Radioloģijas izmeklēšanas metodes ir ultrasonogrāfija, rentgenogrāfija, datortomogrāfija (DT), magnētiskā rezonanse (MR), pozitronu emisijas tomogrāfija (PET/CT), scintigrāfija u. c.
Sarunvalodāplašāk zināma kā rentgens – metode, kas attīstījās jau 19. gadsimta beigās. Audzēju diagnostikā šī metode ir visbiežāk izmantota plaušu izmeklējumos. Neskaidru atbilžu vai aizdomīgu jaunveidojumu gadījumā šis izmeklējums var tikt papildināts ar plaušu datortomogrāfiju.2
Datortomogrāfija (computer tomography, CT) ir ātra un informatīva rentgenizmeklēšanas metode. Tā ir precīzāka un informatīvāka par “parasto” rentgenogrāfiju (RTG), jo ļauj iegūt ļoti daudz (ap tūkstoti) orgāna vai ķermeņa daļas šķērsgriezuma attēlu. Tos digitāli apstrādājot, iespējams iegūt augstas izšķirtspējas dažādu plakņu divdimensiju (2D), kā arī trīsdimensiju (3D) attēlus. Datortomogrāfija sniedz visprecīzāko informāciju par orgānu struktūru un vismazākajām izmaiņām tajos.3
Ar datortomogrāfiju izmeklē:
Datortomogrāfijas priekšrocības salīdzinājumā ar citām vizuālās diagnostikas metodēm:
Lai uzlabotu diagnostikas iespējas, atsevišķos gadījumos datortomogrāfijas izmeklējumos izmanto kontrastvielu. Datortomogrāfijā izmanto dažādas kontrastvielas (visbiežāk tās ir jodu saturošas), taču konkrētā gadījumā ārsts tās izvēlas individuāli, atkarībā no ievadīšanas metodes, pētāmās zonas un pacienta iespējamajām reakcijām uz to sastāvdaļām. Jaunākās paaudzes aparatūra pati aprēķina nepieciešamās kontrastvielas daudzumu, atbilstoši pacienta datiem.4
Kontrastvielu izmantošana ir īpaši svarīga asinsvadu izpētei un onkoloģisko veidojumu noteikšanai. Pateicoties absorbējošajām rentgenstaru īpašībām, kontrastviela uzlabo attēla kvalitāti – padara to informatīvi bagātāku un līdz ar to palielina arī diagnozes precizitāti. Kontrastviela tiek izmantota, izmeklējot sirdi un sirds asinsvadus jeb veicot datortomogrāfijas koronagrāfiju, kā arī datortomogrāfijas angiogrāfiju galvas smadzeņu asinsvadiem, krūšu kurvja, vēdera dobuma, mazā iegurņa un ekstremitāšu asinsvadiem.
Tiek saukta arī par sonogrāfiju, ultrasonoskopiju. Tā ir neinvazīva, nesāpīga un nekaitīga (izmeklējumā netiek izmantots jonizējošais starojums) vizuālās diagnostikas metode, kas ar speciālas zondes un ultraskaņas palīdzību ļauj uz ekrāna iegūt izmeklējamās ķermeņa daļas attēlu. Tas ir ļoti informatīvs un relatīvi ātri veicams izmeklējums, ar kura palīdzību iespējams operatīvi izvērtēt dažādu orgānu un mīksto audu struktūru. Onkoloģisko slimību kontekstā ultrasonogrāfiju izmanto krūts, vēdera dobuma orgānu (piemēram, aknu, žultspūšļa, aizkuņģa dziedzera, nieru), sievišķo(olnīcu, dzemdes) un vīrišķo (prostatas, sēklinieku) reproduktīvo orgānu, vairogdziedzera un virspusējo mīksto audu patoloģiju gadījumā. Pēc tam gan diagnoze jāprecizē datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses izmeklējumā. Ultrasonogrāfija kā pirmā izvēle un pamata izmeklēšanas metode netiek izmantota zarnu, kuņģa ļaundabīgo audzēju diagnostikā.
PET/DT ir viena no precīzākajām un modernākajām vēža diagnostikas kombinētajām metodēm, kuras ietvaros secīgi tiek veikti divi izmeklējumi – pozitronu emisijas tomogrāfija (positron emission tomography, PET) un datortomogrāfija (computed tomography, DT). PET/DT metode, ļaujot atšķirt labdabīgu veidojumu no ļaundabīga, pasargā no nevajadzīgas ķirurģiskas iejaukšanās, tajā skaitā biopsijas, kā arī palīdz precizēt biopsijas ņemšanas vietu, noteikt audzēja stadiju un lemt par terapijas taktiku. c. PET/DT ir visjutīgākā metode, lai atklātu ļaundabīgā audzēja atjaunošanos(recidīvu) vai metastāzes pēc terapijas pabeigšanas, kā arī atšķirtu īstu slimības atjaunošanos no terapijas sekām (staru fibrozes, nekrozes, rētaudiem un citām pēcoperācijas pārmaiņām) un novērtētu ārstēšanas efektivitāti.5 PET/DT ir viens no neiroendokrīno audzēju diagnostikas stūrakmeņiem, ar tā palīdzību šo audzējus iespējams atklāt jau ļoti agrīnās stadijās, precizējot iesaistītos orgānu un audzēja izplatību.
PET izmeklējuma laikā ievadītās speciālās radioaktīvās kontrastvielas (tracer) koncentrējas audzēja audos vai ļaundabīgu izmaiņu skartajos limfmezglos un ļauj novirzes ieraudzīt un analizēt. Bez fluordeoksiglikozes (FDG), kas palīdz vizualizēt tās vietas organismā, kurās vērojama paaugstināta glikozes vielmaiņa, tiek izmantots arī prostatas specifiskais membrānas antigēns (prostate-specific membrane antigen, PSMA) prostatas vēža gadījumā vai specifiskais somastatīna receptoru ligands (DOTATOC) – tipisks neiroendokrīno audzēja šūnu esamības rādītājs un PET–tipisks audzēja šūnu esamības rādītājs. Savukārt DT izmeklējumā tiek iegūts pacienta anatomisko struktūru attēls, ar kura palīdzību iespējams redzēt orgānus un noteikt jaunveidojumu (tajā skaitā ļaundabīgo) izmērus. Iegūtie PET un DT attēli tiek digitāli uzslāņoti viens uz otra, tādējādi iegūstot informāciju gan par anatomiskajām struktūrām, gan audu fizioloģisko stāvokli – vielmaiņas aktivitāti.
Nacionālais veselības dienests (NVD) pilnībā apmaksā PET/DT izmeklējumu, ja ir ārstu konsīlija lēmums, kas apliecina izmeklējuma nepieciešamību.6 Izmeklējums tiek apmaksāts šādos gadījumos:
Ar magnētiskās rezonanses (MR) jutīgo un precīzo metodi – elektromagnētiskā lauka un radiofrekvences viļņu impulsu palīdzību – iespējams iegūt praktiski jebkuras ķermeņa daļas augstas izšķirtspējas attēlu, tāpēc tā izmantojama dažādu orgānu izmeklēšanā un slimību diagnostikā, ja citas izmeklēšanas metodes (piemēram, rentgens, ultrasonogrāfija vai datortomogrāfija) nav bijušas pietiekami informatīvas.
Lai radītu augstas izšķirtspējas ķermeņa iekšējo struktūru attēlus, magnētiskajā rezonansē tiek izmantots magnētiskais lauks, radioviļņi un datoru tehnoloģijas. MR iekārta sastāv no liela magnēta, kas rada spēcīgu magnētisko lauku, un radiofrekvenču spoles, kas sūta un saņem radioviļņus. Pacientam nonākot MR iekārtā, ūdeņraža atomi viņa ķermenī līdzsvarojas ar magnētisko lauku. Tad cauri ķermenim tiek nosūtīti radioviļņi, kas izraisa ūdeņraža atomu signālus, ko uztver radiofrekvenču spole. Signāli tiek apstrādāti ar datoru, lai radītu detalizētus ķermeņa iekšējo struktūru attēlus.7
MR metode ir ne tikai viena no precīzākajām, bet arī viena no nekaitīgākajām vizuālās diagnostikas metodēm, ar kuru visdetalizētāk iespējams izmeklēt un identificēt centrālās nervu sistēmas, galvas un muguras smadzeņu bojājumus. Ne mazāk efektīva šī metode ir, izmeklējot vēdera dobuma, mazā iegurņa orgānus un videnes orgānus – traheju, barības vadu, aizkrūts dziedzeri, kā arī limfmezglus un citus mīkstos audus.
MR ir nozīmīga metode audzēju diagnostikā,tajā skaitā ļaundabīgo audzēju vizualizācijā, kas atrodas aknās un žultsvados,nierēs, liesā, aizkuņģa dziedzerī, dzemdē, olnīcās un prostatā.8
MR ir neizstājama un teju vienīgā metode, arī diagnosticējot kaulu un locītavu sistēmas patoloģijas, jo ļauj ļoti precīzi atainot saites, skrimšļaudus, cīpslas un iegūt detalizētu informāciju, ko nav iespējams panākt ar citām metodēm.9 Iespējama ir arī magnētiskās rezonanses angiogrāfija visiem organisma asinsvadiem. Dažos MRI izmeklējumos tiek izmantota arī kontrastviela, kas satur gadolīniju. Šis metāls maina organismā esošo ūdens molekulu magnētiskās īpašības, tādējādi uzlabojot attēlu kvalitāti.10
Endoskopiskie izmeklējumi ir informatīvi nozīmīga videoendoskopiska jeb attēlveides procedūra. Tā ir ne tikai izmeklēšanas un diagnostikas metode barības vada, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas, kā arī resnās un tievās zarnas slimību (iekaisumu, čūlu, polipu un audzēju) diagnostikā un ārstēšanā.
Ar endoskopisko aparatūru iespējams veikt arī:
Izmeklējumu laikā iespējams iegūt slimības morfoloģisko apstiprinājumu un veikt arī medicīniskas manipulācijas un biopsiju. Endoskopiskie izmeklējumi mūsdienās tiek veikti pacientam komfortablā veidā – vispārējā narkozē anesteziologa klātbūtnē.
Endoskopijā samērā biežas ir gadījuma atrades, kas neapšaubāmi paaugstina izmeklējumu nozīmīgumu. Viena no lielākajām endoskopijas priekšrocībām ir iespēja diagnosticēt ļaundabīgos audzējus agrīnā stadijā – piemēram, lielākā daļa agrīnu kuņģa vēžu ir tikai pāris milimetru lieli, un to vizualizācija unmorfoloģiskā pierādīšana ar citu metožu palīdzību ir grūta. Visbiežāk endoskopijas metodi izmanto barības vada un kuņģa, kā arī zarnu trakta izmeklējumiem.
Augšējā endoskopija ietver rīkles, balsenes, barības vada, kuņģa un daļēju divpadsmitpirkstu zarnas vizualizāciju un konstatētās atrades interpretāciju. Šis ir obligāts izmeklējums kuņģa čūlu un čūlojumu diferenciāldiagnostikai, barības vada gļotādas bojājuma pakāpes noteikšanai, gļotādas audu paraugu paņemšanai un malignitātes noteikšanai/izslēgšanai. Ar šo diagnostiskās procedūras palīdzību iespējams iegūt augstas izšķirtspējas digitālus attēlus, kas ļauj novērtēt visniecīgākās izmaiņas gļotādas struktūrā – kvalitatīvi apskatīt audus gan no maksimāli tuva attāluma, gan speciālu gaismas filtru režīmā utt.
Ar onkoloģiju saistītās veselības problēmas, kad tie veikta augšējā kuņģa-zarnu trakta endoskopija:11
Augšējā jeb kuņģa-zarnu trakta endoskopija ieteicama:
Par specifiskajiem nosacījumiem/prasībām pacientus parasti informē ārstniecības iestāde, kurā izmeklējums tiks veikts, taču ir arī vispārēji principi:
Kolonoskopija ir visprecīzākā un informatīvākā diagnostiskā un terapeitiskā metode patoloģiju izvērtēšanai resnajā zarnā, kā arī tievās zarnas attālākajā (distālajā) daļā. Kolorektālāvēža kontekstā kolonoskopija tiešā nozīmē ir dzīvību glābjoša procedūra, jo to izmanto onkoloģisku (arī neonkoloģisku) resnās zarnas izmaiņu diagnostikā un terapijā, kā arī uzraudzībai pēc kolorektālā vēža rezekcijas. Skrīninga kolonoskopija ir kolorektālā vēža agrīnās diagnostikas un ārstēšanas neatņemama metode.12
Kolonoskopijas indikācijas aizdomu gadījumā par iespējamiem ļaundabīgiem procesiem:
Pacientiem ar augstu kolorektālā vēžarisku skrīninga procedūru veic pirms 50 gadu vecuma un atkārto ik pēcviena, diviem vai pieciem gadiem samērīgi riskam un procedūrā konstatētajāmizmaiņām. Augsts kolorektālā vēža risks ir cilvēkiem ar:
Personas, kuru pirmās pakāpes radiniekiem diagnosticēts resnās zarnas vēzis, tiek ieteikts pirmo kolonoskopiju veikt 40 gadu vecumā vai desmit gadus pirms tā vecuma, kurā radiniekam atklāts vēzi — agrākajā no šiem diviem nosacījumiem.
Sagatavošanās šai procedūrai ir laikietilpīgāka un nepatīkamāka, jo nepieciešams veikt rūpīgu zarnu tīrīšanu. Par specifiskajiem nosacījumiem/prasībām pacientus parasti informē ārstniecības iestāde, kurā izmeklējums tiks veikts, taču ir arī vispārēji principi:
Šīs metodes pamatā ir reālu audu paraugu izvērtēšana mikroskopā, kas to kopējā struktūrā palīdz ieraudzīt arī audzēja šūnas. Histoloģiskajos izmeklējumos tiek konstatētas un izvērtētas novirzes šūnu struktūrā, tāpēc tos visvairāk izmanto dažādu lokalizācijas audzēju diagnozes apstiprināšanā.
Ar šo izmeklējumu palīdzību iespējams precīzi noteikt un izvērtēt audzēja morfoloģiju (vēža audu histoloģisko klasifikāciju, izplatības pakāpi, stadiju utt.), kā arī izvēlēties atbilstošāko ārstēšanas taktiku. Histoloģiski tiek analizēti kā biopsiju, tā arī ķirurģiskie materiāli diagnozes vai slimības stadijas precizēšanai, ķīmijterapijas efektivitātes un operācijas radikalitātes izvērtēšanai.
Citoloģiskie paraugi tiek ņemti no audu virsmām un ķermeņa šķidrumiem. Tās var būt uztriepes (dzemdes kakla šūnas), iztriepes (piemēram, no bronhiem, čūlām), kā arī ķermeņa šķidrumu (piemēram, pleiras, ascīta) paraugi. Citoloģiskā izmeklēšana atšķiras no histoloģiskās ar to, ka tā pēta atsevišķas šūnas, nevis audu struktūru kopumā, ieskaitot arī šūnas.
Piemēram, dzemdes kakla vēža citoloģiskais skrīnings palīdz laikus atklāt pirmsvēža izmaiņas un dzemdes kakla vēzi, jo pirmās pārmaiņas dzemdes kakla gļotādā ginekoloģiskās apskates laikā var nebūt pamanāmas un slimības pazīmes – jūtamas. Analīzēs var konstatēt arī citas slimības vai iekaisumu, ne tikai nelabvēlīgas izmaiņas dzemdes kakla gļotādā.
Audzēju marķieri (dažkārt saukti arī par biomarķieriem) ir makromolekulas, kuru parādīšanās vai koncentrācijas izmaiņas asinīs vai citā izmeklējamā materiālā ir saistāmas ar ļaundabīga audzēja attīstību un augšanu. Audzēju marķierus iedala celulārajos (šūnu) un humorālajos marķieros.
Celulārie audzēju marķieri ir antigēni, kas lokalizējas uz šūnas membrānas. Humorālie audzēju marķieri ir vielas, kas atrodas organisma bioloģiskajos šķidrumos – asinīs, urīnā vai citos. No šobrīd zināmajiem audzēju marķieriem neviens nav simtprocentīgi precīzs un nekļūdīgs. Orgānspecifiskie marķieri ir prostatas specifiskais antigēns (īpašs prostatas audu olbaltums) un tireoglobulīns (glikoproteīns, kura vienīgais avots ir funkcionējoši vairogdziedzera audi).
PSA ir olbaltums, kuru sintezē tikai prostatas epitēlijaudi. Nosakot PSA rādītājus, iegūst svarīgu informāciju par diagnozi, slimības stadiju un tās progresijas riska pakāpi. Arī pēcterapijas periodā šis rādītājs palīdz spriest par turpmāko slimības gaitu.
PSA asins serumā atrodas gan brīvā, gan saistītā veidā ar olbaltumvielām. Laboratorijā nosaka kopējo un brīvo PSA. Norma var būt, ja vīriešiem ir neliels PSA daudzumu asinīs. Pacientiem ar prostatas vēzi PSA koncentrācija asinīs parasti ir paaugstināta, jo palielinās PSA producējošo šūnu skaits prostatā un metastāzēs, kā arī pastiprinās šūnu darbības intensitāte audzēja audos. Paaugstinātu PSA koncentrāciju var novērot arī pacientiem ar labdabīgu prostatas audzēju, kā arī prostatas iekaisuma slimību gadījumā. Taču 30–40 % prostatas audzēju gadījumu PSA līmenis asinīs ir normāls. PSA koncentrācija asinīs, kas augstāka par 50 ng/ml, liecina par metastāžu iespējamību.
PSA asinīs nelielā daudzumā ir nesaistītā veidā – to sauc par brīvo PSA. Par diagnostisko kritēriju tiek izmantota brīvā PSA attiecība pret kopējo PSA, kas prostatas vēža gadījumā ir ievērojami zemāka nekā prostatas labdabīga audzēja gadījumā. PSA/PSA % attiecība < 10 % liecina par prostatas vēža iespējamību.
Karcinoembriālais antigēns ir glikoproteīns, kas embrionālajā dzīves posmā sintezējas cilvēka organismā kuņģa-zarnu traktā un aizkuņģa dziedzerī kā šūnas virsmas antigēns. CEA ir viens no visvairāk pazīstamajiem un plašāk izmantotajiem onkoloģiskajiem marķieriem. Lai gan tas nav ne audzējspecifisks, ne orgānspecifisks, ar CEA palīdzību var noteikt daudzus atšķirīgus audzējus. Pacientiem ar onkoloģiskām patoloģijām CEA līmenis aug pastāvīgi, nereti pat 10 reizes pārsniedzot augšējo normas robežu, kas skaidri liecina par onkoloģisku procesu.
Arī smēķētājiem CEA līmenis var pārsniegt augšējo normas robežu pat divas reizes. Galvenā CEA izmantošanas nozīme ir terapijas efektivitātes novērtēšana un kolorektālā vēža norises kontrole. CEA pirmsoperācijas līmenis ir saistīts ar slimības stadiju un ir uzskatāms par papildu prognostisku faktoru. Paaugstināts CEA līmenis var būt:
Onkoloģiskais antigēns CA 15-3 ir olbaltums, kas, līdzīgi citiem onkoloģiskajiem marķieriem, nav ne orgānspecifisks, ne audzējspecifisks. CA 15-3 galvenokārt lieto krūts vēža monitoringam. Pacientiem ar krūts audzēju kā papildu marķieri izmantot arī CEA. 80% krūts vēža pacienšu ar metastāzēm paaugstinātas marķieru vērtības tiek atklātas dažus mēnešus iepriekš, pirms to iespējams klīniski diagnosticēt ar citām metodēm. Paaugstināta marķiera vērtība mēdz būt arī:
Marķiera rādītāju pieaugums ir raksturīgs arī labdabīgam krūts audzējam – fibroadenomai; labdabīgai piena dziedzeru slimībai – mastopātijai. Arī grūtniecības trešajā trimestrī CA 15-3 vērtība var palielināties, pārsniedzot augšējo normas robežu pat 2 reizes.
Onkoloģiskais antigēns CA 125 ir glikoproteīns, kas sastopams pleirā, perikardā, bronhu epitēlijā, bronhiolās, vēderplēvē, dzemdes ceļu epitēlijā. CA 125 koncentrācija palielinās pacientiem, ja slimība skar šo orgānu audus. Tas notiek gan ar onkoloģiskiem procesiem saistītos, gan nesaistītos gadījumos, kā arī grūtniecības un menstruāciju laikā.
Klīniskajā praksē CA 125 lieto, lai kontrolētu olnīcu vēža ārstēšanu un diagnosticētu tā recidīvus. CA 125 lieto arī dzemdes jeb endometrija audzēja kontrolei. Daudzām sievietēm CA 125 koncentrācija dzemdes ceļu agrīnā vēža stadijā var būt normas robežās. CA 125 tiek izmantots kā papildu marķieris (pamatmarķieris ir CA 19-9) pacientiem ar aizkuņģa vēzi.
CA 125 ir biežāk izmantotais un precīzākais marķieris epiteliāla olnīcu vēža diagnostikā. Paaugstinātu marķiera līmeni pacientēm ar olnīcu vēzi konstatē 80% gadījumu. CA 125 daudzums asinīs var būt palielināts 1–6 mēnešus, pirms olnīcu vēzi iespējams konstatēt klīniski.
Šī marķiera vērtība ir paaugstināta arī dzemdes ceļu, pleiras, aknu, vēderplēves audzēju, kā arī neonkoloģisku slimību (piemēram, nieru mazspējas, aknu cirozes, akūta hepatīta, vēderplēves un žultspūšļa iekaisuma, kā arī aizkuņģa dziedzera darbības traucējumu u.c.) gadījumā.
HE4 izmanto kopā ar CA 125 marķieri epiteliālā olnīcu vēža riska novērtēšanā pirms un pēc menopauzes vecuma sievietēm, kurām ir plānota ķirurģiska iejaukšanās olnīcu cistu, labdabīgu vai ļaundabīgu veidojumu, endometriozes, policistisku olnīcu u.c. gadījumos.
Lai uzlabotu diagnostiku un novērtēšanu, ir izveidots olnīcu ļaundabīgā audzēja riska algoritms (ROMA), kas ir HE4 un CA 125 testu kombinācija. To izmanto kā papildu rādītāju ļaundabīga olnīcu audzēja diagnostikā. Testu rezultāti tiek interpretēti, ņemot vērā arī citas izmantotās diagnostikas metodes.
Audzēja antigēns CA 19-9 ir glikoproteīns, kas atrodas daudzos orgānos. CA 19-9 rādītājus izmanto kā papildmetodi, kad tiek noteikts karcinoembriālais antigēns (CEA). CA 19-9 koncentrācija var paaugstināties kā onkoloģisku, tā hronisku slimību gadījumā, taču ļaundabīgu procesu gadījumā šī marķiera vērtības nekad nav normas robežās.
Marķiera vērtības paaugstinās ļaundabīgu aizkuņģa un kuņģa, resnās zarnas; žultspūšļa un žultsceļu, kā arī plaušu audzēju gadījumā.
Alfa fetoproteīns ir glikoproteīns, kura daudzums var būt palielināts primāra aknu vēža, olnīcu, kuņģa un zarnu trakta, kā arī plaušu vēža slimniekiem. Palielināti AFP rādītāji tiek konstatēti arī sēklinieku, žultsceļu un aizkuņģa vēža gadījumā.
Klīniskajā praksē AFP rādītājus izmanto primāra aknu vēža diagnostikā un slimības norises novērtēšanā. Augstāka AFP koncentrācija var būt arī:
Cilvēka horiongonadotropīns ir glikoproteīns, ko normālā situācijā asinīs un urīnā konstatē grūtniecības laikā. To ražo placentas audi, lai stimulētu grūtniecībai svarīgā hormona progesterona sekrēciju. Pēc dzemdībām HCG līmenis strauji krītas, apmēram divu nedēļu laikā atkal sasniedzot normālu koncentrāciju.
Paaugstinātas marķiera vērtības ir sievietēm, kas nav grūtnieces, un vīriešiem ir:
- dzimumdziedzeru – olnīcu, sēklinieku audzēju;
- dzemdes audzēju gadījumā.
Šī marķiera rādītāji pieaug arī aizkuņģa un krūts vēža gadījumā.
Brīvā beta HCG līmeni nosaka, lai diagnosticētu dīgļšūnu jeb germinatīvos audzējus un izvērtētu to norisi, it sevišķi sēklinieku audzēju gadījumā. Ļaundabīgo procesu ietekmē brīvā beta HCG koncentrācija pieaug.
Paaugstinātas marķiera vērtības tiek konstatētas:
- kuņģa, plaušu, aknu, resnās zarnas, aizkuņģa audzēju gadījumā.
HCG līmeņa pieaugums iespējams arī horiokarcinomas (reti sastopama placentas audzēja) gadījumā un grūtniecības laikā.
CA 72-4 ir ļoti specifisks kuņģa vēža marķieris ar lielu diagnostisko jutību. CA 72-4 rādītāji ir tieši saistīti ar slimības stadiju un tiek izmantoti kā papildkritērijs kuņģa vēža diagnostikā. Nosakot CA 72-4 vienlaikus ar CA 19-9, iespējams panākt lielāku diagnostisko precizitāti kuņģa vēža gadījumā.
CA 72-4 līmenis pieaug arī pacientēm ar olnīcu mucinozo vēzi, šādos gadījumos šo marķieri izmanto kopā ar CEA, CA 125 marķieriem. Reizēm CA 72-4 koncentrācija palielinās arī iekaisuma procesa ietekmē.
Šis marķieris tiek izmantots ne tika kuņģa vēža, bet arī olnīcu audzēja un nesīkšūnu plaušu vēža gadījumā.
Tireoglobulīns ir jodu saturošs glikoproteīns. Paaugstināta tireoglobulīna koncentrācija var liecināt gan par vairogdziedzera pastiprinātu funkcionālo aktivitāti, gan arī par tā audu bojājumu. Tireoglobulīna daudzuma palielināšanos veicina ne visas vairogdziedzera vēža formas, tikai divas visvairāk izplatītās – papilārie un folikulārie audzēji.
Klīniskajā praksē tireoglobulīnu galvenokārt izmanto kā audzējmarķieri tiem pacientiem, kuriem vairodziedzeris ir pilnībā izoperēts vai kas ir ārstējušies ar radioaktīvo jodu. Šādiem pacientiem asinīs tireoglobulīnam praktiski nav jābūt, tādēļ, to iespējams izmantot kā slimības ārstēšanas efektivitātes kritēriju.
Neironspecifiskā enolāze ir citoplazmas ferments, kas atrodas neironos, neiroendokrinoloģiskos orgānos un neiroendokrinoloģiskas izcelsmes audu audzējos.
Palielināta NSE koncentrācija tiek konstatēta sīkšūnu plauša vēža un neiroblastomu gadījumā. NSE tiek noteikta, lai novērtētu sīkšūnu plaušu vēža un neiroblastomu terapijas efektivitāti.
Palielināts NSE līmenis var būt aknu audzēja, neiroektodermālas (attīstās vai nu centrālajā nervu sistēmā un smadzenēs vai arī ekstremitātēs, iegurnī u.c.). vai neiroendokrīnas (rodas neiroendokrīnās sistēmas šūnās, kas izdala dažādus hormonus) izcelsmes audzēju un asins vēža jeb leikozes gadījumā. Paaugstināta marķiera vērtība var liecināt:
Kalcitonīns ir vairogdziedzera hormons, kas izraisa kalcija samazināšanos asinīs. Kalcitonīnam ir ievērojama nozīme kaulu kalcifikācijas procesā organisma augšanas periodā. Kalcitonīns novērš kalcija atbrīvošanos no kauliem, tāpēc tiek izmantots osteoporozes ārstēšanā.
Onkoloģijā kalcitonīna līmeni nosaka, lai diagnosticētu vairogdziedzera vēzi un izvērtētu tā turpmāko gaitu. Paaugstinātas kalcitonīna vērtības tiek konstatētas:
- vairogdziedzera medulāra vēža;
- dažkārt – arī krūts, plaušu un prostatas vēža gadījumā.
SCC ir viena no vēža asociētā antigēna TA4 (Tumor-associated antigen, TA4) apakšfrakcijām. SCC līmeņa rādītāji ir saistoši dzemdes kakla, plaušu, rīkles un balsenes plakanšūnu vēža gadījumā.
CYFRA 21-1 ir salīdzinoši nesen atklāts audzēja biomarķieris. Jaunākie pētījumi liecina, ka CYFRA 21-1 var izmantot ne tikai plaušu, balsenes un barības vada vēža diferenciāldiagnozei un prognozēšanai, bet arī kolorektālā vēža diagnostikā.
Cyfra 21-1 galvenais izmantojums ir plaušu vēža norises novērtēšanā, taču tā līmenis var būt palielināts arī tad, ja ir labdabīga plaušu vai aknu slimība, kā arī nieru bojājums.
Beta 2 mikroglobulīns ir proteīns, kura palielināts daudzums tiek konstatēts multiplās mielomas, Hodžkina slimības un neHodžkina limfomas pacientiem.
Mūsu unikalitāti jeb neatkārtojamību nosaka gēni, kurus saņemam no vecākiem. Šis no priekštečiem iegūtais gēnu kopums jeb genoms ir atbildīgs ne vien par mūsu izskatu, bet arī vielmaiņu, fizisko, garīgo un emocionālo veselību, kā arī uzņēmību pret slimībām, tajā skaitā onkoloģiskajām, un to attīstības risku.
Vēzis vairumā gadījumu nav iedzimts, bet dažu lokalizāciju audzēju (piemēram, krūts, olnīcu, kolorektālā un prostatas) attīstību noteiktas gēnu variācijas var būtiski ietekmēt. Proti, pārmantots tiek nevis pats vēzis, bet gan gēna variācijas jeb mutācijas, kas to var izraisīt. Šajā ziņā vēzi var uzskatīt par ģenētisku slimību, jo to rada noteiktas izmaiņas gēnos. Mums visiem ir noteikti gēni, kas parasti aizsargā pret vēzi – koriģē jeb salabo jebkuru DNS bojājumu, kas dabiski rodas šūnu dalīšanās procesā, tādējādi novēršot potenciāli nelabvēlīgas mutācijas. Šo gēnu kļūdainu versiju jeb "variantu" (mutāciju) mantošana ievērojami palielina risku saslimt ar vēzi, jo izmainītie gēni nespēj novērst izmaiņas bojātajās šūnās, kas pakāpeniski var veidot audzēju.
Piemēram, BRCA1 un BRCA2 (BReast CAncer – krūts vēzis) gēnu mutācijas ievērojami paaugstina sievietēm iespēju saslimt ar krūts un olnīcu vēzi, bet vīriešiem – ar krūts, aizkuņģa dziedzera un prostatas vēzi. Piemēram, Latvijā 40 – 60% sieviešu ar šīm gēnu mutācijām savas dzīves laikā saskaras ar krūts un/vai olnīcu vēzi.15
BRCA1 un BRCA2 gēni nav vienīgie gēni, kas saistīti ar paaugstinātu ļaundabīgo audzēju attīstības risku – tādu ir vairāk nekā 100. Atsevišķi gēnu varianti nebūtiski palielina vēždraudi, bet to kombinācija var nozīmēt augstu ļaundabīgo audzēju attīstības risku kopumā.16
Tomēr ir svarīgiatcerēties, ka lielākajā daļā gadījumu šo gēnu varianti tikai daļēji nosakadažādu veselības stāvokļu/slimību, tajā skaitā onkoloģisko attīstības risku, unkonstatētās mutācijas vēl nenozīmē neizbēgamu un nenovēršamu slimībasattīstību. Var būt tā, ka noteikti gēnu varianti cilvēkam ir konstatēti, betvēža nav. Un arī pretēji – vēzis ir, bet ar “atbildīgajiem” gēniem viss irkārtībā. Liela nozīme ir dzīvesveidam, uzturam un dzīves videi.
Ārsti uzskata, ka gandrīz katram audzēju veidam kaut kāda daļa ir pārmantota, taču patlaban visbiežāk novēro tieši pārmantotos krūts, olnīcu, resnās un taisnās zarnas vēžus. Retāk – prostatas, kuņģa, nieru, ādas pārmantotos audzējus. Dažkārt ģimenēs trīs vai vairākiem asinsradiniekiem ir sastopami atšķirīgi vēža veidi, kas neatbilst nevienai līdz šim zināmajai pārmantoto audzēju grupai.
Ģenētiskie testi dod iespēju uzzināt, vai ģimenes audzēju vēsture ir saistīta ar kādu pārmantotu gēna variāciju. Taču ir arī somatiskās mutācijas, kas rodas pašā audzējā un netiek ne iegūtas no vecākiem, ne arī nodotas pēcnācējiem. Somatisko mutāciju testu veic tikai onkoloģiskas slimības gadījumā, lai izvēlētos atbilstošāko mērķterapiju. Īpaši svarīgi tas ir situācijās, kad terapijas gaitā novērojama slimības progresija un nepieciešams meklēt citus, efektīvākus līdzekļus – dažas mutācijas padara vēža šūnas rezistentas pret zālēm, tāpēc konkrētas mērķterapijas zāles izmantot attiecīgā audzēja ārstēšanā šādos gadījumos nav racionāli.
Tātad, pastāvot aizdomām par pārmantotu vēzi ģimenē, gēnu variācijas noskaidrošana ļauj:
Ģenētiskie testi irmedicīnisko izmeklējumu veids, kas nosaka izmaiņas gēnos, hromosomās vaiolbaltumvielās. Ģenētiskā testa rezultāti var apstiprināt vai izslēgt aizdomaspar iedzimtām patogēnām jeb ar slimību saistītām gēnu variācijām, kuras tonēsātājs var nodot tālāk saviem pēcnācējiem. Pašlaik pasaulē tiek izmantoti vairāknekā 77 000 dažādu ģenētisko testu, turklāt daudzi atrodas izstrādes stadijā.17
Gēnu testi pēta DNS sekvences, lai identificētu gēnu variācijas (mutācijas), kas var izraisīt vai palielināt ģenētisku slimību risku. Gēnu testi var būt specifiski vai apjomīgi – atkarībā no tā, vai tiek analizēts atsevišķs noteikts DNS elements (nukleotīds) jeb variants, viens vai vairāki gēni vai arī viss cilvēka DNS (genoms). Šo procesu sauc par DNS testu jeb izmeklējumu. Ja kādam ģimenē tiek atklāta ģenētiska variācija, kas rosinājusi kādas onkoloģiskas slimības attīstību, iespējams veikt tā dēvētos variāciju jeb mutāciju nēsātāju testus. Tie ir individualizēti DNS testi konkrētas gēna mutācijas noteikšanai visiem ģimenes locekļiem. Konstatējot ģenētisko variantu, kuru ģimenes locekļi mantojuši no paaudzes paaudzē, iespējams aprēķināt audzēja risku katram izmeklētajam cilvēkam un pārdomāt profilaktisku pasākumu shēmu.
Gēnu ekspresijas testi aplūko, kuri gēni ir “ieslēgti” vai “izslēgti”, kāda ir to ekspresijas jeb aktivitātes pakāpe dažāda veida šūnās. Kad gēns ir “ieslēgts” jeb aktīvs, šūna saskaņā ar tā “instrukcijām” ražo molekulu, ko sauc par mRNS un kas nosaka proteīna uzbūvi. Gēnu ekspresijas testi pēta mRNS molekulas šūnās, lai noteiktu, kuri gēni ir aktīvi. Pārāk liela konkrētu gēnu aktivitāte (pārmērīga ekspresija) vai pārāk maza aktivitāte (nepietiekama ekspresija) var liecināt par īpašiem ģenētiskiem traucējumiem, kas raksturīgi vairākiem vēža veidiem.
Hromosomutesti analizē hromosomas mikroskopā, lai noskaidrotu ģenētisko izmaiņu hromosomu līmenī esamību vai neesamību.
Olbaltumvielu jeb bioķīmiskie ģenētiskie testi pēta olbaltumvielu vai enzīmu daudzumu vai to aktivitātes līmeni. Novirzes no normas var norādīt uz izmaiņām DNS.
Dažādu pārmantoto audzēju molekulāri ģenētiskajai apstiprināšanai, kā arī paplašinātai pārmantotā krūts/olnīcu vēža diagnostikai izmanto arī gēnu paneļa testus. Gēnu paneļa testa rezultātā iegūtā informācija ir daudz plašāka un visaptverošāka nekā viena gēna pilnas sekvencēšanas gadījumā. Proti, tā priekšrocība ir plašas diagnostiskās iespējas, kas, pastāvot aizdomām par pārmantotu audzēju sindromu, ļauj noteikt ne tikai izmaiņas konkrētos ar sindromu saistītos gēnos, bet arī paplašināt pārbaudāmo gēnu spektru, iekļaujot gēnus, kuru izmaiņas fenotipiski var izpausties sindromam mazāk raksturīgu audzēju veidā.
Linča (Lynch) sindromu jeb pārmantoto nepolipozo kolorektālo vēzi, bieži sauktu par iedzimtu nepolipozu kolorektālo vēzi (angl. Hereditary Non-polyposis Colorectal Cancer, HNPCC) – iedzimtu slimību ar palielinātu vēža attīstības risku pirms 50 gadu vecuma. Abu dzimumu pārstāvjiem ar Linča sindromu ir palielināts arī kuņģa, aknu, urīnceļu, smadzeņu un ādas vēža risks, bet sievietes ir pakļautas endometrija un olnīcu audzēja attīstībai. Ja indivīdam diagnosticēts un pierādīts Linča sindroms, pastāv 50% iespēja, ka tādu pārmantojuši arī viņa vecāki, bērni, māsas un brāļi. Linča sindroma gadījumā risks endometrija vēža attīstībai ir 60 %, bet resnās zarnas vēža — 80 %. Mutācijas atklāšanas gadījumā pacientam jākonsultējas ar ģimenes ārstu par tālāku novērošanu. Vienlīdz svarīga ir to pacientu, kam resnās zarnas un/vai endometrija vēzis apstiprināts līdz 50 gadu vecumam, 1. pakāpes radinieku izmeklēšana.18
Li-Fraumeni (Li-Fraumeni) sindromu – retu ģenētisku slimību, kas rada risku saslimt ar dažāda veida lokalizācijas audzējiem agrīnā vecumā. Li-Fraumeni sindroms ir reti sastopams sindroms, kam raksturīga ģenētiska nosliece saslimt ar smadzeņu audzējiem, mīksto audu un kaulu sarkomām, leikēmijām un virsnieru dziedzeru karcinomām bērniem un jauniešiem, kā arī krūts vēzi pieaugušo vecumā.19 Li-Fraumeni sindroma gadījumā krūts vēža attīstības risks ir 90%.20
Kaudenas (Cowden's) sindromu (multipluhamartomu sindromu), kas rada paaugstinātu noteiktu audzēju (īpaši krūts, vairogdziedzera un dzemdes vēža) risku. Kaudenas sindroma gadījumā (PTEN gēna variācija) krūts vēža attīstības risks 50%,trešdaļa krūts audzēju ir bilaterāli, proti, attīstās abās krūtīs vienlaikus.21
Peica-Džegersa (Peutz-Jeghers) sindromu, ko izraisa STK11 gēna variācijas Šī sindroma gadījumā krūts vēža attīstības risks ir 54%.22 Tāpat šī sindroma rezultātā var attīstīties kolorektālais vēzis (40%), kuņģa vēzis (30%), aizkuņģa dziedzera vēzis (līdz 35%), kā arī olnīcu, plaušu, tievās zarnas un dzemdes kakla audzēji. Bez atbilstošas medicīniski profilaktiskās uzraudzības cilvēkiem ar Peica-Džegersa sindromu vēža risks mūža garumā var sasniegt 93%.23
Gorlina (Gorlin) sindromu jeb bazālo šūnu karcinomas sindromu, kas palielina dažādas lokalizācijas ļaundabīgu un labdabīgu audzēju attīstības risku. Cilvēkiem ar Gorlina sindromu visbiežāk diagnosticētais vēža veids ir bazālo šūnu karcinoma – visizplatītākā ādas vēža forma. Taču iespējami arī citi ļaundabīgi veidojumi – piemēram, meduloblastomas jeb smadzeņu audzēji bērniem u.c.24
Ir, protams, vēl arī citi sindromi, kas saistīti ar reti sastopamām ļaundabīgo audzēju lokalizācijām.
Dažādu vēža lokalizāciju gadījumā atšķirīgu gēnu mutācijas paaugstina noteiktu proteīnu līmeni audzēja audos vai ierosina dažādu proteīnu aktivitātes izmaiņas. Audzēji, kuriem ir šīs mutācijas, var augt agresīvāk, straujāk izplatīties (veidot metastāzes) un/vai būt izturīgāki pret standarta ķīmijterapiju. Vienlaikus šīs proteīnu izmaiņas padara konkrētus audzējus jutīgus pret konkrētiem mērķterapijas veidiem.
Specifisku audzēju gadījumā ar ģenētisko testu palīdzību iespējams prognozēt slimības gaitu, savlaicīgi noteikt recidīvu (slimības atgriešanās) iespējamības pakāpi, kā arī izvērtēt terapijas efektivitāti un izvēlēties piemērotāko terapiju. Šis process ir daļa no augstas precizitātes jeb precīzijas medicīnas attīstības, kur diagnostika un ārstēšana tiek pielāgota, pamatojoties uz pacienta audzēja specifiskajām ģenētiskajām īpašībām.
Proti, onkoloģijā pēdējos gados vērojama pakāpeniska pāreja uz precīzijas medicīnu, kad nevis viens terapijas protokols tiek pielāgots visiem ar konkrēto audzēju sirgstošajiem, bet terapija tiek piemērota atbilstoši konkrētā pacienta audzēja ģenētiskajām īpatnībām. To nodrošina, testējot dažādas specifiskas DNS variācijas -marķierus: ER/PR – estrogēna/progesterona krūts vēža hormonreceptoru ekspresiju, HER2 (cilvēka epidermālā augšanas faktora receptora 2) ekspresiju, KRAS, BRAF, EGFR (epidermālā augšanas faktora receptora), c-KIT (tirozīnkināzes receptora) gēnu mutācijas, PD-L1 (imūno kontrolpunktu proteīna) ekspresiju un tml., kas norāda uz iespējami labāku vai sliktāku reakciju uz konkrēto terapiju.25
| Audzēja lokalizācija | Gēnu tests |
|---|---|
Krūts vēzis | HER2 (cilvēka epidermālā augšanas faktora receptors 2) amplifikācija |
| Krūts un olnīcu vēzis | BRCA1, BRCA2 |
| Cell | Cell |
| Hroniska mieloleikoze | BCR::ABL himēriskais gēns (Filadelfijas hromosoma) |
| Kolorektālais vēzis | KRAS, NRAS, BRAF gēni, mikrosatelītu nestabilitāte |
| Gastrointestināls stromasaudzējs (GIST) | KIT, PDGFRA (trombocitārā augšanas faktora alfa receptors) gēni |
| Melanoma | BRAF gēns |
| Mieloproliferatīvās saslimšanas | JAK2 (Janus kināze 2) gēns |
| Nesīkšūnu plaušu vēzis | EGFR (epidermālā augšanas faktora receptors), EML4::ALK himēriskais gēns, ROS1, KRAS gēni, PDL1 ekspresija |
| Nezināmas izcelsmes audzēji– vēži ar neierastu lokalizāciju un, domājams, (metastāzējuši) no citas vietas | Gēnu panelis |
Šītabula atspoguļo tikai daļu no pieejamajiem un onkoloģijā izmantotajiem gēnutestiem.
Neraugoties uz pēdējo gadu desmitu atklājumiem onkoloģijā, zinātne joprojām meklē veidus, kā uzlabot ļaundabīgo audzēju diagnostiku un ārstēšanas rezultātus. Ņemot vērā to, ka gēnu testi uzrāda specifiskas ar konkrētu audzēju attīstības risku saistītas ģenētiskās izmaiņas un izmantojami diagnostikas, slimības prognostiskas un terapijas efektivitātes kontroles nolūkos, tiek turpināti jau uzsāktie un iniciēti jauni pētījumi, kuru mērķis ir identificēt vēl plašāku onkoloģijā noderīgu gēnu marķieru spektru.
DNS testus noteiktu indikāciju gadījumā valsts apmaksā ar ārsta-speciālista nosūtījumu, bet tos ir iespējams veikt arī pēc savas iniciatīvas. Taču arī individuāli veicot kādus DNS testus, vispirms (un arī pēc tam) noteikti ir nepieciešama ārsta konsultācija, kuras mērķis ir nodrošināt profesionālu un precīzu paša izmeklējuma un iegūto rezultātu skaidrojumu.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā darbojas Pārmantotā vēža kabinets. Medicīniski pamatotu aizdomu gadījumā ar ģimenes ārsta nosūtījumu speciālista konsultācija ir pieejama bez maksas. Valsts apmaksā arī ģenētisko testēšanu pacientēm ar aizdomām par pārmantotu gēnu defektu, kas saistīts ar krūts un olnīcu vēzi. Tālrunis pierakstam: 67 069 974, 27 556 068.27 28
Neraugoties uz to, vai izmeklējumos tiek atrasti noteikti gēnu defekti vai arī ārstu aizdomu pamatā ir vienīgi ģimenes ciltskoka dati, visiem pārmantotā audzēja riska grupas pārstāvjiem un viņu asinsradiniekiem tiek sniegtas rekomendācijas par turpmākajiem izmeklējumiem vai nepieciešamajām profilaktiskajām operācijām atkarībā no iespējamā vēža veida un lokalizācijas. Izvēloties pārbaudītas pārmantotā vēža profilakses metodes, paaugstināta riska personām ir iespējams novērst ļaundabīgā audzēja attīstību vai uzlabot tā ārstēšanas rezultātus.
Arī ģenētikas laboratorijai GenEra ir līgumattiecības arNacionālo Veselības dienestu (NVD). Testus veic ari citas veselības iestādes.
%201.png){kind=logo}
