Diagnoze “vēzis” ir pamatīgs trieciens cilvēkam gan fiziskā, gan sociālā, gan emocionālā un garīgā ziņā. Tā apvērš dzīvi kājām gaisā, rada iepriekš nepiedzīvotu un spēcīgu izjūtu un emociju kokteili, tajā skaitā liekot justies bezcerīgi, bezpalīdzīgi un trauksmaini – neatkarīgi no onkoloģiskās slimības lokalizācijas, stadijas un iespējamajām prognozēm.
Turklāt lielākā vai mazākā mērā zaudētais psihoemocionālais līdzsvars nav raksturīgs tikai diagnozes uzzināšanas brīdim, tas ir ikviena pacienta pavadonis onkoloģiskās slimības ceļā un jebkurā tās posmā.1 Aptuveni trešdaļa onkoloģijas pacientu slimības laikā cieš no psihiskiem traucējumiem – depresijas, trauksmes. Viņi var piedzīvot virkni sarežģītu psihosociālu reakciju, kas ietver trauksmi, neziņu, diskomfortu, noliegumu, vainas apziņu, bezpalīdzību, nedrošību un bailes.2 Arī slimības remisijas periodā pacienti var saskarties ar depresiju, trauksmi, stresu un miega traucējumiem, kā arī bailēm par slimības atgriešanos.3
Tātad sastapšanās ar onkoloģisko slimību un “uzspiestā” sadzīvošana ar to vienmēr ir dziļa krīzes situācija – līdzšinējās “veselās” dzīves zaudējums, neziņa par nākotni, apjukums un izmisums, ko vienā vārdā varētu dēvēt arī par sērām. Sērām, kas pakāpeniski jāizdzīvo un kas ir tikpat unikālas, kāds ir ikviens cilvēks. Neizejot tām cauri vai apejot tās, diemžēl nav iespējams sadziedēt ne ķermeni, ne dvēseli.4
Daudzi speciālisti un pētnieki ir centušies sēru tēmu izzināt un sniegt iespējami precīzus ieteikumus, kā tikt galā ar smago situāciju. Šveiciešu-amerikāņu psihiatre Kiblere-Rosa (Elisabeth Kübler-Ross) sēras iedala piecās stadijās – noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un pieņemšana. Taču šīs stadijas katrs vēža pacients piedzīvo vai iziet tām cauri noteiktā secībā. Iespējams, kādam ir vēl kāda papildu individuāla sērošanas stadija vai starpstadija, vai savs unikāls “sēru algoritms” – pieredze piedzīvot vienu, tad nākamo stadiju, bet pēc tam atkal atgriežas iepriekšējā.5
Lai sākotnēji ”tiktu galā” ar šokējošo ziņu par vēža diagnozi, pirmā reakcija mēdz būt noliegums. Tas nevar būt, tā ir kļūda vai pārpratums… Daudzi cilvēki, kuri saskārušies ar vēža diagnozi, apgalvo, ka tieši šādas domas bijušas pirmās, izdzirdot nepielūdzamo ziņu. Šī ir dabiska un normāla pirmā reakcija, kas mazina un palīdz pārdzīvot pirmo šoku un milzīgo apjukumu. Palīdz izturēt tieši tik daudz, cik konkrētajā mirklī konkrētais cilvēks spēj. Noturēties kājās brīdī, kad šķiet – nekas vairs nesaista pie dzīves un visi stabilie tās pamati jūk un brūk. Realitāte šajā brīdī ir pilnīgi pārvērtusies, tāpēc ir vajadzīgs laiks, lai pielāgotos jaunajai situācijai, kaut nedaudz atgūtu spēkus un saprastu, kas notiek un kā rīkoties. Noliegums ir kā pauze, kas šo iespēju sniedz.
Svarīgi! Iestrēgšana nolieguma fāzē var būt bīstama. Tā var sekmēt konstruktīvas rīcības trūkumu, atteikšanos uzsākt terapiju vai vērsties pēc cita veida nepieciešamā atbalsta vai medicīniskās palīdzības.
Dusmas ir nākamās bieži sastopamās un dabiskās emocijas. Dusmas uz visiem un visu – par situācijas netaisnību uz tiem, kuri runā par slimību kā neizbēgamu nāves spriedumu, dusmas uz tiem, kuri ir veseli. Dusmas, kas mijas ar neizmērojama aizvainojuma, milzīgas netaisnības un nepelnīta pāridarījuma sajūtu, arī bailēm un neziņu. Kāpēc es? Kāpēc tas notiek ar mani? Tas ir nepelnīti! Šāda reakcija ir saistīta ar pamestības un vientulības sajūtu, izmisuma, bezcerības un bezpalīdzības stāvokli un nespēju domāt par ko citu, kā vien uzzināto diagnozi. Tā ir cenšanās pielāgoties jaunajai realitātei, ko pavada galējs emocionāls diskomforts. Ir tik daudz kas jāaptver un emociju līmenī “jāpārstrādā”. Dusmas darbojas kā “drošības ventilis”, kas mazina iekšējo spriedzi un trauksmi. Vienlaikus dusmās ir spēcīga dzīvības enerģija, tās sazemē un atjauno pamatu zem kājām.
Saskaroties ar vēža diagnozi, pašsaprotami ir just tādu izmisumu, kas robežojas ar gatavību darīt teju jebko, lai “pagrieztu laiku atpakaļ” un visu “labotu”. Galvā klejo neskaitāmi ja nu, ja tikai, ja tomēr ... Parādās domas, ka vēzis ir sods par agrākajām rīcībām, domām vai vārdiem un, to visu mainot un nožēlojot, slimība atkāpsies. Ka viss būtu citādāk, ja vien mēs... Vienlaikus ir skaidri saprotams, ka nekas nav maināms un labojams, izpratne par dzīves trauslumu un ievainojamību kļūst īpaši skaudra un saasināta, tāpēc neapzinātā reakcija ir “kaulēšanās” (dažādi apsolījumi) un vēlme “sarunāt”, kas sniedz šķietamu ietekmes un kontroles sajūtu pār to, kas patiesībā nav vairs ietekmējams un maināms. “Kaulējoties” jeb risinot šīs iekšējās sarunas, vienlaikus tiek apzināti un nožēloti arī personiskie trūkumi un kļūdas, mazināta vainas sajūta, kas ir tik mokoša.
Svarīgi! Diagnoze vēzis nav sods, vai kāda “atriebība” – šādas slimības pasaulē pastāv, un teju ikvienam cilvēkam ir iespēja ar to sastapties. Arī tad, ja viņš dzīvojis ļoti pareizu un kārtīgu dzīvi.
Sapratne, ka nožēla un gatavība mainīties, dzīvot citādu dzīvi utt. nevar palīdzēt un sniegt risinājumu, rada vēl lielākas skumjas un pat depresīvu stāvokli –“emocionālā migla” izklīst, un realitāte kļūst vēl smagāka un nepanesamāka. Rodas vēlēšanās no citiem norobežoties, noslēgties savā vientulības pasaulē, jo pārņem sajūta, ka pārējie nesaprot, neatbalsta, turpina dzīvot savu dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis. Jo – kāda jēga turpināt dzīvi, kāda jēga izmantot tās iespējas, kas ļautu dzīvot? Arī pētījumos apstiprināts, ka onkoloģiskas slimības liek nopietni apšaubīt dzīves jēgu, cilvēka lomas dzīvē, mērķus, prioritātes. Vienlaikus citi pētījumi liecina, ka tieši spēja atrast un uzturēt izjūtu, ka dzīvei ir mērķis un jēga, iespējams, pasargā no depresijas un vēlmes pēc drīzas nāves, un ir saistīta ar gatavību paciest fiziskos simptomus.6
Bailes, skumjas un dusmas, nomāktība un neapmierinātība utt. – visas šīs emocijas, kas mijas pat vairākas reizes dienā, patiesībā ir mazs solis ceļā uz pieņemšanu.7 Tas nenozīmē, ka, spējot pieņemt notikušo, pazūd izmisums un bezpalīdzība. Tomēr tā vairs nav emocionāla pretošanās realitātei un bezjēdzīgi centieni to mainīt. Bet tā nav arī sajūta, ka “viss ir labi”, “viss ir kārtībā”. Jā, šī realitāte var nepatikt, satraukt, bet tā tiek pieņemta – kā jauna “norma”, ar ko jāsadzīvo un ko nav iespējams mainīt. Faktiski šī ir stadija, ko visiem cilvēkiem, kuri uzzinājuši vēža diagnozi, būtu vēlams sasniegt. Jo tikai šajā brīdī, kad notikusi diagnozes pieņemšana, sākas apzināta “jaunā dzīve” un atbildīgi vadīta rīcība, kam ir potenciāls nodrošināt iespējami labāko veselības iznākumu. Jā, tā varbūt vairs nav “vecā, labā” dzīve, bet tomēr dzīve – vienīgā un neatkārtojamā. Un, galvenais, dzīvojamā, līdz kurai iespējams nonākt tikai izsērošanas rezultātā. Tikpat svarīga kā diagnoze, ir arī neizbēgamas nāves pieņemšana situācijā, kad nav cerību uz atveseļošanos vai slimības hronisku norisi.
Svarīgi! Diagnozes un realitātes pieņemšana būtiski palīdz izprast situāciju, uzlabot psihoemocionālo stāvokli, rada jautājumus un motivāciju uzzināt par ārstēšanās iespējām un prognozēm. Savukārt lielāka izpratne un informētība sniedz lielāku iekšējās stabilitātes un pārliecības sajūtu.
Neraugoties uz ārstēšanas un dzīvildzes prognozi konkrētā gadījumā, lielākā daļa cilvēku pēc vēža diagnozes uzzināšanas mēģina sakārtot neizdarītos lielos darbus un mantojuma lietas, kā arī svarīgos attiecību jautājumus. Ir daļa, kas noslēdzas, nerunā par slimību, neko nekārto. Vēl ir cilvēki, kuri šoka iespaidā pieņem lēmumu – ja ir vēzis, vienalga kādā stadijā, neārstēties, iet mājās nomirt, un katram ir arī tādas tiesības (“Pacientu tiesību likums 4. panta 8. punkts un 6. pants8). Taču onkoloģiskās slimības nesniedz iespēju ātri nomirt.9
Ja tiek atklāts vēzis vēlīnā stadijā, vislabāk, ja ārsts pirmajā vizītē ir informējis par izmaiņām analīzēs un izmeklējumos, kas nopietni jāizvērtē, šādi sagatavojot cilvēku, ka var sekot ļoti sliktas ziņas. Ne katrs uzreiz spēj aptvert, ko nozīmē slikta prognoze, izturēt šoku un grūtās emocijas. Visticamāk, laikā starp pirmo un nākamo vizīti cilvēks jau būs meklējis informāciju interneta vietnēs un kaut kādā mērā sagatavojies sarunai.10 Iespējams, otrajā vizītē ārsts uzdos jautājumu: “Kā jūs domājat, kas jūs sagaida?” Ja sliktā prognoze par ārstēšanās zemo efektivitāti un limitēto dzīvildzi izskanējusi no pacienta mutes, tas jau liecina par diagnozes un varbūt pat nāves pieņemšanas sākumu. Taču ne vienmēr ārstam būs iespējams noorganizēt vairākas vizītes diagnozes skaidrošanai, tāpēc ir labi uz vizīti doties kopā ar kādu tuvinieku. Pētījumi liecina, ka cilvēks, saskaroties ar pavisam jaunu informāciju, spēj atcerēties ļoti mazu daļu no tās. Tuvinieka, kuram var uzticēties, klātbūtne var palīdzēt pēc vizītes sakārtot uzzināto.
Ja ārstēšanās netiek uzsākta vai tiek pārtraukta, neviens onkologs nevar pateikt precīzi, cik ilgi katram cilvēkam ar progresējošu vēzi atlicis dzīvot. Pacienti bieži vien pieņem – ja kaut kas svarīgs par dzīvildzi būs jāzina, tad ārsts to pateiks. Savukārt ir ārsti, kas pieņem – ja pacients to gribēs zināt, viņš pajautās. Tādējādi gadās, ka grūtas sarunas par dzīvildzes prognozēm un dzīves beigām nenotiek.13
Ja cilvēks pats nejautā, tas nenozīmē, ka viņam nav svarīgi zināt par savu dzīvildzes prognozi. Bet, iespējams, konkrētajā brīdī viņš nav gatavs sadzirdēt un uztvert informāciju par drīzu nāvi. Tāpēc ārstam būtu jāpajautā, vai pacients šīs vizītes laikā vēlas uzzināt, kādas ir prognozes par viņa dzīvildzi, un kādas iespējas viņam var piedāvāt veselības aprūpes sistēma. Tas ir būtiski, jo ne jau tikai prognozējamais dzīves ilgums, bet arī dzīves kvalitāte ir svarīga ikkatram.14 Pacienta vēlmju pieņemšana nenozīmē, ka rit godīga saruna. Ārsts var pieņemt, ka pacients vēlas izārstēties no vēža, tomēr, ja zina, ka tas nav iespējams, nedrīkstētu apstiprināt, ka tas ir iespējams.15
Pacientam būtu jāsaprot, ka medicīnas iespējas ir izsmeltas un līdz ilgstošai remisijai neviens viņu nevarēs izārstēt, bet iespējamā ārstēšana, kuras blaknes var būt smagas, iespējams, tikai nedaudz pagarinās dzīvi. Ārsta ziņā ir šajā vizītē izskaidrot, kas ir simptomātiskā ārstēšana un paliatīvā aprūpe. Tāpat, piedāvājot piedalīties pētījumā par kāda jauna preparāta vai metodes izmēģināšanu, ir stingri noteikumi, kas un kā pacientam jāizskaidro.
Pacients drīkst pieņemt lēmumu savu atlikušo dzīvi nepadarīt vēl grūtāku agresīvas ārstēšanas blakņu dēļ un izvēlēties tikai simptomātisku ārstēšanu. Cerība izārstēties, noticot brīnumam, daudziem pacientiem viļņveidīgi aktivizējas un noplok, pat vairākas reizes dienā mainot skatu uz nākotni. Tā tas turpinās, kamēr izdodas pieņemt domu par nāvi, bet tas var arī neizdoties.
Kad jautājumi par prognozēto dzīvildzi ir uzdoti un atbildes saņemtas, ir jāpieņem lēmumi par to, ko darīt atlikušajā dzīves laikā, kā to nodzīvot. Nav vispārīgu padomu, kā atvieglot šos lēmumus, jo situācijas ir ļoti dažādas.
2013. gadā “Pacientu tiesību likumā” noteiktais, ka ārstam, izņemt dažus gadījumus, nav tiesību tuviniekiem izpaust informāciju par pacienta veselības stāvokli, ir formāli atrisinājis daudzas agrāk piedzīvotās situācijas, kad tuvinieki slēpa no pacienta viņa patieso stāvokli, viņa vietā izlemjot, ko viņš drīkst zināt, ko – ne. Tas radīja neīstuma attiecības un duālo izjūtu, kad pacients nojauta, ka ārstēšanās nav izdevusies vai vēzis atklāts par vēlu, bet neviens to skaidri nepateica. Tagad no neziņas cieš daudzi tuvinieki, ja mirstošais cilvēks viņiem skaidri nepasaka, ka viņam dzīvot atlicis maz.
Ja cilvēks ar onkoloģisku slimību ar sliktu prognozi slēpj patiesību, mirstošā tuvinieki tāpat piedzīvo spēcīgas emocijas, slīgst depresijā.
Ja saslimušais atklāti runā ar tuviniekiem, ir būtiski cienīt viņa vēlmes, ļaut tās izrunāt, kaut arī ir grūti klausīties. Katram ir savs priekšstats, kā viņš vēlas aiziet no dzīves un kā vēlas tikt apglabāts, tas tuviniekiem būtu jāuzzina.
Pasliktinoties pacienta stāvoklim, var parādīties pazīmes, kas liecina par hronisku stresu, ko pārdzīvo pacienta ģimene un draugi. Tas, kā pacients un ģimene cenšas tikt galā ar stresu, ne vienmēr ir atbalstāmi.
Ja ģimenē kāds smagi slimo ar dzīvībai bīstamu slimību, tam var būt liela ietekme uz ģimenes finansiālo situāciju. Un otrādi, šādā situācijā ģimenes finansiālo resursu ierobežotība ietekmē stresa līmeni, jo tā saistīta ar medicīniskās (tajā skaitā mājas) aprūpes nodrošinājumu, valsts nekompensēto medikamentu pieejamību. To apstiprina pētījums, kas atklāj, ka 20% pacientu ar progresējošu vēzi ģimenes locekļiem nācās krasi mainīt dzīvi, ieskaitot darba pārtraukšanu, lai nodrošinātu aprūpi tuviniekam, 31% ģimeņu, aprūpējot tuvinieku, zaudēja visus vai lielāko daļu uzkrājumu.20
Tuvinieku situāciju sarežģī arī tas, ka mūsdienās reti kurā ģimenē cilvēki dzīvo kopā lielākā pulkā, kur rūpes par mirstošo tuvinieku var sadalīt. Uzskatāmi tas redzams E. Munka gleznās, kur cilvēks mirst mājās, savā gultā, apkārt ir tuvinieki – lieli un mazi – un katrs savā ziņā ir klātesošs.
Daudzos gadījumos bailēm seko dusmas par situācijas netaisnību, dusmas uz tiem, kuri runā par nāves tuvošanos, dusmas uz tiem, kas ir veseli. Ir normāli, ja ir bailes, skumjas un dusmas, ir nomāktība un neapmierinātība. Visas šīs emocijas, kas mijas pat vairākas reizes dienā, ir mazs solis ceļā uz pieņemšanu.21 Taču dusmas un bailes šādā dzīves brīdī var radīt dziļu izmisumu un sākties depresija, kas ir nopietna slimība.
Pētījumi liek domāt, ka spēcīgs noliegums rodas 10% stacionēto pacientu ar progresējošu vēzi, ar mērenāku nolieguma līmeni varētu būt vēl 18% pacientu. Stingrs noliegums var norādīt arī uz depresiju. Ir labi, ja cilvēks pats vai kāds viņam uzdod jautājumus: “Kā tu agrāk esi ticis galā ar grūtībām? Kas tev ir palīdzējis, kas – nav? Kuros brīžos tu visvairāk jūti, ka slimība tevi pārņēmusi? Kas tad tev palīdz?”22
Nav pareizo vai nepareizo atbilžu, turklāt izpētīts, ka vairumā gadījumu cilvēki tobrīd nemeklē dzīves jēgu, bet gan sirds siltumu un izpratni. Ja tuvinieks, draugs, ārsts, māsa ir uzmanīgs klausītājs, spēj sirsnīgi pasmaidīt vai apskaut, kādā brīdī tas, iespējams, ir vienīgais nepieciešamais atbalsts.24
Vienlaikus pētījumi liecina, ka spēja atrast un uzturēt izjūtu, kas dzīvei ir mērķis un jēga, ir saistīta ar spēju paciest fiziskos simptomus un, iespējams, pasargā no depresijas un vēlmes pēc drīzas nāves.25 Ir veikti plaši pētījumi par nāves noliegumu, bet ir maz sistemātisku pētījumu par pretējo - nāves pieņemšanu (Thanasilp et al., 2020; Zimmermann, 2012).26
Vai nāve ir jāpieņem? Cilvēki mūsdienās bieži mirst slimnīcā un “miršanas medicinizācijas” tendence Rietumu kultūrā rada priekšstatu par nāvi kā ienaidnieku, pret kuru “jācīnās”, noliedzot agrākās kultūras apziņu, ka nāve ir dabisks un normāls process.27 Taču ir arī diskusijas par to, vai nāves pieņemšana jāveicina vienmēr un visur, jo dažās sabiedrībās tiek uzskatīts, ka tieši nāves nepieņemšana ļauj saglabāt cerību un kontroles sajūtu pār savu dzīvi.
“Pētījumi par nāves pieņemšanu līdz šim galvenokārt ir koncentrējušies uz personības iezīmēm un nav apstrīdējuši, ka nāves noliegšana ir cilvēka dabā (Bekers,1973), […] ka nāves noliegšana ir normāla bioloģiska funkcija, kas atspoguļo cilvēka pašsaglabāšanās instinktu.”28
Kādā pētījumā, kurā intervēti 12 cilvēki ar progresējošu onkoloģisku slimību, iegūtie dati liecina, ka budistu uzskati un budistu prakses izmantošana šiem cilvēkiem deva iespēju samierināties ar savu nāvi, izturēties bezbailīgi un mierīgi. Minētais pētījums, kas veikts īpašā budistu templī, liecina, ka budistu reliģija sniedz atšķirīgu skatījumu uz nāvi un arī praktiskus līdzekļus, kas veicina tās pieņemšanu.
Ir pamats uzskatīt, ka tas ir svarīgi arī Rietumu kultūrā, jo “tiem, kuri spēj pieņemt savu nāvi (pētījums veikts ar paliatīvās aprūpes pacientiem), mēdz būt labāka dzīves kvalitāte un mierīga nāve. Turklāt viņu ģimenēm tiek sniegts atbalsts, un viņu aprūpe mēdz būt vieglāka. Savukārt tie, kas nespēj samierināties ar savu nāvi, bieži piedzīvo “sliktu nāvi”, proti, nomirst, jūtoties nelaimīgi (Zimmerman et al., 2012).”29 Diskusija ir atvērta un neviens iepriekš nevar zināt, kādas domas un emocijas, kāda ticība un pārliecība viņā aktivizēsies.
Par labu palīgu, lai samierinātos ar nenovēršamo, tiek atzītas apzinātības prakses, kas ir tik nozīmīgas budismā. Šādai uz apzinātību balstītu intervenču izmantošanai gūts plašs pierādījumu klāts. Piemēram, onkoloģijas slimnieku grupai tās uzlabo psiholoģisko labizjūtu – vispārējo garīgo veselību, samazina vēža izraisītās sāpes un trauksmi un labvēlīgi ietekmē dzīves kvalitāti. Turklāt ir atklāta saikne starp meditācijām veltīto laiku, garastāvokļa uzlabojumiem un stresa samazināšanos.30
“Nāve piemeklē mūs visus – gan ārstus, gan pacientus; mēs esam dzīvi, elpojoši organismi, bioloģiskas vielmaiņas fabrikas, un tas ir mūsu liktenis. Lielākā daļa cilvēku aizvada mūžu pasīvā attieksmē pret nāvi, tas ir vienkārši neizbēgams dzīves noslēgums, kas gaida mūs un visus apkārtējos,” atzīst P. Kalaniti.31
Atuls Gavande „Būt mirstīgam: par medicīnu un to, kam tiešām ir nozīme pašās beigās”. Jāņa Rozes apgāds, 2015.
Šī grāmata stāsta par mirstīguma pieredzi mūsdienās – par to, kā jūtas būtnes, kas noveco un mirst, kā medicīna ir vai nav mainījusi šo pieredzi un kā priekšstati par to, kā uztvert mūsu dzīves galīgumu, ir sagrozījuši realitāti,” savas grāmatas priekšvārdā raksta ārsts un zinātnieks, kurš, būdams ķirurgs, ikdienā satopas ar onkoloģijas pacientiem un mirstošiem pacientiem. Grāmatā viņš apraksta, kā kopā ar savu tēvu izdzīvo vairākus sarežģītus dzīves posmus, kamēr tēvs mirst no vēža.
Pols Kalaniti “Kad elpa pārtop par gaisu”. Izdevniecība “Zvaigzne ABC”, 2022.
Grāmatas autors ir neiroķirurgs, kurš šo grāmatu raksta pēdējā dzīves gadā, bet nepaspēj to pabeigt. 37 gadu vecumā viņam atklāj plaušu vēzi, tāpēc ārsta karjeras turpinājums bija iespējams vien īsu brīdi. Par ārstu Pols vēlējās kļūt, lai risinātu dzīves jēgas jautājumus. Viņš to turpina darīt arī grāmatā zinot, ka dzīvošanai atvēlētais laiks ir ierobežots. Autors atklāti raksta par to, cik grūti ir samierināties ar nāves tuvošanos un vienlaikus pieņemt svarīgus lēmumus, uzzinot, ka dzīvildze ir terminēta.
Elizabete Kiblere - Rosa “Aizejot. Mirstošo cilvēku mācība tuviniekiem, ārstiem un garīdzniekiem”. Apgāds “Lietusdārzs”, 2012.
Autore ir šveiciešu izcelsmes amerikāņu psiholoģe, un šī ir viņas pirmā grāmata par smagi slimu cilvēku emocijām un rīcību. Viņa ir izveidojusi seminārus par nāvi, dzīvi un pārejas posmu. Semināru laikā viņa rosina cilvēkus stāstīt par savām izjūtām un vajadzībām, parādot, cik svarīgi ir runāt par šīm tēmām ne tikai pašiem saslimušajiem, bet arī viņu apkārtējiem un vispār ikvienam, jo nāve un miršana attiecas uz visiem – tāda ir pasaules kārtība.
Ēriks Emanuels - Šmits “Oskars un Rozā dāma”. Jāņa Rozes apgāds, 2015.
Grāmata ir kā desmitgadīga zēna vēstules Dievam. Zēns nojauš, ka mirst, bet neviens viņam to nepasaka. Puisēns iepazīstas un iedraudzējas ar brīvprātīgo, ko dēvē par Rozā mammīti. Viņa Oskara pēdējās dzīves dienas pārvērš par spēli, kurā viņš paātrināti izdzīvo to, ko nekad nepieredzēs – dzīvi līdz pat 100 gadu vecumam. Grāmatas beigās ir Rozā mammītes vēstule, kas spēs aizkustināt ikvienu lasītāju.
Sogjals Rinpoče „Tibetas dzīvo un mirušo grāmata”. Apgāds “Lietusdārzs”, 2008.
Sogjals Rinpoče ir budisma skolotājs, kurš skaidro senās Tibetas mācības saikni ar mūsdienu zinātnes pētījumiem par cilvēka miršanas procesu, nāvi un Visuma uzbūves pamatprincipiem. Viņa Svētība Dalailama augstu vērtējis šo grāmatu, uzsverot: „Nāve un miršana ir Tibetas budisma un modernās zinātnes saskares punkts. Šī grāmata lasītājiem ne vien sniedz teorētisku skaidrojumu par nāvi un miršanu, bet arī piedāvā praktiskus paņēmienus, kā to izprast un sagatavot sevi un citus mierīgam un piepildītam ceļam.”
Filma “Saprāts” (Wit), 2001.
Galvenajā lomā - Emma Tompsone. Onkoloģijas paciente Vivjena Bēringa ir filozofijas profesore, kas specializējas 17. gadsimta angļu dzejā. Šīs zināšanas ir tās, pie kurām viņa tveras, kamēr rit ķīmijterapija zāļu pētījuma ietvaros. Diemžēl ārstēšana nav veiksmīga, un domas par nāvi, kāda tā tēlota dzejā – arī. Atbalstu sniedz nodaļas māsa, jo profesore savā privātajā dzīvē ir ļoti vientuļa.
Filma “Pirms nolikt karoti” (The Bucket List), 2008.
Galvenajās lomās - Džeks Nikolsons un Morgans Frīmens. Filma ir par diviem nedziedināmi slimiem pensijas vecuma vīriem, kuri pirms nāves izveido savu pēdējo vēlmju sarakstu. Aizbēguši no slimnīcas, viņi sāk piepildīt šīs vēlmes - gan lec ar izpletni, gan piedalās autosacīkstēs, gan spēlē pokeru Montekarlo. Taču līdzās šīm izpriecām, viņi saprot, ka galvenais uzdevums tomēr ir izdarīt visu, lai labotu savas attiecības ar tuviniekiem.
Onkoloģijas pacientu diskusija “Nāves kafejnīca”, ko rīkoja “Hospiss LV”, 2023. gadā festivālā “Lampa”.
Līdz spējai “koncentrēties uz ārstēšanos, bet daudziem arī uz to, ka svarīgi ir jēgpilni nodzīvot šo vienu dienu, kurā tu pamosties dzīvs, nav iespējams tikt uzreiz. Tomēr viena diena daudziem ar progresējošu onkoloģisku slimību kādā brīdī kļūst par vienīgo aptveramo dzīves mērogu, jo nedēļas un mēneši ir pārāk plašs jēdziens,” atzina viens no diskusijas dalībniekiem. Šajā diskusijā izskanēja arī Artas Lāces teiktais.
Vēža pacients izjūt dažādas emocijas, turklāt nereti pat ļoti intensīvas, neierastas un iepriekš neiepazītas. Turklāt šīs sajūtas var mainīties katru dienu, stundu vai pat minūti – neatkarīgi no tā, vai rit vēža ārstēšanas pirmais posms vai tas ir laiks, kad slimība atgriezusies. Pārdzīvo par notiekošo arī draugi un ģimenes locekļi.
Svarīgi apzināties, ka pacientam emocionālās “svārstības” var radīt arī bioķīmiskie faktori. Vēža radītais iekaisums, terapijā izmantoto medikamentu ietekme un augstais nepārtrauktais stresa līmenis atstāj nopietnu un nepārprotamu ietekmi uz garīgo veselību.32 Diemžēl runāt par emocijām nereti ir grūtāk nekā par fiziska rakstura problēmām. Taču savu emociju atpazīšana, nosaukšana vārdā, izrunāšana un “atbrīvošana” ir tikpat svarīga atveseļošanās sastāvdaļa, kā pārējie terapijas procesa elementi.33
Profesionālu psihoemocionālu palīdzību iespējams rast arī dažādās pacientu organizācijās, kā arī tā ir pieejama arī par maksu. Ir svarīgi katram pacientam meklēt un atrast konkrēti viņam piemērotāko atbalsta veidu, kas var palīdzēt rast spēku smagās vēža pieredzes izdzīvošanai un, iespējams, izveidot tramplīnu daudz jēgpilnākai, prieku un gandarījumu sniedzošai dzīvei.
Tie, kuri ir saskārušies ar vēzi, raksturo šo dzīves periodu kā pārmaiņu laiku. Vēža pacienti nereti saka, ka slimības radītās fiziskās un emocionālās sāpes un ciešanas piešķīrušas viņu dzīvei jaunu jēgu, mainot viņu vērtības un prioritātes. Jaunā situācija var ietvert visdažādākās pārmaiņas.34
Lūgt palīdzību nav viegli, īpaši tiem, kuri vienmēr bijuši patstāvīgi un neatkarīgi. Taču palīdzības lūgums nav vājuma pazīme, bet gan liecina par spēku apzināties un nodrošināt savas vajadzības.
%201.png){kind=logo}
