Ķirurģiska operācija, kuras laikā tiek izņemta  taisnā zarna, sigmveida zarna (resnās zarnas apakšējais posms), ānuss un tam apkārt esošie audi, tostarp sfinkters.

Minimāli invazīvu ārstēšanas metožu kopums –  audu, tostarp jaunveidojumu un audzēja audu, atdalīšana un iznīcināšana.  Visbiežāk pielietotās ablācijas tehnikas ir radiofrekvences ablācija (izmantojot augstfrekvences radioviļņu radītu karstumu), mikroviļņu ablācija (izmantojot mikroviļņu ģenerētu karstumu), lāzerablācija un krioablācija (piesaldējot audus ar slāpekli vai argonu).

Aizkuņģa dziedzera epitēlija šūnu veids, kas sintezē un izdala gremošanas fermentus aizkuņģa dziedzera sulā. Tās veido apmēram 80 % aizkuņģa dziedzera apjoma.

Labdabīgs dziedzeraudu audzējs, kas sākas epitēlijaaudos, plānā audu slānī, kas pārklāj orgānus un dziedzerus. Dažas adenomas varpārveidoties ļaundabīgā audzējā, tādēļ tām nepieciešama regulāra uzraudzība.

Papildu vēža ārstēšana, kas tiek veikta pēc  primārās ārstēšanas, lai samazinātu risku, ka vēzis atgriezīsies.

Ilgstoša, ritmiska fiziska darbība, kas iesaista  galvenās muskuļu grupas un kuras veikšanai cilvēka organisms izmanto  skābekli. Aerobā slodze ir, piemēram, intensīva pastaiga, riteņbraukšana,  peldēšana, skriešana.

Lai arī glikolīzes process pamatā norit bezskābekļa jeb anaerobā vidē, tās rezultātā radušos produktus iespējams tālāk apstrādāt skābekļa klātbūtnē, izmantojot aerobo metabolismu, tādējādi nodrošinot efektīvāku adenozīntrifosforskābes (ATF) ražošanu. Šī integrētā sistēma ir aerobo organismu šūnu elpošanas pamatā.

Veselības stāvoklis, kura gadījumā aizkuņģa dziedzeris  neražo pietiekami daudz gremošanas fermentu (kas tiek izvadīti  divpadsmitpirkstu zarnā).

Saules izraisīti ādas bojājumi/sabiezējumi, galvenokārt saulei pakļautās vietās – uz sejas, ausīm, plaukstu mugurējovirsmu, vīriešiem – uz kaila skalpa. Tās izraisa UV starojuma kumulatīvāiedarbība ādā vairāku gadu (pat desmitu) garumā – sauļojoties, apmeklējotsolāriju vai strādājot, atpūšoties tiešā saules ietekmē, tādēļ tās biežāk sastop cilvēkiem gados. Aktīniskākeratoze uzskatāma par priekšvēža saslimšanu. Piepacelts, mezglveidīgs bojājums vai asiņošana aktīniskās keratozes vietā var liecināt par agrīnu ādas plakanšūnu karcinomu.

Pastiprināta matu izkrišana. Izplatīta staru  terapijas un daudzu ķīmijterapijas medikamentu blakusparādība, kas parasti ir  īslaicīga.

Attiecas uz īpašu jeb ameboīdu kustību tipu, kas raksturīgs noteiktām šūnām vai mikroorganismiem, piemēram, ameboīdajām šūnām. Ameboīdu kustību raksturo šūnas spēja mainīt formu un viļņveidīgi kustēties nepieciešamajā virzienā, izstiepjot un savelkot savu plazmas membrānu.

Menstruāciju trūkums sievietei reproduktīvā vecumā. Patoloģiska amenoreja rodas dažādu slimību dēļ.

Pacienta individuālā medicīniskā “vēsture”, kas ietver padziļinātu informāciju par viņa slimībām (pārslimotām un iedzimtām) un citiem ar veselību, dzīvesveidu saistītiem jautājumiem (piemēram, alerģijām, smēķēšanu). Anamnēze var iekļaut arī pacienta ģimenes medicīnisko “vēsturi”.

Mākslīgi izveidots savienojums starp ķermeņa  dobo orgānu vai struktūru veselajiem posmiem (piemēram, zarnu trakta daļām)  pēc tam, kad orgāna vai struktūras slimā daļa ir ķirurģiski izņemta.

Nopietna, dzīvību apdraudoša komplikācija,  kas var parādīties pacientiem pēc zarnu rezekcijas un to rekonstrukcijas. Mākslīgi  veidotam savienojumam starp ķermeņa dobo orgānu posmiem (piemēram, zarnu  trakta daļām) nenoslēdzoties, orgāna saturs noplūst, izraisot infekciju un  iekaisumu.

Saukta arī par mazasinību. Nepietiekams sarkano asinsķermenīšu skaits vai pazemināts hemoglobīna līmenis asinīs, kā dēļ organisma apgāde ar skābekli ir pavājināta. Anēmiju izraisa gan noteikti vēža veidi paši par sevi, gan arī atsevišķi ķīmijterapijas preparāti.

Tiek kontrolēts simtiem gēnu mijiedarbības rezultātā, nodrošinot līdzsvaru starp to gēnu aktivitāti, kas šūnu dalīšanos veicina un kas to nomāc. Veselās šūnas nobriest tā, lai tās varētu precīzi veikt savas funkcijas organismā. Šo nobriešanas procesu sauc par diferenciāciju, kuras rezultātā tās “specializējas” un ir gatavas veikt īpašu un konkrētu lomu, piemēram, kā muskuļu šūna vai sarkanais asinsķermenītis. Spēja diferencēties ir viena no tām īpašībām, kas raksturo veselu šūnu un atšķir to no ļaundabīgas. Normālās šūnas reproducējas un pārtrauc dalīties, kad tiek sasniegts vēlamais to blīvums, kā arī pašiznīcinās, kad ir bojātas vai pārāk vecas, to vietu ieņemot jaunām šūnām. Kontrolēta bojāeja ir viens no galvenajiem ieprogrammētās šūnu nāves veidiem, ko ierosina ārējie vai šūnu iekšējie signāli un kas ir raksturīgs praktiski visām normālām šūnām. Normālām šūnām piemīt arī spēja sasvstarpēji piesaistīties un turēties kopā, saglabāt selektīvu “saķeri”, kas nodrošina to palikšanu sākotnējā vietā.

Zāles vai vielas, kas kavē angioģenēzi –  jaunu asinsvadu veidošanos – un tādējādi novērš audzēja apgādi ar skābekli un  barības vielām, kas nepieciešamas audzēja augšanai.

Proteīnivai peptīdi, kas piedalās asinsvadu sistēmas darbības regulācijā (ieskaitot paplašināšanu vai sašaurināšanu) un dažādos fizioloģiskos procesos, tajā skaitā iekaisuma reakcijās. Angiokinīni darbojas, saistoties ar specifiskiem receptoriem uz šūnu virsmas, un to ietekme var būt daudzpusīga un atkarīga nokonkrētā angiokinīna veida.

Ārstēšana, kas kavē jaunu asinsvadu veidošanos un tādējādi bloķē skābekļa un barības vielu piegādi  audzējam, tādējādi novēršot audzēja tālāku attīstību vai samazinot tā izmēru.  

Vielas, kas izraisa imūnsistēmas atbildi, organismā ierosinot specifisku antivielu veidošanos. Antigēni var gan veidoties ķermenī, gan nākt no ārējās vides.

Vielas, kas kavē asins koagulāciju jeb recēšanu. Lieto, lai novērstu trombozi – trombu jeb asins recekļu veidošanos asinsvados.

Vielmaiņas process, kas notiek bezskābekļa vidē un ir viens no veidiem, kā šūnas ražo enerģiju. Anaerobās glikolīzes rezultātā bezskābekļa vidē ātri tiek radīta adenozīntrifosforskābe (ATF) – universāls enerģijas avots organismā noritošajiem bioķīmiskajiem procesiem.

Līdzšinējo saslimšanu vēsture.

Patoloģiskas jeb ļaundabīgas šūnas, kas pēc izskata būtiski atšķiras no veselajām (normālajām) šūnām.

Klīniska laundabīgo audzēju klasifikācijas sistēma, ko izmanto limfomu – Hodžkina slimības, Nehodžkina limfomas – stadiju klasifikācijai.

Ēstgribas trūkums vai pilnīgs zudums.

Ieprogrammēta šūnu bojāeja. Gadījumos, kad nelabvēlīgu procesu ietekmē apoptozes mehānisms pārstāj korekti darboties, kļūst iespējama neirodeģeneratīvu izmaiņu, autoimūnu traucējumu, kā arī ļaundabīgu audzēju veidošanās, jo sākas nekontrolēta šūnu dalīšanās.

Enzīms, kas nepieciešams estrogēnu veidošanai olnīcās un citos audos (taukos, muskuļaudos) no hormonu  prekursoriem jeb molekulām, no kurām organismā tiek sintezēti  dzimumhormoni.

Jebkāda veida locītavu sāpes, ko var izraisīt trauma, infekcija, slimība vai alerģiska reakcija uz medikamentiem.

Viegla nogurdināmība, nespēja izturēt sasprindzinājumu un vispārēja psihiskās aktivitātes  pamazināšanās.

Vēža šūnas, kas saglabājas organismā pēc vēža ārstēšanas.

Gēni, kas palēnina šūnu dalīšanos vai liek šūnām mirt īstajā laikā. Ja audzēja supresorgēnu darbība ir traucēta, šūnas var nekontrolēti augt un sekmēt vēža attīstību.

Vielas, ko ražo organisms un kas regulē šūnu dalīšanos un šūnu izdzīvošanu. Dažus augšanas faktorus izstrādā arī laboratorijā un izmanto bioloģiskajā terapijā.

Reakcijas, kas rodas, ja cilvēka imūnsistēma, kasparedzēta, lai aizsargātu organismu no baktērijām un vīrusiem, kļūdaini vēršaspie viņa paša ķermeņa šūnām un audiem. Autoimūno slimību gadījumā imūnsistēmauztver cilvēka organisma šūnas kā svešas un veido pret tām imūnreakciju, kasvar izraisīt iekaisumu, audu bojājumus un virkni citu simptomu. Autoimūnāsslimības ir sarkanā vilkēde, multiplā skleroze, reimatoīdais artrīts u.c.

Speciāla ķirurģiska procedūra, kas tiek veikta pēc cilvēka nāves, lai noteiktu nāves cēloni un veidu.

Termins, ar ko apzīmē viegli pieejamus, ļoti lielā mērā  rūpnieciski pārstrādātus, lietošanai gatavus produktus, kuriem parasti ir  augsts kaloriju (no taukiem vai cukura) un sāls saturs, bet mazs diētisko  šķiedrvielu daudzums, un kurus patērē bieži un lielās porcijās.

Bioloģiskas molekulas, kas liecina par vēža  klātbūtni organismā. Tos ražo vai nu pats audzējs, vai organisma veselās  šūnas, reaģējot uz audzēju. Tie var būt diagnostiski (palīdz noteikt diagnozi  – vēža klātbūtni un veidu), prognostiski (sniedz informāciju par pacienta  vēža vispārējiem iznākumiem ar vai bez standarta ārstēšanas) vai predikatīvi  (palīdz noteikt, uz kādu ārstēšanu pacients, visticamāk, reaģēs).

Medicīniska procedūra,kuras laikā no kādas ķermeņa daļas tiek paņemts neliels audu paraugs. Biopsijas mērķis ir diagnosticēt slimību, infekciju vai patoloģiju un atklātu slimības klātbūtni, cēloni vai  apmēru.

Staru terapijas veids, kurā radioaktīvā viela tiek ievietota organismā tieši audzējā vai tā tuvumā. Vielu var ievadīt  caur nelielu elastīgu caurulīti (katetru) vai ar aplikatora palīdzību. Tā kā starojuma avots atrodas ļoti tuvu audzējam, starojums tieši iedarbojas uz  audzēju, vienlaikus minimāli ietekmējot veselos audus. Radioaktīvās vielas  iedarbība var ilgt dažas minūtes, vairākas dienas vai visu atlikušo cilvēka  dzīvi. Saukta arī par implantu staru terapiju, dobuma staru terapiju vai  iekšējo staru terapiju.

Elpvada un bronhu apskate  ar endoskopu – speciālu optisku ierīci, ar kuru iespējams izmeklēt ķermeņa dobos orgānus.

Termins, kas tiek izmantots, lai aprakstītu ļoti agrīnu vēža stadiju, kad vēža šūnas ir “iekapsulētas” vai ierobežotas un nav izplatījušās apkārtējos audos. Burtiskitas nozīmē "vēzis uz vietas" vai "vēzis, kas nav izplatījies." Lai arī CIS stadija pati par sevi ir ļoti agrīna un lokāla, tā tomēr uzskatāma par nozīmīgu vēža attīstības riska faktoru.

Bioķīmiski aktīvas imūnās sistēmas savstarpējās saziņas proteīnu molekulas, ko imūnās sistēmas šūnas ražo, lai iedarbotos uz citām imūnšūnām. Citokīni aktivē vai modulē imūnās sistēmas šūnu savstarpējo mijiedarbību un mijiedarbību ar citām organisma šūnām.

Urīnpūšļa un urīnizvadkanāla izmeklējums, caur  urīnizvadkanālu urīnpūslī ievietojot cistoskopu – plānu, caurulītei līdzīgu  instrumentu ar gaismu un lēcu apskatei; tajā var būt arī instruments audu noņemšanai (biopsijai).

Bioķīmiski aktīvas imūnās sistēmas savstarpējās saziņas proteīnu molekulas, ko imūnās sistēmas šūnas ražo, lai iedarbotos uz citām imūnšūnām. Citokīni aktivē vai modulē imūnās sistēmas šūnu savstarpējo mijiedarbību un mijiedarbību ar citām organisma šūnām.

Tāds, kas saistīts ar  itoloģiju – bioloģijas nozari, kas pēta dzīvas šūnas, to uzbūvi, funkcijas,  vairošanos, novecošanos un bojāeju.

Saukta arī par citoloģisku izmeklēšanu.  Atsevišķu ķermeņa šūnu vai ķermeņa šķidrumu izmeklēšana, novērtējot šūnu  anomālijas, ko varētu būt izraisījusi slimība.

Vēža ārstēšanas pieeja, kuras mērķis, izoperējot primāro audzēju vai metastāzes, ir samazināt vēža šūnu skaitu un tādējādi  ierobežot audzēja slogu, mazināt simptomus un novērst komplikācijas.

Vielas vai medikamenti, kasir toksiski šūnām. Citotoksiskas zāles ir paredzētas, lai apturētu vai kavētustrauji dalošos vēža šūnu augšanu. Diemžēl šie medikamenti iedarbojas gan uzvēža, gan normālām (veselām) šūnām, kas strauji dalās. Ar šo ietekmi uzveselajām šūnām ir saistītas citotoksisko medikamentu blakusparādības.

Sirds un asinsvadu izmeklēšanas metode, ar kuras palīdzību iespējams atklāt, kurā vietāun cik lielā mērā ir izmainīti sirds asinsvadi. Lai veiktu izmeklējumu, pacientam pievieno elektrodus (kā kardiogrammai), un attēli tiek uzņemti pie katras sirds kontrakcijas. Jo lēnāks ir sirdsdarbības ritms, jo labāks irattēls. Optimālais pulss koronarogrāfijas laikā ir 50–55 reizes minūtē. To panāk,3–4 dienas pirms izmeklējuma lietojot speciālu medikamentu, kas palēnina, stabilizē sirdsdarbību.

Ambulatora asinsvadu izmeklēšanas metode, kuras laikātiek uzņemti attēli vairākās plaknēs. Šo attēlu apstrāde ar datorprogrammupalīdzību ļauj analizēt asinsvadu stāvokli. Ardatortomogrāfijas angiogrāfijas palīdzību izmeklē vēdera aortu; iegurņa, kāju, nieruun miega artērijas; smadzeņu asinsvadus; maģistrālās vēnas

Diagnostikas metode, kas ar rentgena starojuma palīdzību ļauj iegūt ķermeņa daļu un orgānu attēlus šķērsgriezumā, ir precīzāka un informatīvāka par rentgenogrāfiju (RTG). Šos attēlus digitāli apstrādājot, iespējams iegūt augstas izšķirtspējas dažādu plakņu divu dimensiju(2D), kā arī trīs dimensiju (3D) attēlus, kuri speciālistam sniedz nepieciešamo informāciju slimības diagnostikai un tālākas ārstēšanas taktikas noteikšana.

Vēdera izeja, zarnu satura izvadīšana no  organisma.

Stāvoklis, kas rodas, organismam zaudējot  pārāk daudz šķidruma, kas tam nepieciešams normālai darbībai. Dehidratāciju  parasti izraisa stipra caureja un vemšana, bet to var izraisīt arī  nepietiekams ūdens vai citu šķidrumu patēriņš, pārāk liela svīšana, drudzis,  pārāk bieža urinēšana vai dažu zāļu lietošana. Dehidratācijas pazīmes ir  slāpes, sausa mute, galvassāpes, nogurums, tumšas krāsas urīns, urinēšana  retāk nekā parasti, iekritušas acis un vaigi, sausa un vēsa āda, reibonis,  ģībonis, muskuļu krampji, paātrināta sirdsdarbība un ātra elpošana.

Ādas vidējais slānis jebādas saistaudi. Dermai izšķir kārpiņu jeb papilāro un tīklaino jeb retikulāroslāni. Dermas galvenās šūnas ir fibroblasti (sintezē kolagēnās un elastīgāsšķiedras), makrofāgi (piedalās imunoloģiskajās reakcijās), tuklās šūnas (sintezēbioloģiski aktīvas vielas, piemēram, heparīnu un histamīnu, kas piedalāsiekaisuma procesā).

Sarežģīta ģenētisko informāciju saturoša molekula ar dubultu spirālveida struktūru. DNS uzglabā ģenētisko informāciju, kas nepieciešama dzīvības procesu uzturēšanai. Tās raksturs un secība nosaka dzīvo organismu, tajā skaitā cilvēku fiziskās īpašības un ģenētisko daudzveidību.

Audu koagulācija jeb ārstēšana ar piededzināšanu,izmantojot augstfrekvences maiņstrāvu.

Slimību diferencēšana diagnosticēšanas posmā.

Diagnostikas metode, kuras laikā ārsts iztausta prostatu, ievadot savu pirkstu taisnajā zarnā. Lai izmeklējumu padarītu komfortablāku un mazāk nepatīkamu, tā laikā tiek lietoti cimdi un lubrikants. Nosaukums “digitāli rektāls izmeklējums” var būt mulsinošs, jo tas neparedz nekādu digitālo tehnoloģiju izmantojumu. Latīniski “digit”nozīmē “pirksts”, tāpēc arī šāds nosaukums.

Aknu ražots enzīms, kas ierobežo ātrumu, ar  kādu organismā tiek noārdīts uracils, kas ir ķīmijterapijas medikamentu 5-fluoruracila  (5-FU) un kapecitabīna sastāvdaļa. Nepietiekams DPD enzīma daudzums organismā  izraisa šo medikamentu uzkrāšanos, tādējādi padarot blakusparādības smagākas nekā  parasti. Dažos gadījumos šīs blakusparādības var būt dzīvībai bīstamas. Cilvēkiem  ar smagu vai pilnīgu DPD deficītu simptomi (piemēram, krampju lēkmes,  staigāšanas, runas u.c. attīstības traucējumi) parasti parādās jau bērnībā.

Arī dispareinija. Sāpes iegurņa rajonā, kas saistītasar dzimumaktu, sāpes dzimumakta laikā vai pēc tā.

Aizdusa, apgrūtināta elpošana; katrs elpošanas ritma,  frekvences vai dziļuma traucējums.

Runas traucējumi, kas rodas, ja runai nepieciešamie muskuļi ir vāji vai grūti kontrolējami; neskaidra, lēna, grūti saprotama runa.

Tāds, kas atrodas vai attīstās krūts piena kanālos.

Cilvēku īpatsvars, kas ir dzīvi noteiktā  laika periodā pēc diagnozes noteikšanas.

Tūska jeb šķidruma  uzkrāšanās ķermeņa audos. To var izraisīt gan pats vēzis, gan vēža ārstēšana, piemēram, ķīmijterapija, gan arī veselības traucējumi, kas nav saistīti ar vēzi.

Viskozs šķidrums, kas noplūst ejakulācijas laikā un kurā līdzās ūdenim, olbaltumvielām, barības un citām vielām atrodas arī spermatozoīdi. Normāls viena ejakulāta apjoms ir 2–5mml jeb puse vai vesela tējkarote.

Ķirurģiski izgriezt audus, orgānu vai  audzēju no ķermeņa.

Medicīniskā kontekstā nozīmē "izgriešanu" un attiecas uz ķermeņa daļas, piemēram, audzēja vaicistas, ķirurģisku izņemšanu.

Pazīstama arī kā biopsija vai ķirurģiska biopsija, ir medicīniska procedūra, kurā diagnostikas vai terapeitiskos nolūkos tiek izgriezti aizdomīgi vai patoloģiski audi vai audu masa kopā ar veselo audumalu. Šāda veida biopsija bieži tiek veikta, lai izpētītu audzēja un izmaiņuraksturu, noteiktu diagnozi vai likvidētu nevēlamo (nelabvēlīgo) jaunveidojumu (īpaši, ja tas ir lokalizēts un nav izplatījies tālāk).

Veselības stāvoklis, kura gadījumā aizkuņģa dziedzeris neražo pietiekami daudz gremošanas fermentu.

Ārējās sekrēcijas dziedzeru audi, kas organismā ražo tādas vielas kā sviedri, asaras, siekalas, piens un gremošanas sulas un caur kādu kanālu vai atveri  izvada tās uz ķermeņa virsmas vai ķermeņa dobumos. Eksokrīnie audi ir sviedru  dziedzeros, asaru dziedzeros, siekalu dziedzeros, piena dziedzeros un gremošanas dziedzeros kuņģī, aizkuņģa dziedzerī un zarnās.

Procedūra, kurā asinsvadu bloķēšanai izmanto  sīkas daļiņas, piemēram, lodītes. Embolizāciju veic, lai apturētu asiņošanu  vai bloķētu asins plūsmu uz audzēju vai patoloģisku audu zonu. Embolizācijas  veidi ir arteriālā embolizācija, ķīmijembolizācija un radioembolizācija.

Vielas izplūšana no asinsvadiem apkārtējos audos. Ekstravazācija notiek arī tad, ja pretvēža medikamenti, kurus injicēvēnā, izplūst ārpus tās vai tiek nejauši injicēti apkārtējos audos, kur varradīt nopietnus bojājumus.

Procedūra, kuras laikā no dzemdes kakla ar cilpveida  vai konsusveida elektrodu tiek izgriezts neliels audu fragments, kurā  konstatētas priekšvēža izmaiņas. Procedūra tiek veikta vietējā vai vispārējā  anestēzijā.

Attēlveides diagnostiskā metode, kas ļauj  vizualizēt un pārbaudīt iekšējos ķermeņa dobumus, orgānus utt., izmantojot  endoskopu.

Pārmērīga gaisa uzkrāšanās  kādā orgānā. Plaušu emfizēma – pārmērīgs gaisa daudzums alveolās, kur tas uzkrājas plaušu audu elastības zuduma un alveolu starpsienu bojājumu dēļ un  zraisa elpošanas un asinsrites traucējumus.

Ultrasonogrāfijas izmeklējums, kas tiek veikts caur elpvadu.

Procedūra, kuras laikā ar nelielu karotes  formas instrumentu (kireti) no dzemdes kakla kanāla tiek nokasīts audu  paraugs, lai veiktu to mikroskopisku pārbaudi un konstatētu iespējamas  slimības pazīmes. Endocervikālo kiretāžu var veikt vienlaicīgi ar  kolposkopiju.

Iekšējās sekrēcijas dziedzeru audi, kas savu sekrētu (hormonus) izdala tieši asinīs vai limfā (hipofīze, vairogdziedzeris, virsnieru dziedzeris, aizkuņģa  dziedzeris u. c.).

Dzemdes gļotādas sabiezēšana, pārmērīgi  vairojoties tās šūnām. Galvenais cēlonis ir estrogēna pārpalikums un  progesterona trūkums, tādēļ endometrija hiperplāzija visbiežāk attīstās pēc  menopauzes, kad sievietes organismā vairs nenotiek ovulācija un samazinās  progesterona līmenis, taču tai var būt arī citi izraisītāji. Visbiežāk  sastopamā endometrija hiperplāzijas pazīme ir netipiska dzimumceļu asiņošana.

Gļotāda, kas izklāj dzemdes dobumu. Tas sastāv no diviem slāņiem – bazālā un funkcionālā. Ja reproduktīvajā vecumā neiestājas grūtniecība, endometrija funkcionālais slānis noārdās – notiek menstruālā asiņošana, un sākas jauns menstruālais cikls.

Fermenti, kas pārtrauc fosfodiestera saiti, kas atrodas DNS molekulas polinukleotīdu ķēdē.

Informatīvi nozīmīga videoendoskopiska jeb attēlveides diagnostiskā metode, kas ļauj vizualizēt un pārbaudīt iekšējos ķermeņa dobumus, orgānus utt., izmantojot endoskopu. Tā ir ne tikai barības vada, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas, kāarī resnās un tievās zarnas izmeklēšanas un diagnostikas metode, ar endoskopisko aparatūru iespējams veikt arī: torakoskopiju (pleiras dobuma apskati); mediastinoskopiju (videnes jeb krūšu dobuma daļas starp plaušām izmeklēšanu);histeroskopiju (dažādu dzemdes dobuma veidojumu diagnostiku),cistoskopiju (urīnizvadkanālu un urīnpūšļa izmeklējumus); bronhoskopiju (elpvada jeb trahejas un plaušu koka jeb bronhu apskati).

Ultrasonogrāfijas  izmeklējums, kas tiek veikts caur gremošanas traktu.

Plāns plakanā epitēlija šūnu slānis, kas no iekšpuses izklāj asinsvadus un limfvadus, kā arī sirds dobumus.

Caur zarnu traktu.

Olbaltumvielas, kas organismā paātrina bioķīmiskās reakcijas.

Ādas ārējā kārta jeb virsāda, kas veidota no 5 slāņiem: bazālā, dzeloņainā, graudainā, spīdošā unraga. Visbiezākā epiderma ir uz plaukstām un pēdām, tās biezums variē no 0,03līdz 1,5 mm. Virsādā atrodas pigmenta šūnas – melanocīti, kas ražo ādas pigmentu melanīnu. Virsādā ir arī keratīns – ūdenī nešķīstoša, elastīga, cieta olbaltumviela, kas veido barjeru pret fizikālajiem, ķīmiskajiem unbioloģiskajiem faktoriem.

Zinātne, kas pēta ar DNS sekvences izmaiņām nesaistītus ģenētiskus procesus, proti, to, kā dažādi ārēji faktori ietekmē gēnu aktivitāti un citus ar to uzvedību saistītus faktorus. Šiem epiģenētiskajiem faktoriem (piemēram, apkārtējai videi, uztura paradumiem, stresam) ir būtiska loma dažādos bioloģiskos procesos, piemēram, šūnu diferenciācijā, slimību attīstībā.

Receptori, kas atrodas uz normālu šūnu  virsmas un ir iesaistīti šūnu augšanā. Vēža šūnās to līmenis var būt  paaugstināts un izraisīt šūnu augšanu un dalīšanos. EGFR bloķēšana var  novērst vēža šūnu augšanu.

Šūnas, kas izklāj orgāna dobumus vai pārklāj to, piemēram, āda, zarnu gļotāda u.tml.

Tāds, kas saistīts ar erekciju.

Stāvoklis, ko raksturo pastāvīga nespēja sasniegt vai uzturēt erekciju, kas ir pietiekama apmierinošai seksuālajai darbībai.

Ādas slimību grupa, kam raksturīgi kā sārti, tāarī koši sarkani vai zilgansarkani plankumi, mezgliņi un mezgli. Eritēma varbūt kā viegla, tā arī izteikta (ar tūsku un pūslīšiem). Izšķir eksudatīvoeritēmu – apaļus plankumus vai mezgliņus ar pūslīšiem vidū, mezglaino eritēmu –zilgansarkanus, nedaudz sāpīgus mezgliņus, kā arī gredzenveida eritēmu –ciļņveida plankumus ķermeņa ādā gredzena, loku vai līkloču veidā, un ilgstоšoeritēmu – sarkanus ciļņveida plankumus.

Barības vada iekaisums, ko var izraisīt staru terapija vai ķīmijterapija. Parasti ezofagīts pēc terapijas beigām pilnībā pāriet.

Viena no ļaundabīgo audzēju klīniskajām klasifikācijas sistēmām, ko izmanto leikožu (ļaundabīgi audzēji, kas sākas kaulu smadzenēs – limfoleikoze, mieloleikoze) klasifikācijai.

Arī enzīmi. Specifiskas olbaltumvielas, kas atrodas visos dzīvajos organismos un paātrina tajos noritošos bioķīmiskos procesus: uzturvielu šķelšanu, šūnu  dalīšanos, muskuļu saraušanos, elektrisko potenciālu veidošanos audos u.c.  Bez fermentu klātbūtnes daudzas reakcijas organismā nebūtu iespējamas.

Zvaigžņveida vai vārpstveida formas saistaudu šūna ar lielu kodolu un plānu citoplazmas slāni, kas piedalās saistaudu šķiedru veidošanā.

Audu sabiezējums, pārmērīgi veidojoties saistaudiem.

Izmanto ļaundabīgu ginekoloģisko audzējuklasifikācijai.

Hormonugrupa – estrogēniem līdzīgas vielas, kas atrodamas dažos augos un augu produktos. Fitoestrogēniem var būt pretvēža iedarbība.

(skin types by Fitzpatrick) – Atkarībā nosaules jutības pakāpes, tā ādu iedala sešos fototipos. Augsta ādas jutībaraksturīga 1. un 2. fototipam. Cilvēkiem ar 1. ādas fototipu lielākoties ir blondi vai rudi mati, ļoti gaiša vai pienbalta āda, dažreiz ar vasarasraibumiem. Šāda āda visbiežāk nekad neiedeg, bet uzreiz apdeg un kļūst sarkana. Cilvēkiem ar 2. ādas fototipu raksturīga gaiša āda, acis un gaiši vai pelēkimati. Šī ādas tipa indivīdiem iedegums var nedaudz veidoties, bet, atrodoties saulē ilgāk, viņi vienalga iegūst ādas apdegumu. 3. un 4. fototipam ir vidējajutība, bet 5., 6. fototipam – zema.

Patoloģiska, pastiprināta organisma jutība pretultravioleto starojumu (UV). Izpaužas kā nātrene: nieze, apsārtums, sīki un grubuļaini izsitumi vietās, kur bijusi saules ietekme. Parādās ātri – 5–30minūšu laikā – pēc kontakta ar sauli un parasti izzūd 24 stundu laikā. Var nebūt katrā sauļošanās reizē.

Tāds, kas var sabojātģenētisko informāciju šūnā, izraisot mutācijas vai citas ģenētiskas izmaiņas.

Hormons, kas veidojas aizkuņģa dziedzera šūnu grupās – Langerhansa saliņās. Glikagona  darbība ir pretēja insulīna darbībai: glikagons glikozes daudzumu asinīs palielina, bet insulīns, veicinot glikozes saistīšanos un izmantošanos audu  šūnās, to samazina.

Šūnās noritoša ogļhidrātu noārde, kuras rezultātā atbrīvojas organisma dzīvības uzturēšanai nepieciešamā enerģija, kā arī metabolīti – mazmolekulāri savienojumi, kas iesaistīti šūnu vielmaiņas procesos.

Organisma spēja regulēt glikozes jeb cukura līmeni  asinīs. Galvenais hormons, kas atbild par glikozes regulāciju, ir insulīns.

Hipofīzes (neliels dziedzeris smadzeņu pamatnē) izdalīti hormoni, kas stimulē gonādu jebdzimumdziedzeru darbību un ir nepieciešami cilvēka reproduktīvās funkcijas nodrošināšanai.

Graudainais leikocīts, asins formelements, kura citoplazmā ir specifiski proteīna graudiņi (granulas); atkarībā no granulu spējas krāsoties ar skābām vai bāziskām krāsvielām izšķir bazofilos, eozinofilos un neitrofilos granulocītus.

Molekulārs kods, kas nosaka veidu, kā šūnas lasa un interpretē DNS (dezoksiribonukleīnskābes) informāciju, lai veidotu olbaltumvielas un veiktu citas šūnās nepieciešamās funkcijas. Tas ir veids, kā informācija par šūnu struktūrām un funkcijām tiek pārnesta no DNS uz olbaltumvielām un nodrošināta ģenētiskā kontinuitāte no paaudzes uz paaudzi.

Iedzimta slimība, ko raksturo ģenētiski izraisīta  vairāku simtu vai tūkstošu polipu veidošanās resnajā zarnā. Neveicot  profilaktisku operāciju, praktiski visiem pacientiem attīstās kolorektālais  vēzis.

Asins uzkrāšanās zem ādas vai operācijas brūcē. Neliela hematoma var uzsūkties pati, plašas hematomas gadījumā var būt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, lai apturētu asiņošanu un izņemtu asins recekli.

Onkoloģijas nozare, kas pēta ļaundabīgās šūnu izmaiņas  asinīs, asinsrades orgānos, kā arī kaulu smadzenēs un citos orgānos, piemēram, limfmezglos.

Ķirurģiska operācija vienas resnās zarnas  daļas jeb puses – labās puses vai kreisās puses – izņemšanai.

Enzīms, kas šķeļ heparīnu antikoagulantu jeb asinsreces bloķētāju. Šis process cilvēka ķermenī notiek dabiski un ir viens no veidiem, kā ķermenis regulē heparīna līmeni un tā ietekmi uz asinsreces sistēmu.

Daudzveidība.

Hidrogenēti tauki ir tauki un eļļas, kam veikta īpaša  apstrāde – hidrogenēšana. Hidrogenēšana ir process, kura laikā šķidriem  taukiem, piemēram, augu eļļai, pievieno ūdeņradi, lai tos sabiezinātu un tie  iegūtu stingrāku konsistenci, tādējādi pagarinot produkta derīguma termiņu.  Ir divu veidu hidrogenēti tauki: daļēji hidrogenēti un pilnībā hidrogenēti.  Ja produkta sastāvā ir hidrogenētie tauki vai eļļas, tad ēdiens satur  transtaukskābes (transtaukus), kas nevēlami ietekmē veselību, veicina  iekaisuma procesus un svara pieaugumu. Tie ir nedaudz arī dabīgos produktos.

Palielināts holesterīna daudzums šūnās un asinīs.

Paaugstināts asinsspiediens. Par tādu  uzskata asinsspiedienu, kas augstāks par 140/90 mm Hg. Hipertensijai parasti  nav simptomu. Tas var bojāt artērijas un palielināt insulta, sirdslēkmes,  nieru mazspējas un akluma risku.

Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, ķermeņa pārkaršana.

Neliels (0,5 - 0,6 grami) iekšējās sekrēcijas nepāra dziedzeris; starpsmadzeņu daļa. Hipofīze regulē visu pārējo iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Hipofīze stimulē arī dzimumorgānu augšanu un attīstības stimulāciju.

Pilnā “versijā” hipotalāma—hipofīzes—virsnieru ass nodrošina fizioloģiskā stresa atbildes sistēmu organismā, piemēram, piedaloties stresa hormona kortizola regulācijā.

Dzemdes un dažkārt arī tai apkārt esošo orgānu un audu ķirurģiska izņemšana. Šo operāciju var veikt caur iegriezumu  vēdera sienā vai arī bez tā, caur maksti.

Zinātne par cilvēka audu uzbūvi un struktūru. Histoloģija pēta šūnu un audu attīstības likumsakarības, slimību radītās un funkcionālās histoloģisko struktūru pārmaiņas utt. Audzēja histoloģiskais tips ir saistīts ar to, kā šūnas izskatās un ir organizētas audos. Histoloģiskā analīze ir ļoti būtiska un precīza diagnostikas metode, jo sniedz detalizētu informāciju par audzēja tipu un šūnu struktūru, palīdz izstrādāt ārstēšanas plānu un paredzēt prognozi.

Šūnu un audu (tajā skaitā vēža) īpašības un izskats, pārbaudot mikroskopā to izkārtojumu un struktūru kopumā. Histoloģiskā uzbūve ietver ne tikai atsevišķu šūnu īpašības, bet arīšūnu organizāciju audos. Proti, šūnu izkārtojumu attiecībā citai pret citu, pret starpšūnu telpu, kā arī asinsvadu u.tml. klātbūtni.

Saukta arī par histoloģisku izmeklēšanu. Ar biopsijas starpniecību vai ķirurģiski iegūtu audu mikroskopiska izmeklēšana,  lai noteiktu slimības radītās šūnu un audu pārmaiņas.

Tāds, kas saistīts ar histopatoloģiju – slimu šūnu unaudu izpēti ar mikroskopu. Histopatoloģiska izmeklēšana ļauj noteikt, vaiveidojums ir labdabīgs vai ļaundabīgs.

Viens no limfomu veidiem (otrs – neHodžkina limfoma). Ļaundabīga slimība, kas primāri radusies limfātiskajā sistēmā – limfmezglos. Hodžkina slimība lielākoties raksturīga gados jauniem cilvēkiem (vecumā ap 20 gadiem), taču ir arī otrs saslimstības maksimums – ap 50 gadu vecumu.

Organisma reakciju kopums, kas uztur tā iekšējās vides (temperatūras, limfas, asins sastāva un apjoma utt.) relatīvu nemainību un stabilitāti attiecībā pret bieži mainīgo ārējo vidi.

Kodola nozīmīgākā sastāvdaļa – DNS pavedieni. Šūnas dalīšanās laikā hromatīns veido hromosomas, bet pārējā laikā ir izkliedēts kodolā.

Radikāla ķirurģiska operācija, kuras laikā  tiek izņemti visi iegurņa dobuma orgāni: urīnpūslis, urīnizvadkanāls, resnās  zarnas apakšējā daļa, taisnā zarna, anālā atvere; sievietēm – arī vagīna,  dzemde, dzemdes kakls, olnīcas, olvadi un atsevišķos gadījumos arī vulva;  vīriešiem – prostata.

Vielas, ko ražo imūnsistēmas un citas šūnas, veidojot ķermeņa aizsardzības reakciju uz traumām, infekciju vai audu bojājumiem. Iekaisuma mediatori ir interleikīni, prostaglandīni, leikotriēni, histamīni, bradikīni u.c. Šo mediatoru “darbības traucējumi” var izraisīt hronisku iekaisumu un veicināt dažādu slimību (tajāskaitā vēža) attīstību.

Atveres izveidošana vēdera priekšējā sienā, caur kuru daļa no tievās zarnas tiek  izvadīta ķermeņa ārpusē un kas nepieciešama pēc tam, kad daļa tievās zarnas  izņemta.

Zarnu nosprostojums, ko izraisa zarnu satura  pārvietošanās traucējumi.

Zāles, kas bloķē imūnsistēmas kontrolpunktus jeb tos “elementus”, kas neļauj imūnajām atbildes  reakcijām būt pārāk spēcīgām un apstādina imūnsistēmas pašuzraugošo funkciju.

Tāds, kam raksturīga nomākta imūnsistēma. Imūnsupresēti  pacienti – vēža slimnieki, kaulu smadzeņu vai orgānu transplantācijas  pacienti, pacienti ar imūndeficītu, HIV/AIDS, sirpjveida šūnu anēmiju,  talasēmiju, imūnsupresīvo (imunitāti nomācošo) medikamentu lietotāji.

Pazīstama arī kā griezuma biopsija, ir medicīniska procedūra, kuras laikā diagnostiskos nolūkos izņemtikai nelielu daļu vai paraugu no aizdomīga vai patoloģiska audu veidojuma. Atšķirībā no ekscīzijas biopsijas, kas nozīmē pilnīgu visas jaunveidojuma izņemšanu, incīzijas biopsija nozīmē tikai reprezentatīva audu parauga iegūšanu.

Tāds terapeitiskais paņēmiens, ārstēšanas veids, medikaments, kas ir ieteicams.

Lielāka šķidruma daudzuma pakāpeniska ievadīšana vēnā vai zemādas audos.

Vielas, kas kavē kādas ķīmiskas reakcijas norisi vai nomāc fizioloģisku norisi.

Patvaļīga, nevēlama urīna izdalīšanās no  urīnpūšļa, urīna nesaturēšana.

Termins, kas tiek izmantots, lai aprakstītu ļoti agrīnu vēža stadiju, kad vēža šūnas ir “iekapsulētas” vai ierobežotas un nav izplatījušās apkārtējos audos. Burtiski tas nozīmē ‘vēzis uz vietas’ vai ‘vēzis, kas nav izplatījies’. Lai arī CIS stadija pati par sevi ir ļoti agrīna un lokāla, tā tomēr uzskatāma par nozīmīgu vēža attīstības riska faktoru.

Insulīnu ražo aizkuņģa dziedzeris. Tas normalizē cukura līmeni asinīs, aizvadot glikozi uz šūnām, kurtā kalpo par enerģijas avotu. Ja šūnas nespēj insulīnu atbilstoši izmantot, uncukura līmenis asinīs paaugstinās, rodas insulīna rezistence (jeb audu nejutīgums pret insulīnu), tiek traucēta šūnu vielmaiņa, un var attīstīties 2. tipa cukuradiabēts.

Hormons, kas veidojas īpašās aizkuņģa dziedzera šūnu grupās (aizkuņģa dziedzera saliņās). Insulīns normalizē glikozes līmeni asinīs, aizvadot to uz šūnām, kur tā kalpo par enerģijas avotu.

Trīsdimensiju staru terapijas veids, kurā izmanto datorizētus attēlus, lai vizualizētu audzēju. Maināmas intensitātes  staru kūļi tiek vērsti uz audzēju no dažādiem leņķiem, pielāgojot tos audzēja  izmēram un formai. Šis staru terapijas veids ļauj nodrošināt lielāku  radiācijas devu audzēja veidojumam, vienlaikus samazinot tā tuvumā esošo  veselo audu bojājumus.

Patoloģisks stāvoklis, kura izteiktākais simptoms ir augsts skābes līmenis organismā (šūnās) jeb ūdeņraža jonu koncentrācijas pieaugums asinīs – asiņu paskābināšanās. Ja asinis kļūst pārāk skābas vai pārāk sārmainas, tas var izraisīt nopietnas veselības problēmas.

Zona, kurā atrodas vēdera dobuma orgāni.

Saukta arī par pielogrāfiju. Nieru, urīnpūšļa un urīnvadu rentgenizmeklēšana – attēls tiek iegūts, injicējot vēnā  īpašu kontrastvielu, kas pārvietojas uz nierēm, urīnvadiem un urīnpūsli un  padara šos orgānus labi saskatāmus rentgenuzņēmumā un vizualizē deformācijas, nosprostojumus un citus bojājumus.

Tāds, kas atrodas vai norisinās vēnā. Intravenoza ievade – zāļu vai citu vielu ievadīšana ar adatu vai caurulīti,  kas ievietota vēnā.

Invāzija – vēža šūnu pārvietošanās no to  sākotnējās atrašanās vietas uz apkārtējiem, vesalajiem audiem. Lieto arī  terminu “infiltrēt; infiltrācija”.

Medicīniskā procedūra, metode, kas ietverinstrumentu vai ierīču ievadīšanu ķermenī, iegriezumu veikšanu u.tml. Piemēram, biopsija ir invazīva procedūra. Onkoloģijā šo terminu lieto, lai aprakstītu vēzi, kas ir izveidojis metastāzes un izplatījies ārpus sākotnējās rašanāsvietas tuvējos audos vai attālākās ķermeņa daļās.

Audzējs, kas ir izaudzis ārpus sākotnējiem audiem vai šūnām, kurās tas ir attīstījies, un izplatījies veselajos apkārtējos audos. Šādu audzēja formu sauc arī par infiltratīvu audzēju.

Tāds, kas attīstās vai notiek muguras smadzeņu kanālā.

Tāds, kas atrodas vai kas ievadīts ādā – starp dermu (ādas vidējo slāni, ādas saistaudiem) un epidermu (ādas ārējo slāni).

Uzturvielu ievadīšana venozajā sistēmā ar speciālu katetru palīdzību. Tiek izmantota, ja gremošanas trakts nespēj pietiekami absorbēt barības vielas.

Tāds, kas atrodas vai notiek ventrikulā – galvas smadzeņu iedobumā vai sirds kambarī.

Dabā sastopamas vielas, kuru ķīmiskā struktūra ir līdzīga hormona estrogēna struktūrai. Šie savienojumi galvenokārt atrodami noteiktos augos, jo īpaši pākšaugos, piemēram, sojas pupās un citos sojas produktos. Izoflavoni spēj mijiedarboties ar estrogēnu receptoriem cilvēka organismā.

Process, kura laikā normāla šūna transformējas par ļaundabīgu šūnu un atkārtoti dalās, radot audzēju.

Vēzis, kas sākas ādā vai arī epitēlijā – audos, kuri izklāj vai pārklāj iekšējos orgānus.

Vēzis, kas sākas ādā vai arī epitēlijā – audos, kuri izklāj vai pārklāj iekšējos orgānus.

Vingrinājumi iegurņa pamatnes muskuļu stiprināšanai:  atkārtota iegurņa apakšdaļas muskuļu, ko sarunvalodā mēdz dēvēt par  "Kēgela muskuļiem", sasprindzināšana un atslābināšana. Vingrinājumi  nosaukti amerikāņu ginekologa Arnolda Kēgela vārdā, un tie var palīdzēt  mazināt urīna un fēču nesaturēšanu.

Transferāžu klases fermenti, kas nodrošina glikozes un glikogēna izmantošanu šūnās, veic kofermentu sintēzi, fosforizē olbaltumvielas.

Ģenētiskā koda vienība jeb triplets, kas sastāv notrim noteiktā secībā dezoksiribonukleīnskābes vai ribonukleīnskābes molekulā izvietotiem nukleotīdiem.

Ķirurģiska operācija visas resnās zarnas vai  tās daļas izņemšanai.

Resnās zarnas izmeklēšana, ievadot taisnajā  zarnā īpašu, caurulītei līdzīgu optisku instrumentu.

Atvere resnajā zarnā no ķermeņa ārpuses, ko izveido  pēc tam, kad daļa resnās zarnas izņemta.

Atveres izveidošana vēdera priekšējā sienā,  caur kuru daļa resnās zarnas tiek izvadīta ķermeņa ārpusē un kas nepieciešama  pēc tam, kad daļa resnās zarnas izņemta.

Izmeklējums, kura laikā ar īpašu ierīci (kolposkopu) dažādos palielinājumos tiek apskatīts dzemdes kakls un maksts. Kolposkopijas  laikā dzemdes kakls tiek apstrādāts ar speciālu šķidumu, kas ļauj labāk  vizualizēt zonas ar izmainītām šūnām. Konstatējot  šūnu izmaiņas, tiek veikta biopsija – no dzemdes kakla virsmas paņemts neliels audu fragments padziļinātai analīzei.

Arī konusveida biopsija. Procedūra, kuras  laikā no dzemdes kakla tiek izņemts konusa formas patoloģisku audu fragments,  lai pēc tam audus pārbaudītu mikroskopā. Konizāciju izmanto dzemdes kakla  vēža diagnostikai vai arī noteiktu dzemdes kakla slimību ārstēšanai.

Acs konjunktīvas jeb gļotādas, kas pārklāj  acs ābola priekšējo daļu un plakstiņu, iekaisums. Konjunktivīta gadījumā  parādās apsārtums vienā vai abās acīs, gļotaini vai strutaini izdalījumi, graušanas  un niezes sajūta acīs, kā arī asarošana.

Perēķļa tipa veidojumi, kas sastāv no daudzām (vairākām) metastāzēm.

Tāds ārstēšanas veids,terapeitisks paņēmiens vai medikaments, ko nav vēlams vai nedrīkst izmantotorganisma vai slimības īpatnības dēļ.

Tiek saukti arī par glikokortikosteroīdiem, glikokortikoīdiem jeb vienkārši steroīdiem – ir medicīnā plaši lietoti medikamenti dažādu iekaisuma un imunoloģisko slimību gadījumos.

Mutes sausums nepietiekamas siekalu sekrēcijas dēļ.

Ķermeņa masas indekss – visbiežāk lietotā metode liekā  ķermeņa svara noteikšanai. Kg/m² jāpaskaidro, kā aprēķina

Noteikti gēni, kas atbild par kļūdu labošanu  procesā, kad šūnā tiek kopēts DNS. Šūnās, kur šī funkcija ir traucēta, parasti  ir daudz DNS mutāciju, kas var izraisīt vēzi. Traucējumi šūnu DNS labošanā visbiežāk  sastopami kolorektālā vēža un citu kuņģa un zarnu trakta vēža veidu, kā arī  endometrija vēža gadījumos; sastopami arī krūts, prostatas, urīnpūšļa un  vairogdziedzera vēža, kā arī iedzimtas slimības – Linča sindroma – gadījumā. Zinot,  vai audzējam ir traucēta labotājgēnu funkcija, var labāk plānot ārstēšanu un  prognozēt, cik labi audzējs reaģēs uz ārstēšanu.

Svarīgs anaerobā metabolisma procesa enzīms, kurafunkcija ir katalizēt atgriezenisku laktāta pārvēršanu piruvātā, kas ir būtiskssolis šūnu enerģijas ražošanā. LDH kopējās aktivitātes noteikšana serumā vaiplazmā ir nespecifiska, taču tās paaugstināta vērtības norāda uz dažādupatoloģiju, tostarp ļaundabīgu audzēju iespējamību.

Tāds, ko veic ar laparoskopa (plāns,  cauruļveida instruments ar gaismu un lēcu apskatei) palīdzību. Laparoskopiska  operācija tiek veikta caur nelieliem iegriezumiem vēdera sienā, nevis pilnībā  atverot vēdera dobumu.

Tāds, kas saistīts ar vēdera dobuma ķirurģisku  atvēršana, pārgriežot tā priekšējo sienu.

Leikocītu (baltie asins ķermenīši,  kas organismā nodrošina imunitātes reakciju) skaita samazināšanās, kas  izraisa imūnās funkcijas pavājināšanos. Leikopēnijai ir vairāki paveidi,  tostarp neitropēnija.

Bioaktīvi savienojumi, kas pieder eikozanoīdu (hormonu) grupai un tiek sintezēti no arahidonskābes, kuras avots ir fosfolipīdi, kas atrodas šūnu membrānās. Leikotriēni piedalās iekaisuma un alerģisko reakciju regulācijā, un tos sintezē dažādas šūnas, tajā skaitā leikocīti (baltie asinsķermenīši).

Viena no galvenajām iegurņa pamatni  veidojošajām muskuļu grupām, kas nodrošina atbalstu orgāniem iegurņa dobumā.

Dabiskas, augos sastopamas vielas ar hormonālu (estrogēnu) un pretvēža iedarbību. Lignāni ir antioksidanti, un tiem piemīt arī antibakteriāla, pretvīrusu un pretsēnīšu iedarbība.

Limfmezglu vai citu limfātiskās sistēmas orgānuķirurģiska izņemšana. Galvenie simptomi – pietūkums, smaguma sajūta, izmainītajušana, iespējamas arī ādas krāsas izmaiņas. Limfostāze nav pilnībāizārstējama, taču ir iespējams apturēt slimības progresiju.

Limfostāze jeb limfātiskā tūska kas rodas, ja ir izjaukts līdzsvars starp limfas pieplūdi un atteci limfātiskajā sistēmā. Limfostāzi rada dažādas limfātiskās sistēmas saslimšanas, t.sk.,audzēji, ja veikta

Imūnās sistēmas šūnas, kas nodrošina imūnās atbildes reakcijas cilvēka organismā unkuri pēc to funkcijām un virsmas antigēnu ekspresijas tiek iedalīti: T limfocītos, B limfocītos un naturālajos killeros (natural killers, NK).

Arī limfedēma, limfātiskā tūska; traucēta limfas attece, kas attīstās pēc limfadenektomijas jeb limfmezglu ķirurģiskas izņemšanas, visbiežāk pēc krūtsvēža operācijas. Galvenie simptomi – pietūkums, smaguma sajūta, iespējamas arī ādas krāsas izmaiņas. Limfostāze nav pilnībā izārstējama, taču ir iespējams apturēt slimības progresiju.

Saukts arī par pārmantoto nepolipozo kolorektālo vēzi (Hereditary nonpolyposiscolorectal cancer, HNPCC) ir iedzimts traucējums, kas palielina risku saslimt ar dažādu lokalizāciju audzējiem. Saskaņā ar Amerikas Klīniskās onkoloģijas biedrības(ASCO) datiem, cilvēkiem ar Linča sindromu ir līdz 80% augstāks risks saslimtar resnās zarnas vēzi un līdz 60 % lielāka iespēja saslimt ar dzemdes jeb endometrija vēzi. Ne visiem indivīdiem ar Linča sindromu attīstās vēzis, taču tas paaugstina arī kuņģa, olnīcu, zarnu, smadzeņu, urīnceļu, aknu un žults ceļu(aknu, žultsvadu un žultspūšļa) audzēju risku.

Organisku vielu grupa: tauki un tiem līdzīgas vielas, kas nešķīst ūdenī.

Vielmaiņas process, kura laikā organismā tiek sašķelti  tauki.

Tāds, kas atrodas vai attīstās krūts piena dziedzera daiviņā.

Saukts arī par pārmantoto nepolipozo kolorektālo vēzi (Hereditary nonpolyposiscolorectal cancer, HNPCC) ir iedzimts traucējums, kas palielina risku saslimt ar dažādu lokalizāciju audzējiem. Saskaņā ar Amerikas Klīniskās onkoloģijas biedrības(ASCO) datiem, cilvēkiem ar Linča sindromu ir līdz 80% augstāks risks saslimtar resnās zarnas vēzi un līdz 60 % lielāka iespēja saslimt ar dzemdes jeb endometrija vēzi. Ne visiem indivīdiem ar Linča sindromu attīstās vēzis, taču tas paaugstina arī kuņģa, olnīcu, zarnu, smadzeņu, urīnceļu, aknu un žults ceļu(aknu, žultsvadu un žultspūšļa) audzēju risku.

Vielas, kas neļauj sēkliniekiem un olnīcām “izstrādāt” dzimumhormonus (vīriešiem –testosteronu, sievietēm – estrogēnu un progesteronu), bloķējot citus hormonus, kas nepieciešami to ražošanai. LHAH agonistus dēvē arī par gonadotropīna atbrīvojotājhormona agonistiem.

Viena no precīzākajām un informatīvākajām diagnostikas metodēm, kas ar magnētiskā lauka un radioviļņu palīdzību viena izmeklējuma laikā palīdz iegūt kvalitatīvus cilvēka ķermeņa un orgānu šķērsgriezuma attēlus trīs plaknēs.

Imūnsistēmas šūnas, balto asinsķermenīšu jeb leikocītu paveids, kas piedalās ķermeņa aizsardzībā pret infekciju izraisītājiem un citiem patogēniem (piemēram, baktērijām). Šīs šūnas ir vienas no pirmajām, kas reaģē arī uz mirušām vai bojātām šūnām. Makrofāgi nodrošina arī vairākas citas svarīgas imūnsistēmas funkcijas, piemēram, ir iesaistīti iekaisuma procesu regulācijā.

Traucēta sašķelto barības vielu uzsūkšanās gremošanas  traktā.

Audu, orgāna, ķermeņa daļas vai visa organisma nenormāla attīstība, strukturāli defekti.

Termins, ko lieto tādu slimību gadījumā,  kurās patoloģiskas šūnas nekontrolēti dalās un var skart tuvējos audos;  slimības ļaundabīgums.

Pārvērsties ļaundabīgās audzēja šūnās.

Stāvoklis, kas rodas, ja netiek pietiekami  uzņemtas kalorijas vai uzturvielas (piemēram, vitamīni vai minerālvielas), tā  radot ķermeņa uzbūves izmaiņas, tajā skaitā – samazinātu muskuļu un orgānu  masu.Malnutrīcija var izpausties, ja uzturā  trūkst uzturvielu vai ja organisms uzturvielas no uzņemtās pārtikas nespēj  absorbēt. Malnutrīciju var izraisīt gan pats vēzis, gan vēža ārstēšana.

Mediastīnas jeb plaušu videnes apskate ar endoskopu – speciālu optisku ierīci, ar kuru iespējams izmeklēt ķermeņa dobos orgānus.

Zona starp plaušām jeb plaušu videne. Šajā zonā atrodas sirds un tās lielie asinsvadi, traheja,  barības vads, aizkrūtes dziedzeris un limfmezgli.

Specializētas pigmenta melanīnu ražojošas šūnas, kas atrodas virsādas jeb epidermas bazālajā slānī.

Specializētas pigmenta melanīnu ražojošas šūnas, kas atrodas virsādas jeb epidermas bazālajā slānī.

Tāds veidojums, kas satur pigmentu melanīnu.

Tumšs pigments, kas veidojas virsādā un piešķir ādai krāsu, vienlaikus nodrošinot dabisku aizsardzību pret ultravioleto starojumu. Tas absorbē saules gaismu un neļauj UV starojumam nokļūt dziļāk ādā. Jo vairāk ādā melanīna, jo tā tumšāka un labāk pasargāta no ultravioletā starojuma kaitīgās iedarbības. Uzturēšanās saulē sekmē melanīna veidošanos – tā ir organisma aizsargreakcija.

Pirmo mēnešreižu iestāšanās, menstruāciju sākums.

Vielmaiņa.

Bioloģisks process, kurā šūnas transformējas, iegūstot citu fizioloģisko funkciju un struktūru. Mezenhimālā transformācija notiek gan normālu fizioloģisko procesu, gan slimību attīstības kontekstā. Pāraktīva vai patoloģiska mezenhimālā transformācija var būt saistīta ar dažādām slimībām, ieskaitot vēzi.

Daudzveidīga audzēju grupa, kas aptver kā labdabīgus, tā ļaundabīgus veidojumus. Tie ir mīksto (arī saistaudu) audzēji, kas var veidoties lielā skaitā orgānu.

Attiecas uz šūnām, no kurām veidojas saistaudi, asinsvadi un limfātiskie audi.

Saistaudu slānis, kas aptver taisno zarnu un  ap to esošos taukus, limfmezglus un limfvadus.

Mezotēlija (slānis, kas izklāj ķermeņa dobumus, tostarp krūšu dobumu) šūnu audzējs.

Ķermeņa dobumus klājošs šūnu slānis.

Muskuļu sāpes. Tās var būt gan vēža, gan vēža ārstēšanas blakusparādība un varparādīties gan vienas pašas, gan kopā ar muskuļu krampjiem vai muskuļu vājumu.

Sīku sakaļķojumu zonas, kaļķa nogulsnes audos, piemēram, krūts piena vadu sieniņās. Biežāk mēdz būt labdabīgi, bet var būt arī ļaundabīgi (veidojas, ejot bojā vēžašūnām). Mikrokalcināti parasti labi redzami mamogrāfijā, bet nav saskatāmi ultraskaņas izmeklēšanā.

Mikrosatelīti ir īsas DNS sekvences, kas  atkārtojas – ir stabilas. Mikrosatelītu nestabilite ir parādība, kad DNS  kopēšanas procesā šūnās (piemēram, vēža šūnās) rodas kļūdas un atkārtoto DNS  sekvenču skaits atšķiras no sākotnējā. Visbiežāk mikrosatelītu nestabilitāte ir  sastopama kolorektālā vēža, kuņģa vēža un endometrija vēža gadījumos, taču to  var konstatēt arī pie citiem vēža veidiem. Noskaidrojot, vai vēzim ir  mikrosatelītu nestabilitāte, iespējams izvēlēties piemērotāko ārstēšanu.

Sirds darbu atspoguļo minūtes tilpums. Minūtes tilpums ir asins daudzums, ko kreisais kambaris minūtē izgrūž aortā.

Mikroskopiski pavedieni, kas atrodas gludo un šķērssvītroto muskuļu šķiedrās un regulē muskuļu saraušanos (kontrakcijas).

Olbaltumvielas, kas iesaistītas šūnu savstarpējā signālu pārraides (saziņas) procesā, kurš palīdz kontrolēt šūnu dalīšanos, nobriešanu, “specializāciju” noteiktu funkciju veikšanai  un plānoto bojāeju. Dažiem vēža veidiem raksturīga šo olbaltumvielu pāraktivizācija, kas var izraisīt nekontrolētu nelabvēlīgo šūnu augšanu.

Tāds, kas veicina vai stimulē šūnu dalīšanos vai mitozi.

Ieapaļi vai pavedienveidīgi veidojumi šūnas citoplazmā; kuru daudzums un novietojums šūnāir mainīgs, un tiem ir svarīga nozīme šūnas enerģētiskajā vielmaiņā.

Šūnas kodola dalīšanās, viens no šūnu vairošanās veidiem, kas nodrošina ģenētiskā materiāla vienlīdzīgu sadalīšanos starp meitšūnām. Audzēja šūnām raksturīga paātrināta un nekontrolēta dalīšanās, kas nozīmē arī palielinātu mitožu skaitu.

Slimības noteikšana, pētot molekulas (piemēram,  olbaltumvielas, DNS un RNS) audos vai ķermeņa šķidrumā

Mākslīgi radītas olbaltumvielas, kas atpazīst unsaistās ar noteiktiem mērķiem organismā, piemēram, antigēniem uz vēža šūnu virsmas vai receptoriem uz imūnšūnu virsmas. Ir dažādi monoklonālo antivielu veidi, katra veidota tā, lai saistītos tikai ar vienu antigēnu. Monoklonālās antivielas tiek izmantotas daudzu slimību, tostarp dažu vēža veidu, diagnostikā un ārstēšanā. Tās var izmantot vienas pašas vai arī lai transportētu zāles, toksīnus vai radioaktīvās vielas tieši uz vēža šūnām.

Ārstēšana, kurā konkrētās slimības ārstēšanai tiek izmantots tikai viens terapeitiskais līdzeklis vai metode. Tā atšķiras no kombinētās terapijas, kad vienlaikus tiek lietotas vairākas zāles vai izmantotas dažādas ārstēšanas metodes, lai panāktu papildinošu un labāku rezultātu.

Morfoloģiskās pazīmes ietver tādus aspektus kā šūnu izmērs, forma, kodola un citoplazmas attiecība utt. Vēža šūnas histoloģiski var atšķirties atkarībā no audzēja veida un attīstības stadijas. Tās nelīdzinās veselām šūnām un bieži ir neparastas un neregulāras formas un izmēra ziņā. Arī šūnu kodoli var būt palielināti, ar izmainītu formu. Gan morfoloģiskās, gan histoloģiskās analīzes ir svarīgas, lainoteiktu slimību raksturu un apjomu utt., īpaši vēža gadījumā.

Tāds, kas apskata dažādu organismu formu un uzbūvi.

Gļotādas iekaisums. Orāls mukozīts ir vaigu gļotādas vai aukslēju gļotādas iekaisums. Šī ir bieža vēža ārstēšanas – staru terapijas un ķīmijterapijas – blakusparādība.

Termins, ko lieto, lai apzīmētu tādu ārstēšanas  pieeju, kas ietver vairāku specialitāšu (disciplīnu) ārstus un veselības  aprūpes speciālistus.

Kināžu inhibitori ir zāles, kas bloķē  konkrētas kināzes – enzīmus, kuriem ir nozīme svarīgos šūnu procesos (signālu  pārraidē, vielmaiņā, dalīšanās procesos) un kuri var veicināt vēža šūnu  augšanu un izplatīšanos. Cilvēka šūnās ir dažādu veidu kināzes; multikināžu  inhibitori iedarbojas uz vairākām kināzēm vienlaicīgi.

Termins, ar ko parasti apzīmē ļoti daudz viena veidalietu vai parādību vai vairākus paralēli noritošus procesus.

Process, kura laikā normāla šūna transformējas par ļaundabīgu šūnu un atkārtoti dalās, radot audzēju. Mutācijas parasti iedala trijos veidos. Gēnu jeb punktveida mutācijas – izmaiņas DNS gēna nukleotīdu secībā, kuru rezultātā olbaltumvielas struktūrā bieži tiek iekodēta nepareiza aminoskābe. Šīs mutācijas bieži izpaužas kā vielmaiņas traucējumi. Hromosomu mutācijas ir pārmaiņas hromosomās, kas notikušas ar vairākiem gēniem – kādas hromosomas daļas trūkums, nepareizs novietojums vai lieks atkārtojums. Hromosomu mutācijas parasti būtiski ietekmē visa organisma darbību. Genoma mutācijas ir hromosomu skaita pārmaiņas. Dzimumšūnu mutācijas var tikt nodotas pēcnācējiem, savukārt somatiskās mutācijas, kas rodas citās ķermeņa šūnās, tālāk nodotas netiek.

Saudzīga medicīniskā procedūra, metode, kas neietver instrumentu vai ierīču ievadīšanu ķermenī, iegriezumu veikšanu u.tml.

Ļaundabīga limfātiskās sistēmas slimība, kas biežāk sastopama gados vecākiem cilvēkiem. NHL var veidoties jebkurā orgānā, kas sastāv no limfātiskajiem audiem. Visizplatītākā NHL lokalizācija ir limfmezgli, bet var būt arī liesa, aizkrūts dziedzeris, mandeles un Peijera plātnītes tievajās zarnās. NHL vairumā gadījumu izplatās no savas primārās lokalizācijas vietas uz citiem orgāniem un audiem, tajā skaitā uz kaulu smadzenēm, aknām vai centrālo nervu sistēmu. neHodžkina limfomas mēdz būt ļoti agresīvas un mazāk agresīvas, tāpēc katrai no tām ir atšķirīgas ārstēšanas prognozes un rezultāti.

Rodas no neiroendokrīnās sistēmas šūnām, kas cilvēka organismā ir izvietotas pilnīgi visos audos – ir ādā, plaušās, gremošanas traktā, smadzenēs un citur. Neiroendokrīnās šūnas izdala dažādus hormonus, tādējādi regulējot daudzus ļotisvarīgus procesus cilvēka organismā.

Melanomas kontekstā nozīmē šī audzēja šūnu spēju iekļūt nervu sistēmā un mijiedarboties ar to.

Neitrofilie leikocīti ir balto asinsķermenīšu veids – imūnās šūnas, kas reaģē uz iekaisuma procesiem organismā. Samazinoties neitrofilo leikocītu skaitam, pieaug dažādu infekciju risks.

Nervu bojājumi, kas izraisa sāpes,  nejutīgumu, tirpšanu, pietūkumu vai muskuļu vājumu dažādās ķermeņa daļās. Tā  parasti sākas rokās vai kājās un laika gaitā pastiprinās. Neiropātiju var  izraisīt gan pats vēzis, gan vēža ārstēšana, piemēram, ķīmijterapija.

Noteikta veida balto asinsķermenīšu –  neitrofilo leikocītu, kuri cīnās ar bakteriālām infekcijām – skaita  samazināšanās, kas izraisa paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām. Nopietna  vēža terapiju blakusparādība, kuras pazīmes ir drudzis, gripai līdzīgs stāvoklis,  caureja, čūliņas mutē.

Ārstēšana, kas tiek veikta kā pirmais solis  audzēja samazināšanai pirms galvenās ārstēšanas, kas parasti ir ķirurģiska  operācija.

Ķirurģiski neoperējams. Audzējs var tikt  uzskatīts par nerezecējamu vairāku iemeslu – izmēra, atrašanās vietas vai  izplatības pakāpes – dēļ, kā arī ja pacientam ir jebkādi veselības  traucējumi, kas palielina operācijas risku.

Tāds, kam ir normāla ķermeņa temperatūra.

Bioķīmisks līdzsvara trūkums, kas rodas, ja organismā nepieciešamajā apmērā nav vairāku antioksidantu (mikroelementu un vitamīnu) – galvenokārt, C un E vitamīns, mangāns, selēns un cinks. Oksidatīvais stress, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs pāragri novecojam un attīstās dažādas veselības problēmas.

Procedūra, ko izmanto sievietes auglības  saglabāšanai, samazinot olnīcu bojājumus staru terapijas laikā. Pirms staru  terapijas uzsākšanas vienu vai abas olnīcas un olvadus atdala no dzemdes un  piestiprina pie vēdera sienas tālāk no apstarošanas vietas. Olnīcu  transpozīcija var palīdzēt saglabāt auglību sievietēm, kuras pēc staru  terapijas vēlas radīt bērnus. Šo procedūru sauc arī par ooforopeksiju.

Ķirurģiska procedūra, kuras gaitā tiek izņemti abi sēklinieki. Abpusēja orhektomija tiek veikta pacientiem ar hormonatkarīgu metastātisks prostatas vēzis, kā arī pacientiem ar sēklinieku vēzi. Vienpusēju vai abpusēju orhektomiju veic pacientiem, kuriem ir sēklinieku trauma vai arī komplicēts sēklinieku iekaisuma (orhīts), ko izraisījusi bakteriāla vai vīrusu infekcija, vai arī kāda seksuāli transmisīva slimība.

Jeb osmotiskais stress ir fizioloģiska disfunkcija, ko izraisa pēkšņas šķidruma osmotiskās koncentrācijas svārstības starpšūnu telpā, izjaucot stabilu ūdens sadalījumu organisma iekšējās vidē starp audiem un šūnām.

Stāvoklis, kad, pavājinoties asinsapgādei  kaulaudos, kauls iet bojā. Osteonekrozi var izraisīt ilgstoša steroīdu  medikamentu lietošana, pārmērīga alkohola lietošana, locītavu traumas un  noteiktas slimības, piemēram, vēzis un artrīts. Tā var parādīties arī pēc  vēža ārstēšanas ar metotreksātu, bisfosfonātiem vai kortikosteroīdiem.

Kaulu masas samazināšanās, kurai raksturīgs kaulu trauslums un palielināts lūzumu risks. Parasti osteoporozes dēļ vislielākais risks lūzt ir gūžas, iegurņa, mugurkaula, ribu, plaukstas un kājas kauliem. Osteoporozi var izraisīt gan noteikti vēža veidi (piemēram, krūts, prostatas, plaušu vēzis, multiplā mieloma), gan arī atsevišķi vēža ārstēšanas veidi.

Rentgenoloģisks izmeklējums kaulu blīvuma noteikšanai, lai diagnosticētu osteoporozi –kaulu  masas samazināšanos, kurai raksturīgs kaulu trauslums un palielināts lūzumu risks.

Sistēmiska terapija jeb ārstēšana,  izmantojot vielas, kas ar asinsrites palīdzību sasniedz un ietekmē šūnas visā  organismā, un kuras mērķis ir atvieglot vēža vai citu dzīvībai bīstamu  slimību radītos simptomus un mazināt ciešanas. Paliatīvā terapija var  palīdzēt cilvēkam justies komfortablāk, taču tā neizārstē slimību. Paliatīvo  terapiju var piemērot kopā ar citu ārstēšanu no diagnozes noteikšanas brīža  līdz pat dzīves beigām.

Limfmezglu grupa, kas atrodas starp nieru  vēnām un vēdera aortas sazarojumu.

(Sinonīmi: M gradients, monoklonālais gamma globulīns, M komponents)
Monoklonāls imūnglobulīns vai tā komponents (vieglā vai smagā ķēde), kas tiek producēts plazmas šūnu vai citu B līnijas šūnu klonālās proliferācijas rezultātā. Tā atrašanās asinīs vai citos bioloģiskos šķidrumos var liecināt par saslimšanu.

Lielie iekšējie orgāni,kuriem nav dobumu (aknas, liesa).

Caur vēnu jeb intravenozi.

Nagu valnīšu iekaisums. Naga valnītis jeb āda  ap naga pamatni kļūst sārta, pietūkusi un sāpīga, var veidoties arī strutas.

Limfmezglu grupa, kas atrodas pieauss siekalu dziedzera tuvumā. Pieauss siekalu dziedzeris ir viens no galvenajiem siekalu dziedzeriem un atrodas pie auss, kā liecina nosaukums, un tieši zem tās.

Slimības rašanās un attīstība organismā.

Termins, ko lieto, lai aprakstītu stāvokli vai izmaiņas, ko izraisījusi slimība vai kas saistītas ar slimību un kas ir novirzītas no normas vai nevēlamas.

Stāvoklis, kad vēža šūnas apņem nervus, kas atrodas audos ap sākotnējo audzēju, vai arī iekļūst tajos, veicinot audzēja izplatību pa nervu ceļiem. Šo simptomu parasti novēro noteiktiem vēža veidiem,un tas ir lielā mērā saistīts ar slimības stadiju, prognozi un ārstēšanasplānu.

Termins, kas raksturo anatomisko zonu starp tūpli un ārējiem dzimumorgāniem.

Stāvoklis, kad vēža šūnas apņem nervus, kas atrodas audos ap sākotnējo audzēju, vai arī iekļūst tajos, veicinot audzēja izplatību pa nervu ceļiem. Šo simptomu parasti novēro noteiktiem vēža veidiem,un tas ir lielā mērā saistīts ar slimības stadiju, prognozi un ārstēšanasplānu.

Nervu bojājumi, kas izraisa sāpes, nejutīgumu, tirpšanu, pietūkumu vai muskuļu vājumu dažādās  ķermeņa daļās. Tā parasti sākas rokās vai kājās un laika gaitā pastiprinās. Perifēro neiropātiju var izraisīt gan pats vēzis, gan vēža ārstēšana, piemēram, ķīmijterapija.

Caur muti.

No graudaugiem pagatavoti produkti, kas satur visus  grauda slāņus (dīglis, ciete, apvalks) un līdz ar to uzturvielas tajos.

Plāns audu slānis, kas pārklāj plaušas un izklāj krūškurvja dobuma iekšējo sienu.

Plaušu iekaisums. To var izraisīt slimība, infekcija, staru terapija, alerģija vai ieelpotu vielu  izraisīts plaušu audu kairinājums.

Endokrīnās sistēmas saslimšana, ko raksturo  neauglība, palielinātas olnīcas, menstruālie traucējumi, augsts vīrišķo  hormonu līmenis, pārmērīgs apmatojums uz sejas un ķermeņa, akne un  aptaukošanās. Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu ir paaugstināts  diabēta, augsta asinsspiediena, sirds slimību un endometrija vēža risks.

Vienlaicīga vairāku ķīmijterapeitisku  līdzekļu lietošana

Ķirurģiska polipu (bārkstveida vai sēņveida  izaugumi uz gļotādas) noņemšana.

Patoloģiski bārkstveida vai sēņveida izaugumi uz gļotādas. Tie var pāriet ļaundabīgā audzējā, tāpēc tos ārstē ķirurģiski.

Kombinēta diagnostikas metode, kuras ietvaros tiek veikti divi secīgi izmeklējumi –pozitronu emisijas tomogrāfija (PET) un datortomogrāfija (DT). PET, izmantojot dažādu radionuklīdu jeb radioaktīvu kontrastvielu spēju sabrukšanas laikā emitēt pozitronus, nodrošina grafiskus attēlus, kurā atspoguļojas dažādu ķīmisko savienojumu vielmaiņas procesu īpatnības (piemēram, paaugstināta aktivitāte)cilvēka organismā šūnu līmenī, kas raksturīgas audzējiem. Savukārt DT izmeklējums sniedz pacienta anatomisko struktūru attēlu, kurā atspoguļoti orgāni, izmaiņu un jaunveidojumu izmēri. Iegūtie PET un DT attēli tiek digitāliuzslāņoti viens uz otra, tādējādi iegūstot informāciju gan par anatomiskajām struktūrām, gan audu fizioloģisko raksturojumu. PET/DT izmeklējums ir ļoti vērtīgs, lai konstatētu onkoloģiskās slimības izplatību ķermenī, precīzi noteiktu tās stadiju un izvēlētos ārstēšanas taktiku.

Iedzimta vai iegūta nosliece uz kādu slimību.

Audzējs tā sākotnējā rašanās vietā.

Taisnās zarnas gļotādas iekaisums. Tiek  saukts arī par rektītu.

Komplekss, stingri kontrolēts šūnu dalīšanās un augšanas process. Daļa no šūnas dzīves cikla. Nekontrolēta šūnu proliferācija ir viena no ļaundabīga audzēja pamatīpašībām un attīstības “pamatmehānismiem”.

Lipīdu grupa ar hormoniem līdzīgu darbību, ko organisms ražo galvenokārt audu bojājumu vai infekciju vietās. Ir vairāki un dažādi prostaglandīnu veidi, un tiem ir būtiskas lomas organisma procesu regulācijā.

Glikoproteīns, ko praktiski sintezē tikai prostatas epitēlijaudi. Nosakot PSA rādītājus, iegūst svarīgu informāciju par diagnozi, slimības stadiju un tās progresijas riska pakāpi.

Process, kura laikā dzīvu organismu šūnās tiek ražotas olbaltumvielas jeb proteīni.

Pazīstamiarī kā proteāzes vai proteīnāzes, ir enzīmi, kas atbild par proteīnu jeb olbaltumvielu molekulu sadalīšanu, šķeļot tās mazākos peptīdu vai aminoskābju fragmentos. Šie enzīmi piedalās dažādos fizioloģiskajos procesos, piemēram, pārtikas sagremošanā, audu atjaunošanā un imūnreakcijās.

Vielmaiņas process, kura  laikā organismā tiek sašķeltas olbaltumvielas.

Medicīniska procedūra, kuras laikā diagnostikas nolūkos ar speciāla instrumenta palīdzību no audzēja tiek izņemts neliels audu gabals. Šī veida biopsija bieži tiek veikta, lai izmeklētu tieši ādas bojājumus vai izmaiņas.

Urīnpūšļa gļotādas iekaisums, ko izraisa staruterapija iegurņa zonā. Simptomi ir sāpes un dedzinoša sajūta urinēšanas laikā,asinis urīnā, bieža nepieciešamība urinēt, nespēja kontrolēt urīna plūsmu,urīnpūšļa spazmas un sāpes iegurnī. Daži radiācijas cistīta simptomi var izzustpēc staru terapijas beigām, bet citi var turpināties ilgstoši.

Ķirurģiska procedūra, koveic, lai izņemtu visu prostatas dziedzeri kopā ar apkārtējiem audiem. Šo operāciju parasti izmanto kā ārstēšanas iespēju lokalizēta prostatas vēža gadījumā, kad vēzis ir ierobežots un nav izplatījies citās ķermeņa daļās.

Metode vēža ārstēšanā, kurā tiek apvienota  staru terapija un embolizācija jeb asinsvada nosprostošana ar speciālu  materiālu. Audzēju apgādājošajā artērijā tiek ievadītas mikrosfēras ar  radioaktīvu vielu – itriju-90. Šādā veidā vienlaicīgi tiek veikta gan  embolizācija (asinsvada nosprostošana, tādējādi apturot audzēja asinsapgādi),  gan audzēja apstarošana.

Olbaltumvielas, kas atrodas uz šūnu virsmas un kurām ir nozīmīga loma daudzās šūnu funkcijās, tajā skaitā šūnu savstarpējās saziņas, dalīšanās, nobriešanas, vielmaiņas un dzīvotspējas procesos. Paaugstināts šo olbaltumvielu līmenis var veicināt nekontrolētu vēža šūnu augšanu.

Slimības atkārtošanās pēc tam, kad tā tikusi  izārstēta.

Limfmezgli, kas atrodas vistuvāk audzējam. Vēža šūnas izplatoties (veidojot metastāzes) vispirms nonāk reģionālajos limfmezglos, un to pārbaude palīdz noteikt vēža izplatības apmēru un noteikt ārstēšanas plānu. Ja ir ietekmēti reģionālie limfmezgli, tas norādauz vēlīnāku slimības stadiju un, iespējams, agresīvāku audzēju.

Resnās un taisnās zarnas izmeklējums no  tūpļa atveres līdz resnās zarnas gala daļai ar īpašu instrumentu – rektoskopu,  kas tiek ievadīts caur anālo atveri. Lai iztaisnotu zarnu krokas, izmeklējuma  laikā zarnā tiek nedaudz iepildīts gaiss. Ja nepieciešams, procedūras laikā  iespējams paņemt audu paraugu izmeklēšanai (biopsija), noņemt zarnu polipus  vai apstrādāt bojātas vietas.

Tāds, kas ir saistīts ar taisno zarnu.

Slimības pierimšana, tās simptomu mazināšanās.

DNS replikācija ir bioloģisks process, kurā tiek kopēta DNS molekula, lai nodrošinātu jaunu šūnu veidošanos ar identisku ģenētisko informāciju. Šis process ir būtisks šūnu dalīšanās un augšanās nodrošināšanai un ir viens no centrālajiem šūnu dzīvības procesiem. Replikācijas gaitā DNS dubultā spirāle atvijas un uz katras nukleotīdu ķēdes notiek jaunas komplementāras ķēdes sintēze. Katra no divām jaunajām DNS molekulām ir identiska pirmatnējai molekulai – satur vienu “veco” nukleotīdu ķēdi un vienu no jauna sintezēto ķēdi. Šis ir ļoti precīzs un regulēts process, jo nepareiza replikācija var izraisīt gēnu mutācijas un līdz ar to dažādus patoloģiskus procesus.

Ķirurģiska procedūra, kad caur iegriezumu vēdera priekšējā sienā tiek izņemts prostatas dziedzeris, un ar prostatas dziedzeri savienotie asinsvadi tiek “slēgti”.

Ķirurģiska orgāna vai orgāna daļas atdalīšana.

Viens no diviem nukleīnskābju veidiem (otrs ir DNS). Ribonukleīnskābes molekula ir vienkārša spirāle. RNS molekulām ir galvenā loma ģenētiskās informācijas realizēšanā — transkripcijā un translācijā. Viena no RNS galvenajām funkcijām ir olbaltumvielu sintēze. RNS ir ģenētiskās informācijas nesēja arī daudziem vīrusiem. RNS molekulu skaits var pieaugt, ja šūnā intensīvi norisinās olbaltumvielu sintēze.

Tāds, kas gareniski dala (organismu, tā daļu) labajāun kreisajā pusē. Sagitāli – sānskatā, no sāniem.

Tādi dzērieni, kuros lielu kaloriju daudzumu veido  cukurs — vai nu dabīgs, piemēram, augļu sulās vai smūtijos, vai pievienots,  kā tas ir dažādos gāzētos un citos dzērienos. Nav noteikts konkrēts cukura  līmenis, kas "saldinātus" dzērienus nošķirtu no  "nesaldinātiem", taču tiek uzskatīts, ka lielākā daļa gāzēto  dzērienu un sulu dzērieni satur apmēram 10 gramus cukura uz katriem 100  mililitriem produkta, tādējādi 330 mililitru traukā būtu 33 grami cukura, kas  atbilst aptuveni 6 tējkarotēm cukura un 130 kalorijām.

Ķirurģiska procedūra, ko izmanto, lai noteiktu, vai vēzis ir izplatījies ārpus primārā audzēja uz blakus esošajiem limfmezgliem. Tās laikā tiek izņemti un pēc tam laboratoriski pārbaudīti limfmezgli, kuros visticamāk varētu būt metastāzes Tā ir standarta procedūra melanomas diagnozes gadījumā. Sargmezglu biopsija ir mazāk invazīva alternatīva parastajai limfmezglu operācijai, kad pilnībā tiek izņemts lielāks limfmezglu skaits.

Nukleārās medicīnas izmeklēšanas metode, kas sniedz informāciju par orgānu un to sistēmu darbību. Scintigrāfijā izmanto radioaktīvus izotopus. Izmeklējuma laikā pacientam tiek ievadīta konkrēta radioaktīva viela, kas, uzkrājoties attiecīgajos audos vai orgānu sistēmā, izstaro gamma starojumu, ko uztver speciāla aparatūra un kā rezultātā tiek iegūti attēli.

Organisma vispārēja smaga saindēšanās, kuras  cēlonis ir mikroorganismu un toksīnu augšana, vairošanās un cirkulācijā  asinīs un limfā. Sepse var izraisīt orgānu darbības un asinsapgādes  traucējumus. Dzīvībai potenciāli bīstams stāvoklis.

Limfātiskā šķidruma uzkrāšanās zem ādas virsmas. Seroma var veidoties pēc operācijas, ķirurģiskā griezuma vietā. Seroma ir bieža komplikācija pēc krūts vai vēdera dobuma operācijām. Šķidruma novadīšanai var būt nepieciešams veikt punkciju (šķidruma atsūkšanu ar adatas palīdzību).

Gredzenveida muskulis, kas saraujoties  noslēdz vai sašaurina kādu atveri, piemēram, anālais sfinkters, urīnizvadkanāla  sfinkters vai barības vada sfinkters.

Resnās zarnas apakšējās daļas izmeklēšana, ievadot  taisnajā zarnā  sigmoidoskopu – īpašu,  caurulītei līdzīgu optisku instrumentu.

Terapija, kas iedarbojas uz organismā cirkulējošām vai  jebkur esošām vēža šūnām – t.i., šādas terapijas darbība ir sistēmiska jeb  visu organismu skaroša.

Terapija jeb ārtēšana, kuras mērķis ir sūdzību un simptomu atvieglošana. Simptomātiskā terapija neārstē pašu audzēju, taču var ļoti būtiski uzlabot dzīves kvalitāti; tā var arī nedaudz pagarināt dzīvildzi. Simptomātisku terapiju izvēlas  situācijās, kad specifiskās terapijas iespējas ir izsmeltas vai arī pacienta  stāvoklis ir pārāk smags, lai būtu piemērota paliatīva terapija.

Abscess ir norobežota strutu uzkrāšanās audos iekaisīgu un vai citu procesu rezultātā, veidojot noslēgtu dobumu. Smadzeņu abscess attīstās galvas smadzenēs pēc galvaskausa vai deguna blakusdobumu traumām, vidusauss iekaisuma vai no kāda cita sastrutojuma organismā, mikrobiem iekļūstot smadzenēs ar asins plūsmu.

Attiecas uz lielākajām smadzeņu daļām, tomēr šo terminu bieži lieto, lai apzīmētu skābekļa piegādes trūkumu visā smadzenēm. Smadzeņu šūnas ir ļoti jutīgas pret skābekļa trūkumu organismā. Dažas smadzeņu šūnas sāk atmirt piecas minūtes pēc tam, kad skābekļa padeve ir pārtraukta. Rezultātā smadzeņu hipoksija var strauji izraisīt nopietnus smadzeņu bojājumus vai pat nāvi.

Smadzeņu daļa, kas atrodas iegareno smadzeņu priekšpusē un piedalās elpošanas regulācijā. Caur tiltu iet nervu ceļi, kas savieno galvas smadzenes un muguras smadzenes, kā arī smadzeņu puslodes ar smadzenītēm.

Ģenētiskās izmaiņas, kas rodas cilvēka organisma šūnās (somatiskajās šūnās), izņemot dzimumšūnas. Šīs mutācijas var rasties indivīda dzīves laikā un netiek nodotas nākamajai paaudzei. Somatiskās mutācijas ir dabiska novecošanās procesa sastāvdaļa, un tās var izraisīt kāvides faktori un noteiktu vielu iedarbība, tā arī DNS replikācijas procesalaikā radušās kļūdas.

Izplatīta staru terapijas blakusparādība, ko raksturo ādas iekaisums, apsārtums, nieze,  sāpes, lobīšanās, pūslīšu veidošanās vai pat atvērtas brūces. Staru dermatīts  rodas, kad augstas enerģijas starojums bojā ādas šūnas, izraisot iekaisuma  reakciju. Staru dermatīts parasti skar to ķermeņa daļu, kas tiek apstarota,  un smaguma pakāpe atkarīga no starojuma veida, devas un ilguma, kā arī no  cilvēka ādas jutības un atjaunošanās spējām. Staru dermatītu iedala piecās  pakāpēs, no kurām smagākā ir piektā pakāpe ar nekrozi jeb audu bojāeju.

Tievās zarnas iekaisums, ko izraisa staru  terapija, parasti gadījumos, kad tiek apstarots vēzis vēdera vai iegurņa rajonā.  Staru enterīts izraisa caureju, sliktu dūšu, vemšanu un vēdera krampjus. Parasti staru enterīts ir īslaicīgs un iekaisums  izzūd vairākas nedēļas pēc ārstēšanas beigām, taču atsevišķos gadījumos tas pēc  staru terapijas beigām var turpināties ilgstoši vai attīstīties vairākus  mēnešus vai pat gadus pēc ārstēšanas.

Steroīdo hormonu veidošanās organismā. Steroīdie hormoni piedalās organisma vielmaiņas un dažu fizioloģisko funkciju regulēšanā. Steroīdu hormonus iedala divās grupās: kortikosteroīdi, kas veidojas virsnieru garozā, un dzimumhormoni, kas veidojas gonādās (dzimumdziedzeros – olnīcās un sēkliniekos) vai placentā. Viens no galvenajiem steroīdo hormonu izejmateriāliem ir holesterīns.

Iedarbība ar īpaši precīzu ļoti lielu jonizējošā starojuma devu, dalot to vairākās frakcijās (seansos).

Mākslīgi izveidota atvere vēdera sienā zarnu  satura vai urīna izvadīšanai.

Mutes dobuma gļotādas iekaisums, kas var skart jebkuru vietu mutes dobumā, tostarp vaigu, smaganu, mēles, lūpu un aukslēju iekšpusi. Stomatītu var izraisīt gan baktērijas, vīrusi vai sēnītes, gan arī dažādas slimības un atsevišķu medikamentu lietošana.

Skaļa, augsta skaņa  ieelpas laikā, kas rodas, gaisa plūsmai plūstot caur daļēji nosprostotiem  elpceļiem.

Rodas situācijā, kad starp smadzeņu apvalkiem plīst kāds asinsvads.

Zemādas. Subkutānas injekcijas – medikamenta ievadi zemādas audos – izmanto tad, kad nepieciešams, lai medikaments uzsūcas lēnām.

Tāds, kas saistīts ar submukozu – audu slāni zemgļotādas, kas izklāj dažus ķermeņa dobumus un orgānus.

Audu slānis zem serozas – dažu orgānu un  ķermeņa dobumu ārējā apvalka.

Audu slānis zem serozas – dažu orgānu un  ķermeņa dobumu ārējā apvalka.

Limfmezgli, kas atrodas virs atslēgas kaula, abās ķermeņa pusēs.

Augu valsts produktu daļa, kas organismā netiek sagremota.

Šūnas forma, izmērs, kā arī šūnas dažādo organoīdu izvietojums tajā. Morfoloģiskā struktūra var būt ļoti daudzveidīga un atšķirīga atkarībā no šūnas veida un funkcijas. Šūnas morfoloģiskā struktūra ir ļoti svarīga, jo tā nosaka šūnas funkcionalitāti un lomu organismā. Morfoloģiskās izmaiņas var arī būt saistītas ar dažādām slimībām vai patoloģijām, tajā skaitā vēža attīstību.

Vienas šūnas spēja piesaistīties citai šūnai vai ekstracelulārajai matricai. Šūnu adhēzijai ir neatņemama loma šūnu savstarpējā komunikācijā un to uzvedības regulācijā, kā arī būtiska nozīme audu attīstībā un to funkciju nodrošināšanā.

Process, kura ietvaros šūnas fenotipiski un morfoloģiski specializējas, lai veiktu noteiktas funkcijas. Šūna diferencējoties (kļūstot specializēta), būtiski maina savu izmēru, formu, vielmaiņas aktivitāti u.c. īpašības. Specializējušās šūnas veido atšķirīgus audus, bet tie – dažādus orgānus.

Jeb redzes paugurs ir galvas smadzeņu daļa, kas atbild par informācijas (izņemot ožas) pārnesi no maņu orgāniem uz galvas smadzeņu garozu.

Dabisks šūnu sintezēts enzīms, kas atjauno telomērus jeb hromosomas “pleca” galus. Šūnai daloties, telomēri saīsinās. Telomēru stāvoklis un garums nosaka ne tikai vienas šūnas dzīves ilgumu, bet arī cilvēka orgānu, tos sistēmu un organisma kopējo stāvokli, līdz ar to – arī viņa bioloģisko vecumu.

Bieža defekācijas vai urinēšanas vajadzība,  vienlaikus izkārnījumiem vai urīnam izdaloties maz un slimniekam nejūtot  ilgstošu atvieglojumu.

Hormons, ko ražo galvenokārt sēklinieki (vīriešu reproduktīvās sistēmas daļa). Tas ir nepieciešams, lai attīstītu un uzturētu vīriešu dzimumpazīmes, piemēram, sejas apmatojumu, balss tembru un muskuļu masu u.c.

Džinkstēšana, zvanīšana, sīkšana ausīs, ko var izraisīt atsevišķi ķīmijterapijas preparāti un staru terapija. Tinītu var pavadīt arī pārejošs vai paliekošs dzirdes zudums.

Vielas, kas bloķē fermentu, ko sauc par tirozīnkināzēm, darbību. Tirozīnkināzes iesaistās daudzos šūnu procesos, tostarp šūnu signālu pārraidē, augšanā un dalīšanās procesos. Dažu veidu vēža šūnās šie enzīmi var būt pārāk aktīvi vai pārāk daudz, un to bloķēšana var palīdzēt novērst vēža šūnu augšanu. Tādēļ dažus tirozīnkināzes  inhibitorus lieto vēža ārstēšanai. Tie ir mērķterapijas veids.

Sistēma, kas, izmantojot burtus T, N un M, apraksta ļaundabīga audzēja apmēru un izplatību organismā. T(angliski – tumor) raksturo audzēja lielumu un vēža izplatību tuvējos audos, N (angliski – node) raksturo vēža izplatību tuvējos limfmezglos, un M (angliski –metastasis) raksturo metastāzes (vēža izplatību citās ķermeņa daļās). Šo sistēmu izveidoja un atjaunina Amerikas Apvienotā vēža komiteja (American Joint Committee on Cancer, AJCC) un Starptautiskā Pretvēža savienība (International Union Against Cancer, UICC).Tā tiek saukta arī par AJCC stadiju noteikšanas sistēmu. TNM stadiju sistēmu izmanto lielākajai daļai vēža veidu; atšķirīgu stadiju noteikšanas sistēmu lieto smadzeņu un muguras smadzeņu audzējiem, un asins vēzim.

Zāļu vai terapijas nelabvēlīgā vai kaitīgā ietekme. Visas medicīniskās ārstēšanas metodes, tostarp zāles, staru terapijaun ķirurģiskās procedūras, var izraisīt blakusparādības vai toksicitāti. Toksicitātes apjoms un raksturs var ievērojami atšķirties atkarībā no konkrētāsārstēšanas metodes, pacienta individuālās jutības un citiem faktoriem.

Pleiras dobuma punkcija –  izmeklējums, kura laikā tiek veikts dūriens krūšu dobumā, lai iegūtu tajā  esošo šķidrumu tālākai izmeklēšanai.

Pleiras dobuma apskate ar  torakoskopu – speciālu optisku ierīci, ar kuru iespējams izmeklēt krūškurvja  iekšpusi.

Krūšu kurvja ķirurģiska  atvēršana.

Tāds, ko veic caur bronhiem.

Izmeklējums, ko izmanto, lai vizualizētu un novērtētu prostatas dziedzeri, tajā skaitā diagnosticētu prostatas vēzi. Tas tiek veikts, ievietojot ultraskaņas zondi taisnajā zarnā. TRUS laikā var tikt veikta arī biopsija.

Tāds, kas iet caur krūškurvi.

Metastāzes, kas izveidojušās tālāk par 2 cm no sākotnējā audzēja vietas un posmā līdzlimfmezgliem.

Dzemdes kakla ķirurģiska izņemšana. Vienkāršās trahelektomijas laikā tiek izņemts tikai dzemdes kakls, radikālās  trahelektomijas laikā tiek izņemts dzemdes kakls, blakus esošie audi un  maksts augšējā daļa. Var tikt izņemti arī iegurņa limfmezgli. Reizēm tiek  dēvēta arī par cervikektomiju.

Visvairāk izplatītie tauki, kas satur trīs taukskābju molekulas. Tie ir enerģijas avots muskuļu šūnām.

Metastāzes, kas izveidojušās tālāk par 2 cm no sākotnējā audzēja vietas un posmā līdzlimfmezgliem.

Trombocītu (asins plātnītes, kas nodrošina asins recēšanu) daudzuma samazināšanās asinīs, kas palielina pārmērīgas asiņošanas risku. Bieži novērojama ķīmijterapijas un staru terapijas blakusparādība. Trombocitopēnijas simptomi ir ātra zilumu rašanās, bieža deguna vai smaganu asiņošana, sarkani punkti uz ādas,galvassāpes, izplūdusi redze. Smagākos trombocitopēnijas gadījumos var būt nepieciešama trombocītu masas pārliešana.

Trombu jeb asins recekļu veidošanās asinsvados. Ārstēšanai, atkarībā no trombozes lokalizācijas, lieto gan antikoagulantus, kas kavē asins recēšanu, gan vielas, kas spēj trombu izšķīdināt (fibrinolītiskas vielas), gan vispārējo asinsriti stimulējošus līdzekļus.

Iekšējo orgānu vai dziļo audu izspiešanās  zem ādas, muskuļos vai ķermeņa dobumos.

Cauruļveida jeb “caurulītēm” līdzīgas struktūras, kas cilvēka organismā kalpo dažādiem mērķiem, sākot no ķīmiskām reakcijām līdz transporta, atbalsta u.c. funkcijām – piemēram, nieru kanāliņi, barības vads, vēnas un artērijas u.c.

Plaši pielietota diagnostikas metode, kas izmanto ultraskaņas viļņus, lai iegūtu attēlotu iekšējo ķermeņa audu un/vai orgānu attēlus, kuros precīzi redzama to struktūra, forma un izmērs.

Atveres izveidošana vēdera priekšējā sienā,  caur kuru no organisma tiek izvadīts urīns.

Rets ļaundabīgā audzēja veids, kas veidojas acs gļotādā. To sauc arī par intraokulāro vai acs melanomu. Uveālo melanomu iedala divās kategorijās: 1) priekšējā uveālā melanoma, kas veidojas acs varavīksnenē; 2) aizmugurējā uveālā melanoma (saukta arī parhoroidālo), kas veidojas dzīslenē. Uveālā melanoma slikti padodas terapijai, ja izplatījusies attālos orgānos (visbiežāk aknās).

Visi procesi, kas saistīti ar uztura uzņemšanu un tā  izmantošanu augšanai, attīstībai un veselības uzturēšanai.

Stāvoklis, kad maksts kļūst šaurāka un  īsāka, maksts gļotāda kļūst plānāka un sausāka un tajā var veidoties rētaudi,  izraisot sāpes dzimumakta vai iegurņa izmeklējumu laikā. Vaginālo stenozi  bieži izraisa iegurņa staru terapija, atsevišķos gadījumos arī dažu veidu  operācijas.

Tāds, kas saistīts ar vagīnu jeb maksti – orgānu, kas savieno dzemdi ar ārējiem dzimumorgāniem. Vagināla operācija –  operācija, kas tiek veikta caur maksti.

Vielas, kas organismā bloķē enzīmus, kas nepieciešami jaunu asisnvadu augšanai. VEGF inhibitorus izmanto vēža mērķterapijā, lai mazinātu skābekļa un barības vielu piegādi vēža šūnām, kuras tādējādi iet  bojā.

Saukta arī par asinsvadu invāziju jeb angioinvāziju, attiecas uz vēža šūnu klātbūtni asinsvados vai limfvados. Asinsvadu invāzijas (angioinvāzijas) rezultātā vēža šūnas nonāk asinsvados, tādējādi veicinot audzēja izplatību caur asinsriti uz attālākiem orgāniem. Vai arī nonāk limfvados, potenciāli izraisot vēža šūnu (metastāžu) perēkļu veidošanos reģionālajos limfmezglos.

Operācija, kuras laikā caur vienu vai vairākiem nelieliem griezieniem ribstarpās ievada speciālus ķirurģiskus instrumentus un izmanto  videokameru, kas projicē palielinātu attēlu uz ekrāna.

Kaheksija – ar slimību saistīta  malnutrīcija ar iekaisumu. Sarežģīts vielmaiņas sindroms, kam raksturīgs muskuļu masas  zudums ar vai bez tauku masas zudumu. Kaheksijas galvenā pazīme ir svara  zudums. Vēža kaheksija var pakāpeniski attīstīties vairākos posmos:  prekaheksija, kaheksija un refraktorā kaheksija.

Zona starp plaušām jeb mediastīna. Šajā zonā atrodas sirds un tās lielie asinsvadi, traheja, barības  vads, aizkrūtes dziedzeris un limfmezgli.

Iekšējos orgānus klājošā vēderplēve.

Ķermeņa iekšējie orgāni, kas izvietoti krūšukurvja, vēdera un iegurņa dobumā un kam ir izšķiroša nozīme gremošanas,elpošanas, šlakvielu izvadīšanas procesos. Krūšu kurvja dobumā atrodas sirds,plaušas; vēdera dobumā – kuņģis, aknas, aizkuņģa dziedzeris, liesa,žultspūslis, reproduktīvie orgāni, zarnas un nieres, iegurņa dobumā –urīnpūslis.

Tāds, kas saistīts ar iekšējiem orgāniem.

Zarnu nespēja pareizi sagremot pārtiku un absorbēt  šķidrumus, elektrolītus un barības vielas, kas nepieciešamas ķermeņa  funkcionēšanai.