdes kakla vēža stadijas tiek klasificētas pēc FIGO (Starptautiskā Ginekologu un dzemdību speciālistu federācija, Federation Internationale de Gynecolgie et d'Obstetrique) stadiju noteikšanas sistēmas, kas izstrādāta tieši ginekoloģiskās sistēmas audzējiem. Līdztekus FIGO klasifikācijai tiek izmantota TNM sistēma, kurā T raksturo audzēja izplatību, N raksturo reģionālo limfmezglu stāvokli jeb metastāžu esamību/neesamību reģionālajos limfmezglos, savukārt M raksturo attālu metastāžu esamību/neesamību. Dzemdes kakla vēzim ir četras stadijas, kuras apzīmē ar romiešu cipariem no I līdz IV – jo mazāks stadiju apzīmējošais skaitlis, jo labāka ir audzēja ārstēšanas prognoze.
Dzemdes kakla vēzim tiek izdalītas arī vairākas pirmsvēža jeb intraepiteliālās neoplāzijas stadijas (cervical intraepithelial neoplasia, CIN). Pirmsvēža stāvokli raksturo anomālas izmaiņas dzemdes kakla šūnās. Šāds stāvoklis nav vēzis, taču nākotnē var progresēt līdz vēzim.
CIN iedala trīs pakāpēs13:
- CIN 1 – viegla neoplāzija, kas visbiežāk ir pārejoša, tādēļ lielai daļai pacientu ārstēšana nav nepieciešama;
- CIN 2 – vidējas pakāpes pirmsvēža izmaiņas;
- CIN 3 – augstas pakāpes pirmsvēža izmaiņas ar izteiktu vēža saslimšanas risku, dzemdes kakla gļotādas pilnā biezumā ir konstatējamas patoloģiskas šūnas.
Stadija tiek precizēta, patologam izmeklējot operācijas materiālu: diagnozi apstiprina tikai audzēja audu laboratoriskā analīze jeb histopatoloģiskā izmeklēšana.
Dzemdes kakla vēža 5 gadu dzīvildzes (nodzīvotie gadi pēc diagnozes atklāšanas) rādītājs ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, no vēža stadijas, dzemdes kakla vēža veida, vecuma, vispārējā veselības stāvokļa un no tā, vai vēzis ir nesen diagnosticēts vai ir recidivējis.
Agrīni diagnosticēta dzemdes kakla vēža 5 gadu dzīvildzes rādītājs ir 91%. Ja dzemdes kakla vēzis diagnosticēts pēc tam, kad tas ir izplatījies uz tuvumā esošajiem audiem, orgāniem vai reģionālajiem limfmezgliem, 5 gadu dzīvildzes rādītājs ir 60%. Diagnosticējot dzemdes kakla vēzi, kad tas ir izplatījies attālākās ķermeņa daļās, 5 gadu dzīvildzes rādītājs ir 19%. Kopējais visu ar dzemdes kakla vēzi saslimušo cilvēku 5 gadu dzīvildzes rādītājs ir 67%.14
Dzīvildzes statistika ir vispārīgi rādītāji, kas balstās datos par daudziem tūkstošiem cilvēku ar konkrēto diagnozi – tie sniedz tikai vispārīgu priekšstatu par dzīvi ar šo vēzi, taču tā nav konkrēta prognoze katram individuālajam slimības gadījumam. Piemēram, paredzamais dzīves garums var būt lielāks nekā vidējie statistiskie rādītāji, ja cilvēkam nav citu saslimšanu un kopējais veselības stāvoklis ir labs. Turklāt jāņem vērā, ka dzīvildzes statistikā iekļauti cilvēki, kuru diagnoze uzstādīta ne mazāk kā pirms pieciem gadiem, tātad paši jaunākie medicīnas sasniegumi un jaunas ārstēšanas iespējas šajā statistikā neatspoguļojas.
Neārstēts primsvēža stāvoklis jeb cervikāla intraepiteliāla neoplāzija (CIN) var turpināt attīstīties un pārtapt dzemdes kakla vēzī, tādēļ ir laikus jānosaka CIN stadija, lai lemtu par vai un kāda ārstēšana nepieciešama. To, vai ir aizdomas par dzemdes kakla šūnu bojājumiem, nosaka dzemdes kakla vēža skrīninga izmeklējuma laikā. Ja šādas aizdomas pastāv, sieviete tiek nosūtīta veikt kolposkopiju diagnozes precizēšanai.
Ja konstatēti viegli dzemdes kakla šūnu bojājumi (CIN1), kas visbiežāk ar laiku normalizējas paši, ārstēšana parasti nav nepieciešama. Ja konstatēti vidējas pakāpes šūnu bojājumi dzemdes kaklā (CIN2), bet nav konstatēta cilvēkpapilomas vīrusa klātbūtne, sievietei jāturpina atrasties ginekologa uzraudzībā. Savukārt tad, ja konstatēts CIN2 kopā ar cilvēkpapilomas vīrusa infekciju vai CIN3 (izteikti dzemdes kakla šūnu bojājumi), nepieciešama ārstēšana. Tā parasti ir ļoti efektīva, nesāpīga un viegli panesama.
CIN ārstēšanai izmanto konizāciju (konusveida audu fragmenta ar bojātajām dzemdes kakla šūnām izņemšana, pacientei atrodoties vai nu vietējā, vai vispārējā anestēzijā) vai elektroekscīziju (audu fragmenta izņemšana no dzemdes kakla ar īpašu instrumentu – elektrocilpu), kā arī dažādas ablācijas tehnikas:
- diatermokoagulāciju – audu piededzināšana ar augstfrekvences strāvu;
- kriokoagulāciju – audu piesaldēšana, iznīcinot tos ar šķidro slāpekli vai argonu;
- lāzerablāciju – bojātās šūnas tiek iznīcinātās ar lāzera jeb spēcīgi koncentrētas gaismas palīdzību; visbiežāk lieto CO2 (oglekļa dioksīda) lāzeru, kas ir viena no saudzīgākajām metodēm bojājumu noņemšanai no dzemdes kakla virsmas.
Pēc CIN ārstēšanas 3-4 nedēļas mēdz būt asiņaini, smērējoši izdalījumi, iespējamas arī īslaicīgas menstruāla cikla izmaiņas. Aptuveni mēnesi nav ieteicams lietot tamponus, dzīvot dzimumdzīvi, mazgāties vannā vai apmeklēt pirti un baseinu, celt smagumus. Vairākus gadus pēc ārstēšanas jāatrodas ginekoloģiskā uzraudzībā un jāveic regulāras citoloģiskās analīzes.
CIN ārstēšana neietekmē sievietes spēju palikt stāvoklī un nav šķērslis grūtniecībai; atsevišķas procedūras (piemēram konizācija ar elektroekscīziju), nedaudz palielina priekšlaicīgu dzemdību risku.15
Dzemdes kakla vēža ārstēšana ir atkarīga no audzēja stadijas, izmēra un izplatības, kā arī no kopējā veselības stāvokļa. Katrs dzemdes kakla vēža gadījums tiek apspriests multidisciplinārā ārstu konsīlijā, kurā piedalās ķirurgs, radiologs, onkologs ķīmijterapeits, staru terapeits, ģenētiķis, patologs, nepieciešamības gadījumā var tikt piesaistīts jebkurš cits speciālists. Konsīlija laikā, izvērtējot pacienta izmeklējumus, vispārējo stāvokli un blakusslimības, tiek sastādīts individuāls ārstēšanas plāns. Katra pacienta ārstēšanas un izmeklēšanas laikā šādas sanāksmes var būt arī vairākas.
Agrīna dzemdes kakla vēža gadījumā, kad audzējs nav izplatījies ārpus dzemdes kakla, ārstēšanas pamats ir ķirurģija. Ja vēzis nav izplatījies ārpus dzemdes kakla, iespējama auglību saglabājoša vēža ārstēšana. Lokāli progresējuša dzemdes kakla vēža gadījumā, kad audzējs ir izplatījies ārpus dzemdes kakla apkārtējos audos, ārstēšanu parasti sāk ar vienlaikus noritošu ķīmijterapiju un staru terapiju, pēc kuras atsevišķos gadījumos var veikt ķirurģisku operāciju, ja audzēja izmērs pēc neoadjuvantās terapijas (pirmsoperācijas terapijas) ir samazinājies.16
Agrīna dzemdes kakla vēža gadījumā ķirurģija parasti ir galvenā ārstēšanas metode. Ķirurģijas uzdevums ir izņemt no dzemdes kakla visus patoloģiskos audus: agrīnas dzemdes kakla vēža stadijas gadījumā tas nozīmē izņemt arī daļu dzemdes kakla, bet vēlīnāku stadiju gadījumā nepieciešama visa dzemdes kakla ķirurģiska izņemšana. Ķirurģisku operāciju iespējams veikt vagināli, laparotomiski jeb atverot vēdera sienu un laparoskopiski jeb ar īpašu, plānu instrumentu caur nelieliem iegriezumiem vēdera sienā.
Dzemdes kakla vēzi ārstē ar šādām ķirurģiskām metodēm17:
Sievietēm reproduktīvā vecumā var tikt piemērota auglību saglabājoša operācija, ja vien to pieļauj audzēja raksturs un attīstības stadija. Tā parasti ir iespējama, ja dzemdes kakla vēža izmērs nepārsniedz 2 cm un nepastāv liels recidīva risks. Šādā gadījumā var veikt konizāciju vai vienkāršo vai radikālo trahelektomiju. Taču jāņem vērā, ka pēc auglību saudzējošas operācijas ir augstāks grūtniecības komplikāciju risks.18 19
Kā jau pēc jebkuras operācijas, arī pēc dzemdes kakla vēža operācijas pastāv komplikāciju risks. Daudzas komplikācijas ir nelielas, bet dažas var būt dzīvībai bīstamas. Iespējami šādi pēcoperācijas sarežģījumi20:
Ķīmijterapija ir vēža ārstēšana ar medikamentiem, kas iznīcina vēža šūnas, apturot to augšanu vai vairošanos. Ķīmijterapijas laikā nereti tiek bojātas arī veselās šūnas, īpaši tās, kas ātri dalās (kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u. tml.), tomēr šīs šūnas pēc ķīmijterapijas parasti atjaunojas.
Dzemdes kakla vēža gadījumā visbiežāk izmanto platīna bāzes medikamentus – cisplatīnu vai karboplatīnu, ko parasti ievada intravenozi. Pacientiem, kas slikti panes platīna bāzes medikamentus, lieto paklitakselu un topotekānu.21 Latvijā šobrīd ir pieejami medikamenti visām dzemdes kakla vēža stadijām.
Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas ne tikai uz vēža šūnām, bet arī uz veselajām šūnām – pārsvarā tādām, kurām raksturīga aktīva dalīšanās: kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u. tml. Blakusparādības attīstās ļoti individuāli un neskar visus vienādi – to izpausmes atkarīgas gan no medikamenta veida un devas, gan cilvēka kopējā veselības stāvokļa. Vairums pacientu jūtas ļoti noguruši, samazinās apetīte, var būt slikta dūša vai vemšana.
Bez jau minētajām blakusparādībām bieži novērojamas arī šādas ķīmijterapijas blaknes:
Vairāk par ķīmijterapijas norisi un blaknēm iespējams uzzināt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra tīmekļa vietnes sadaļā “Bukleti onkoloģijas pacientiem”, e-brošūrā “Ķīmijterapija”, kā arī Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas veidotajos video materiālos: “Ķīmijterapijas ABC. Kas jāzina pacientam” un “Ķīmijterapijas blaknes. Kas jāzina, lai justos labāk”.
Staru terapija ir augstas enerģijas starojuma (rentgena stari, gamma stari, neitroni, protoni un citi) izmantošana vēža šūnu iznīcināšanai un audzēju samazināšanai. Atkarībā no dzemdes kakla vēža stadijas staru terapiju var piemērot gan vienu pašu pēc ķirurģiskas operācijas, gan arī vienlaicīgi kopā ar ķīmijterapiju. Apstarošana vienlaikus ar ķīmijterapiju piemērota lokāli izplatītam dzemdes kakla vēzim jeb tādam vēzim, kas ir izpleties ārpus dzemdes kakla, bet nav skāris aknas, plaušas vai kaulus.32
Starojumu var raidīt no iekārtas ārpus ķermeņa (ārējā jeb distances staru terapija) vai no radioaktīvā materiāla, kas ievietots organismā audzēja tuvumā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija). Divi īpaši distances staru terapijas veidi ir stereotaktiskā staru terapija, kuras laikā ļoti augsta starojuma deva tiek koncentrēta precīzi audzējā un tā metastāzēs, un intensitātes modulētā staru terapija (IMRT), kad radiācijas staru kūļi tiek pielāgoti vēža formai un to intensitāti iespējams mainīt, tādējādi nodrošinot pēc iespējas drošu un efektīvu starojuma devu.
Distances staru terapija parasti ilgst 5-6 nedēļas ar 5 apstarošanas sesijām (procedūrām) nedēļā, tās ir nesāpīgas un ilgst aptuveni 10-20 minūtes, taču zināmu laiku prasa sagatavošanās katrai apstarošanas procedūrai. Brahiterapijas laikā dzemdes kaklā, dzemdē un makstī tiek ievietoti īpaši instrumenti (piemēram, aplikatori vai katetri), pa kuriem ķermenī tiek nogādāts radioaktīvs materiāls. Šo brahiterapijas veidu sauc arī par dobumterapiju. Apstarošana visbiežāk notiek 3-5 sesijās, 2 nedēļu laikā; katra sesija (procedūra) ilgst aptuveni 10-20 minūtes.
Vairāk par staru terapijas norisi iespējams uzzināt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra tīmekļa vietnes sadaļā “Bukleti onkoloģijas pacientiem”, e-brošūrā “Distances staru terapija”, kā arī video materiālā “Onkoloģijas pacienta ABC. Staru terapija”.
Staru terapija ir lokāla ārstēšanas metode, tādēļ blakusparādības parasti ir saistītas ar apstaroto ķermeņa zonu. Distances staru terapijas laikā un pēc tās visbiežāk novērojams nogurums, ādas kairinājums un maksts gļotādas izmaiņas, caureja, nelaba dūša, bieža vai sāpīga urinācija, arī asiņošana; lielākā daļa blakusefektu attīstās pakāpeniski un parasti pāriet pēc staru terapijas beigām.
Mērķterapija ārstēšanas veids, kurā izmanto tādus medikamentus, kas bloķē noteiktu enzīmu, olbaltumvielu vai citu vēža šūnu augšanā un izplatībā iesaistītu molekulu darbību. Citi mērķterapijas veidi palīdz imūnsistēmai iznīcināt vēža šūnas vai nogādā toksiskas vielas tieši vēža šūnās un iznīcina tās. Mērķterapija visefektīvākā ir tādu vēža veida ārstēšanai, kuriem ir specifiskas bioloģiskas iezīmes – gēnu mutācijas vai audzēja izdalīti proteīni, ko nosaka ar biomarķieru testu palīdzību.
Tiek lietoti arī tādi mērķterapijas preparāti, kuru piemērošana nav atkarīga no gēnu mutāciju vai īpašu receptoru klātbūtnes vēža šūnās. Pie šīs mērķterapijas veida pieder antiangioģenēzes terapija. Angioģenēze ir parādība, kad vēža audzēji veido jaunus asinsvadus, kas palīdz tiem augt un izplatīties, savukārt antiangioģenēzes terapija ir tādu medikamentu izmantošana, kas novērš jaunu asinsvadu augšanu un aizkavē asinspieplūdi audzējam, tādējādi kavējot tā attīstību. Pie antiangioģenēzes terapijas medikamentiem pieder vaskulārā endotēlija augšanas faktora (VEGF) inhibitori, tostarp dzemdes kakla vēža ārstēšanā lietotais bevacizumabs. Tas īpaši izstrādāts lietošanai kopā ar ķīmijterapijas medikamentiem – visbiežāk paklitakselu kombinācijā ar cisplatīnu vai paklitakselu kombinācijā ar topotekānu.34
Bevacizumaba blakusparādības ir līdzīgas ķīmijterapijas blakusparādībām: traucēta kuņģa un zarnu trakta darbība (piemēram, caureja, vemšana, slikta dūša), izmainīta kaulu smadzeņu funkcija (piemēram, neitropēnija, leikopēnija, trombocitopēnija) vai vispārīga rakstura sūdzības, piemēram, nogurums un nespēks. Var parādīties arī ādas kairinājums un hipertensija jeb paaugstināts asinsspiediens. Reta blakusparādība ir dizartrija jeb runas traucējumi, kas rodas, ja terapijas dēļ ir grūtības kontrolēt mutes, sejas vai augšējo elpceļu muskuļus. Parasti bevacizumaba blakusparādības var efektīvi kontrolēt vai novērst ar medikamentu palīdzību.35
Imūnterapija ir terapijas veids, kurā izmanto dažādas vielas imūnsistēmas stimulēšanai vai nomākšanai, lai palīdzētu organismam pašam cīnīties ar vēzi. Daži imūnterapijas veidi ir vērsti tikai pret noteiktām imūnsistēmas šūnām, citi ietekmē imūnsistēmu kopumā.
Svarīga imūnsistēmas funkcija ir tās spēja neuzbrukt normālām organisma šūnām. Tas iespējams, pateicoties "kontrolpunktiem" – olbaltumvielām uz imūnšūnām, kuras tiek aktivizētas, lai uzsāktu imūno reakciju. Vēža šūnas var izmantot šos kontrolpunktus, lai izvairītos no imūnsistēmas uzbrukuma. Medikamentus, kas iedarbojas uz šiem kontrolpunktiem, sauc par imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem.
Dzemdes kakla vēža ārstēšanai izmanto imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoru pembrolizumabu (parasti kopā ar ķīmijterapiju), kurš bloķē uz imūnsistēmas šūnām esošo proteīnu PD-1, tā veicinot ķermeņa imūno reakciju pret vēža šūnām. To, vai ārstēšana ar pembrolizumabu var būt lietderīga, nosaka, izvērtējot proteīna PD-L1 līmeni organismā. Pembrolizumabu ievada ar intravenozas infūzijas (sistēmas) palīdzību, parasti ar 3-6 nedēļu intervālu.36
Izplatītākās imūnterapijas blakusparādības ir nogurums, drudzis, nelaba dūša, galvassāpes, ādas kairinājums, apetītes zudums, aizcietējumi vai caureja, locītavu un muskuļu sāpes.37 Jāņem vērā, ka imūnterapija, iedarbojoties uz imūnsistēma kontrolpunktiem, deaktivizē vienu no imūnsistēmas aizsargmehānismiem, tādēļ imūnsistēma var reaģēt, uzbrūkot citām ķermeņa daļām – plaušām, aknām, nierēm, hormonus ražojošajiem dziedzeriem un citiem orgāniem un tādējādi izraisīt nopietnas un pat dzīvībai bīstamas sekas.38 Tādēļ par jebkuru blakusparādību, kas parādās terapijas laikā, ir nekavējoties jāziņo ārstam.
Plaša un detalizēta informācija par imūnterapijas blakusparādībām lasāma Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrības (European Society For Medical Oncology, ESMO) izdotajā rokasgrāmatā “Imūnterapijas blaknes: norādījumi pacientiem”, rokasgrāmata lasāma ESMO tīmekļa vietnē.
Būtiska vēža ārstēšanas sastāvdaļa ir rehabilitācija. Tās mērķis ir sekmēt, lai cilvēks vēža ārstēšanas laikā un pēc tās varētu atgriezties ierastajā dzīvē un veikt ikdienas aktivitātes. Rehabilitācijas pakalpojumus sniedz multidiscpilināra speciālistu komanda, kurā parasti ietilpst psihologs, fizioterapeits, ergoterapeits, uztura speciālists, onkoloģiskās aprūpes māsa, arī mākslas vai mūzikas terapeits un sociālais darbinieks. Fizioterapija palīdz mazināt sāpes, stīvumu, nejutīgumu, kustību ierobežojumus vai citas fiziskās problēmas, kas radušās ārstēšanas rezultātā, savukārt ergoterapija palīdz atgūt spēju veikt ikdienas uzdevumus, sākot ar ģērbšanos vai ēst gatavošanu un beidzot ar atgriešanos darbā.
Ar vēža ārstēšanu saistītā noguruma, trauksmes, stresa, depresijas, bezpalīdzības pārvarēšanā atbalstu sniedz psihologs. Rehabilitācijas plāns tiek piemērots katram pacientam individuāli, atkarībā no funkcionēšanas traucējumu pakāpes. Vieglu vai mērenu funkcionēšanas grūtību gadījumā rehabilitācija parasti notiek ambulatori, smagāku funkcionēšanas traucējumu gadījumā rehabilitāciju nodrošina stacionārā. Plašāka informācija>>
Pēc tam, kad visa nepieciešamā vēža ārstēšana ir pabeigta, pacients turpina atrasties onkologa uzraudzībā turpmākos piecus gadus. Pirmajā un otrajā gadā vizīte pie onkologa nepieciešama 2-4 reizes gadā, savukārt trešajā, ceturtajā un piektajā gadā – vienu vai divas reizes gadā. Vēlākos gados vizītes plānojamas reizi gadā vai tā, kā to nosaka ārsts. Izmeklējumus un analīzes nozīmē, vadoties pēc tā, kāda bijusi vēža stadija un izvēlētā ārstēšanas metode, kā arī tad, ja parādās nebijuši simptomi vai pastiprinās līdzšinējie.39
Dzemdes kakla vēža diagnostikas, stadijas noteikšanas un ārstēšanas vadlīnijas pacientiem (angļu valodā) izdevusi viena no vadošajām profesionālajām organizācijām onkoloģijā – Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrība (European Society for Medical Oncology, ESMO).
Dzemdes kakla vēža diagnostikas, stadijas noteikšanas un ārstēšanas vadlīnijas pacientiem (angļu valodā) savā tīmekļa vietnē publicējis arī ASV Nacionālais visaptverošais vēža tīkls (National Comprehensive Cancer Network, NCCN).
Vakcinācija pret cilvēkpapilomas vīrusu (CPV) ir visefektīvākais veids, kā novērst dzemdes kakla vēzi. Ieteicamais vakcinācijas vecums ir 9–14 gadi.40 Primāri vakcinē meitenes, taču arī zēnu vakcinācija ir būtisks solis CPV vīrusa izplatības ierobežošanā. Latvijā valsts apmaksāta 12 gadus vecu meiteņu vakcinācija pret CPV tiek piedāvāta kopš 2010. gada, kopš 2022. gada valsts apmaksāta vakcinācija pret CPV infekciju tiek nodrošināta arī 12–14 gadus veciem zēniem, 2023. gadā vakcinējamo zēnu vecuma slieksnis paaugstināts līdz 17 gadu vecumam.
Šobrīd vakcinācijas kurss ir divas vakcīnas devas, imūnsupresētiem pacientiem – 3 vakcīnas devas, vakcināciju veic ģimenes ārsts.41
Otrs efektīvākais dzemdes kakla vēža profilakses veids ir skrīnings. Latvijā dzemdes kakla vēža skrīnings tiek organizēts kopš 2009. gada. Skrīninga ietvaros reizi trijos gados sievietes no 25 līdz 67 gadu vecumam tiek aicinātas par valsts budžeta līdzekļiem veikt šādus izmeklējumus:
- ginekoloģisko profilaktisko apskati;
- citoloģisko uztriepi no dzemdes kakla un maksts mugurējās velves.
Uzaicinājuma vēstules tiek nosūtītas Uz personas deklarēto dzīvesvietas adresi Nacionālais veselības dienests nosūta uzaicinājuma vēstules tām sievietēm, kurām saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra datiem konkrētajā gadā paliek 25, 28, 31, 34, 37, 40, 43, 46, 49, 52, 55, 58, 61, 64, 67 gadi.42
Smēķēšana un mazākā mērā arī pasīvā smēķēšana ievērojami palielina risku inficēties ar CPV un saslimt ar dzemdes kakla vēzi, it sevišķi izplatītāko dzemdes kakla vēža veidu – plakanšūnu vēzi, par to liecina pētījumi daudzu desmitu gadu garumā.43 Tādēļ saslimšanas risku būtiski samazina smēķēšanas pārtraukšana vai smēķēšanas neuzsākšana.
Drošās seksuālās attiecības – prezervatīvu lietošana, seksuālo partneru skaita ierobežošana u.tml. – ir vēl viens no būtiskiem veidiem, kā izvairīties no saslimšanas ar dzemdes kakla vēzi, limitējot iespējas pārnēsāt šī vēža izraisītāju – CPV vīrusu.
%201.png){kind=logo}
