Krūts vēzis ir viens no biežāk sastopamajiem vēža veidiem pasaulē, bet vienlaikus tas, salīdzinot ar citām onkoloģiskajām slimībām, ir ļoti veiksmīgi ārstējams, ja vien tiek pietiekami laicīgi atklāts.
Visbiežākās krūts vēža pazīmes ir netipiski veidojumi krūtī, krūts izmēra, formas un ādas izmaiņas, izdalījumi no krūtsgala. Agrīnas krūts vēža stadijas (0 un I) nozīmē, ka audzējs ir neliels un atrodas tikai krūtī, savukārt vēlākās stadijas (II, III un IV) liecina, ka slimība ir izplatījusies plašāk, citās ķermeņa daļās.
Krūts vēža diagnosticēšanai izmanto mammogrāfiju un ultrasonogrāfiju, atsevišķos gadījumos arī magnētisko rezonansi. Konstatējot audzēju, tiek veikta arī biopsija jeb neliela audu parauga noņemšana tālāku mikroskopisku izmeklējumu veikšanai. Ārstēšanai izmanto ķirurģiju, ķīmijterapiju, staru terapiju, hormonu terapiju un mērķterapiju - ārstēšanas pieeja katrā konkrētajā gadījumā atkarīga no vēža stadijas un specifiskā paveida (histoloģiskā tipa), kā arī no pacienta kopējā veselības stāvokļa. Ārstēšanas izredzes ievērojami uzlabo agrīna diagnostika, tādēļ ir svarīgi regulāri veikt krūšu pašpārbaudi, kā arī regulāri doties uz valsts apmaksātajiem krūts vēža skrīninga izmeklējumiem. Iespēju saslimt ar krūts vēzi var palielināt iedzimtība, ģimenes slimību vēsture, hormonāli faktori, aptaukošanās, alkohola lietošana.
Krūts vēzis ir viens no biežāk sastopamajiem vēža veidiem pasaulē – 2020. gadā tas bija visizplatītākais onkoloģisko slimību nāves cēlonis sievietēm.1 Krūts vēzis skar galvenokārt sievietes, lai gan aptuveni 0,5 - 1% saslimušo ir vīrieši. Latvijā katru gadu tiek atklāti vairāk nekā 1000 jaunu krūts vēža gadījumu; vīriešu vidū krūts vēzi parasti diagnosticē līdz 10 gadījumiem gadā.
Krūts vēzis, salīdzinot ar citām onkoloģiskajām slimībām, ir ar labu prognozi un, agrīni diagnosticēts, ir ļoti veiksmīgi ārstējams. Gan 0, gan I stadijā piecu gadu dzīvildze ar ir gandrīz 100%. Arī II stadijā piecu gadu dzīvildze ir augsta – vidēji 93%,III stadijā jau vien 72%. Slimībai izplatoties organismā, prognoze pasliktinās un ir tikai ap 22%.2
Tādēļ svarīgi krūts vēzi diagnosticēt pēc iespējas agrīnāk, kad to iespējams veiksmīgi ārstēt, saglabājot augstu dzīvildzi – šeit ārkārtīgi liela nozīme ir profilaktiskajām pārbaudēm, gan veicot krūšu pašizmeklējumus, gan apmeklējot valsts apmaksāto krūts vēža skrīningu. Gadījumā, ja profilaktiskās pārbaudes laikā tiek atklāts audzējs, ārstēšanu iespējams uzsākt savlaicīgi un izvēlēties pēc iespējas saudzējošākas terapijas metodes, vienlaikus nodrošinot ļoti labus ārstēšanas rezultātus.
Krūts vēzim ir dažādi veidi – gan lokalizēts audzējs (atrodas tikai krūtī un nav izplatījies citur organismā), gan izplatīti. Pirmsvēža jeb 0 stadijā audzēja šūnām vēl nepiemīt spēja izplatīties apkārtējos audos un veidot metastāzes limfmezglos un citos orgānos – tādā gadījumā to sauc par in situ jeb preinvazīvu audzēju. Termins “invazīvs audzējs” (vai infiltratīvs) tiek lietots, lai apzīmētu jebkura veida krūts vēzi, kas ir izplatījies (invadējis) apkārtējos krūts audos.3 Ja audzējs izplatās un sasniedz limfmezglus, ir lielāka iespējamība, ka tas izplatīsies arī citos orgānos, un šī audzēja attīstības fāze, kad tiek skarti arī citi orgāni, tiek klasificēta kā vēža IV stadija.
Krūts vēzis var veidoties vai nu krūts daivā (krūts dziedzerī) – tādā gadījumā to sauc par lobulāro krūts vēzi, vai piena kanālos – šādu audzēju sauc par duktālo krūts vēzi.4
Krūts vēža histoloģiskie tipi raksturo audzēja attīstības īpatnības – katram histoloģiskajam tipam ir sava specifika, kam ir svarīga nozīme vēža attīstībā un ārstēšanā. Audzēja histoloģiskie tipi atšķiras pēc audzēja šūnu izskata mikroskopā, un tie atspoguļo vēža uzvedību un īpašības. Daži histoloģiskie tipi ir agresīvāki, biežāk izplatās vai ir noturīgāki pret noteiktām terapijām nekā citi. Zinot krūts vēža histoloģisko tipu, iespējams noteikt, kāds terapijas veids katram pacientam var būt piemērots, vai audzējs reaģēs uz mērķterapiju (piemēram, anti-HER2 medikamentiem vai PARP inhibitoriem) u. tml. Tāpēc krūts vēža histoloģiskais tips sniedz ļoti noderīgu informāciju, lai izvēlētos atbilstošāko ārstēšanu. Lielākā daļa krūts audzēju ir karcinomas – audzēji, kas sākas epitēlija šūnās, kuras izklāj orgānus un audus visā ķermenī. Karcinoma ir plaša audzēju kategorija – iedalās ap 30 dažādos apakštipos. Visbiežāk ir sastopama duktālā karcinoma – piena izvadkanālus izklājošo epitēlijšūnu vēzis, kas var būt gan invazīvs, gan neinvazīvs.
Vēža histoloģisko tipu nosaka, veicot audu histoloģisko izmeklējumu jeb mikroskopisko izpēti, tos iekrāsojot un pārbaudot mikroskopā. Histoloģija ļauj vizualizēt audu struktūru un konkrētajiem audiem raksturīgo īpašību izmaiņas. Krūts veidojuma audi tiek iegūti biopsijas laikā un nosūtīti ārstam patologam izmeklēšanai. Tikai ar histoloģiskās izmeklēšanas palīdzību iespējams noteikt konkrētu krūts vēža diagnozi.
Preinvazīvas (in situ) karcinomas – audzēja šūnām vēl nepiemīt spēja izplatīties krūts dziedzera audos un veidot metastāzes:
Invazīvas karcinomas – audzēja šūnām piemīt spēja infiltrēt krūts dziedzera audus, veidot metastāzes limfmezglos un ar asinsrites starpniecību izplatīties citos orgānos:
Krūtsvēža bioloģisko tipu nosaka šūnu molekulārās īpašības, piemēram, hormonu receptoru vai citu olbaltumvielu klātbūtne, kas ietekmē šūnu augšanu un reakciju uz terapiju.
Jāatceras, ka ne visiem krūts vēža gadījumiem agrīnā stadijā novērojami pamanāmi simptomi.
Jāņem vērā, ka minētās pazīmes varbūt saistītas arī ar citiem veselības traucējumiem, tādēļ svarīgi jebkuru sūdzību gadījumā konsultēties ar ārstu.
Precīzi krūts vēža cēloņi līdz šim nav noskaidroti, taču ir zināma virkne krūts vēža riska faktoru.
Savā promocijas darbā pētot BRCA1 gēna mutāciju un pozitīvas ģimenes vai personīgās onkoloģiskās anamnēzes ietekmi uz krūts vai olnīcu vēža attīstību un klīnisko gaitu, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Dr. med. Jānis Eglītis konstatējis – no Latvijā apzinātajām septiņām izplatītākajām patoģenētiski būtiskajām BRCA1 gēna mutācijām pacientēm ar krūts vēzi visizplatītākā ir BRCA1 gēna mutācija 5382insC. Promocijas darbā lasāmas arī praktiskas rekomendācijas BRCA1 gēna mutāciju pārbaudēm, kā arī profilakses rekomendācijas gadījumos, kad mutācija konstatēta.
PALB-2 (Partner And Locator of BRCA2) gēnu mutācija – PALB2 ir gēns, kas kodē ar BRCA2 mijiedarbojošos proteīnu. BRCA2-PALB2 mijiedarbība ir nepieciešama DNS bojājumu labošanai, kas parasti notiek mūsu šūnās; ja šis proteīns nedarbojas normāli, DNS bojājumi netiek novērsti, un šūnas kļūst patoloģiskas, izraisot vēzi.17
Aptuveni puse no visiem krūts vēža gadījumiem attīstās sievietēm, kurām nav citu identificējamu krūts vēža riska faktoru kā vien dzimums (sieviete) un vecums (virs 40 gadiem). Kaut arī indivīda risku saslimt ar krūts vēzi palielina ģimenē konstatēts krūts vēzis (pirmās pakāpes radniecība ar cilvēkiem, kam bijis krūts vēzis), tomēr lielākajai daļai sieviešu, kurām diagnosticēts krūts vēzis, šī slimība ģimenē nav konstatēta, un fakts, ka krūts vēzis nav ģimenes anamnēzē, ne vienmēr nozīmē, ka sievietei ir mazāks risks saslimt ar šo slimību.
Saslimstības ar krūts vēzi rādītāji ir saistīti arī ar uztura paradumiem, jo īpaši tauku patēriņa un ar to saistītās aptaukošanās, tomēr par konkrētiem uztura faktoriem, kas ietekmē krūts vēzi, vēl nepieciešami tālāki pētījumi.
Klīniskās izmeklēšanas laikā tiek noskaidrota detalizēta pacienta anamnēze (līdzšinējo slimību vēsture) un veikta pacienta apskate: izmeklētas krūtis, novērtētas krūšu ādas izmaiņas (iekaisums, čūlas, bedrītes, mezgliņi, apsārtums), novērtēti paduses limfmezgli.20
Vizuālās diagnostikas metodes, kas piemērotas krūts vēža noteikšanai:
Biopsija – invazīva diagnostikas metode, kuras laikā ar īpašu adatu vietējā anestēzijā no veidojuma krūtī tiek paņemts neliels audu fragments tālākai izmeklēšanai ar mikroskopu.25 Retāk tiek veikta ekscīzijas biopsija jeb audu parauga iegūšana ķirurģiskā ceļā. Ar biopsijas palīdzību tiek noteikts vēža veids, pēc kā iespējams plānot tālāko ārstēšanu. Biopsija ir visbūtiskākā izmeklējumu metode krūts vēža diagnozes apstiprināšanai.
Bioķīmisko marķieru (biomarķieru) noteikšana audos, asinīs vai citos ķermeņa šķidrumos. Biomarķieri ir bioloģiskas molekulas, kas liecina par vēža klātbūtni organismā. Tos ražo vainu pats audzējs, vai organisma veselās šūnas. Tie var būt diagnostiski (palīdz noteikt diagnozi – vēža klātbūtni un veidu), prognostiski (sniedz informāciju par pacienta vēža vispārējiem iznākumiem ar vai bez standarta ārstēšanas) vai predikatīvi jeb paredzes marķieri (palīdz noteikt, uz kādu ārstēšanu pacients, visticamāk, reaģēs). Informāciju par vēža biomarķieru rādītājiem izmanto arī, lai novērtētu ārstēšanas progresu un efektivitāti.
Krūts vēža gadījumā būtiskākais biomarķieris, kam tiek pievērsta uzmanība, ir vēža antigēns CA 15-3 – olbaltumviela, kas atrodas uz epitēlija šūnām un ir lielākas olbaltumvielas MUC1 sastāvdaļa. CA 15-3 var konstatēt palielinātā daudzumā vairāku vēža veidu gadījumā, tostarp pacientiem ar krūts vēzi. CA 15-3 līmenis ir paaugstināts 76 % metastātiska krūts vēža gadījumu.26 Šī biomarķiera norma ir <30U/ml.27 Jāatceras, ka šo biomarķieri izmanto, nevis lai diagnosticētu krūts vēzi, bet lai novērtētu slimības attīstības gaitu un ārstēšanas efektivitāti. CA 15-3 līmeni nosaka, veicot asins analīzes. Lai precizētu krūts vēža bioloģisko tipu, tiek noteikts estrogēnu un progesteronu receptoru, kā arī HER2 statuss. Taču jāatceras, ka šos marķierus neizdala trīskārši negatīvs krūts vēzis un iekaisīgs krūts vēzis.
Gala diagnozi un precīzu vēža tipu iespējams noteikt pēc audzēja izoperēšanas, nododot izoperēto materiālu ārstam patologam.
Ir vairākas vēža stadiju noteikšanas sistēmas. Jebkurā no tām tiek ņemti vērā šādi elementi: primārā audzēja vieta, audzēja izmērs, vairošanās (audzēju skaits), invāzijas dziļums un izplatība uz reģionālajiem vai attālākiem audiem, vai ir skarti limfmezgli, izplatījušos metastāžu esamība vai neesamība.
Krūts vēža stadiju noteikšanai parasti lieto TNM stadiju noteikšanas sistēmu, kas raksturo primārā audzēja (sākotnējā audzēja rašanās vieta) anatomisko izplatību (T), reģionālo limfmezglu (N) stāvokli (metastāžu esamību/neesamību reģionālajos limfmezglos)un attālo metastāžu (M) esamību/neesamību. Krūts vēzim ir piecas stadijas, ko apzīmē ar romiešu cipariem no 0 līdz IV, kur 0 stadija nozīmē minimālas šūnu izmaiņas, savukārt IV stadija norāda uz vislielāko audzēja invāziju vai attālinātām metastāzēm. Audzēja stadija tiek noteikta, apvienojot T1, T2, T3, T4 ar N0, N1, N2, N3 un M0 un M1 rādītāju.28
Visbiežāk nosaka piecu gadu dzīvildzes līmeni – tādu pacientu īpatsvaru, kuri ir dzīvi piecus gadus pēc diagnozes apstiprināšanas. Dzīvildze būtiski atšķiras dažādām krūts vēža stadijām. Gan 0, gan I stadijā piecu gadu dzīvildze ir gandrīz 100%. II un III stadijas gadījumā piecu gadu dzīvildze ir aptuveni 93% un 72%. Ja slimība izplatās sistēmiski, prognoze krasi pasliktinās – IV stadijā krūts vēža piecu gadu dzīvildze ir 22%.29
Regulāri veicot profilaktiskās krūšu pārbaudes, gan krūšu pašizmeklējumus, gan apmeklējot valsts apmaksāto krūts vēža skrīningu – krūts vēzis, visticamāk, tiks atklāts agrīnās stadijās, kurās to var pielīdzināt hroniskai, labi kontrolējamai slimībai.
Latvijā krūts vēža diagnostika, stadijas noteikšana un ārstēšana tiek balstīta starptautiskās vadlīnijās: ASV Nacionālā visaptverošā vēža tīkla (National Comprehensive Cancer Network, NCCN) un Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrības (European Society For Medical Oncology, ESMO) rekomendācijās.
Starptautiskās vadlīnijas, kurās balstīta arī krūts vēža ārstēšana Latvijā, lasāmas šeit:
Katrs krūts vēža gadījums tiek apspriests multidisciplinārā ārstu sanāksmē, kurā piedalās krūts ķirurgs, radiologs ar specializāciju krūts vēža izmeklēšanā, onkologs ķīmijterapeits, staru terapeits, ģenētiķis, patologs, krūts koordinators, krūts māsa un nepieciešamības gadījumā var tikt piesaistīts jebkurš cits speciālists. Multidiscplinārās sanāksmes laikā, izvērtējot pacienta izmeklējumus, vispārējo stāvokli un blakusslimības, tiek sastādīts individuāls ārstēšanas plāns. Katra pacienta ārstēšanas un izmeklēšanas laikā šādas sanāksmes var būt arī vairākas.
Krūts vēža ārstēšana turpina attīstīties un tiek personalizēta atkarībā no audzēja stadijas un apakštipa katrā konkrētajā gadījumā, kā arī pacienta vispārējā stāvokļa un blakusslimībām. Praksē ienāk arvien vairāk iespēju krūts vēža ārstēšanā, kas dod iespēju konkrētos gadījumos piemērot precīzijas medicīnas principus, kas balsta ārstēšanas taktiku, pamatojoties uz ģenētiskās izmeklēšanas rezultātiem.
Krūts vēža ārstēšanas iespējas ietver ķirurģisku ārstēšanu, sistēmisku terapiju un staru terapiju. Sistēmiskas terapijas ietver ķīmijterapiju, mērķterapiju, imūnterapiju un hormonterapiju. Staru terapija ir lokāla ārstēšanas metode, kuru visbiežāk nozīmē pacientiem, kuriem veikta krūti saglabājoša operācija, lai samazinātu slimības atgriešanās jeb recidīva risku, kā arī lokāli izplatītu stadiju gadījumā.
Hormonterapija ir indicēta visiem pacientiem, kuriem diagnosticēts hormonreceptoru pozitīvs krūts vēža apakštips – visbiežāk pacienti adjuvanto hormonterapiju saņem kā beidzamo ārstēšanas etapu, lai tādējādi uzlabotu kopējo krūts vēža ārstēšanas rezultātu.
Lēmumu par to, kādas ārstēšanas pieejas un kādā secībā pacientam nozīmēt, pieņem ārstu multidisciplinārā komanda, balstoties informācijā par krūts vēža apakštipu un stadiju, pacienta vispārējo stāvokli un blakusslimībām.
Visbiežāk agrīna krūts vēža ārstēšanu uzsāk ar operāciju, bet, saskaņā ar jaunākajām vadlīnijām, agrīna agresīva (trīskārši negatīva un HER2 pozitīva krūts vēža) ārstēšanu, ja vien iespējams, uzsāk ar neoadjuvantu sistēmisku terapiju – pacients sistēmisko terapiju (ķīmijterapiju) saņem pirms ķirurģiskās operācijas.
Ķirurģijas uzdevums ir izņemt no krūts visus patoloģiskos audus. Krūts ķirurģija pēdējos gados ir būtiski attīstījusies, un katram pacientam ķirurģiskā ārstēšana tiek piemērota individuāli, ņemot vērā audzēja stadiju un apakštipu, pacienta vecumu, vispārējo veselības stāvokli un blakusslimības. Šobrīd visas krūts vēža operācijas tiek veiktas onkoplastiskajā tehnikā – apvienojot audzēja izņemšanu ar plastiskās ķirurģijas principiem krūts dziedzera modelēšanā, tādējādi panākot maksimāli labu kosmētisko rezultātu.
Ir divi galvenie ķirurģiskās krūts operācijas veidi – krūti saglabājoša operācija un mastektomija:
Krūti var palīdzēt saglabāt arī neoadjuvantā sistēmiskā terapija – noteiktai pacientu grupai tā var samazināt audzēja izmēru. Veicot krūti saglabājošu operāciju, gandrīz vienmēr tiek nozīmēta arī pēcoperācijas staru terapija, kas pasargā noaudzēja atkārtošanās krūtī.
Latvijas Universitātes Onkoloģijas katedras docents, Latvijas Krūts slimību asociācijas prezidents Dr. med. Andrejs Srebnijs savā pētnieciskajā darbā “Krūts vēža molekulāro surogātapakštipu klīniski morfoloģiskais raksturojums sievietēm Latvijā un to saistība ar ķirurģiskās ārstēšanas veida izvēli un rezultātiem” konstatē, ka krūti un limfmezglus saudzējošo operāciju rezultāti ir tikpat labi vai labāki nekā konvencionālo operāciju veidu (mastektomija, limfadektomija)gadījumā.
Gadījumos, kad krūti saglabājoša operācija medicīnisku iemeslu dēļ, ņemot vērā krūts vēža augšanas raksturu krūts dziedzerī un audzēja izmēru, nav iespējama un ir jāveic mastektomija, pēc tās iespējams veikt krūts rekonstrukciju, ko mūsdienās uzskata par svarīgu krūts vēža ārstēšanas sastāvdaļu. Krūts rekonstrukcija pēc mastektomijas sniedz būtisku sievietes psiholoģiskā stāvokļa uzlabojumu un veicina sociālo adaptāciju. Kopš 2022. gada 1. janvāra krūts rekonstrukcija Latvijā ir valsts apmaksāts pakalpojums. Visbiežāk izmantotās krūts rekonstrukcijas pieejas ir vai nu rekonstrukcija ar mākslīgajiem materiāliem(audu espanderi, implanti), vai izmantojot pacientes pašas audus (t. s. audulēveri); ir gadījumi, kad abas metodes var kombinēt. Lai izvēlētos katram pacientam piemērotāko metodi, tiek ņemta vērā audzēja izplatība un veids, paredzamā tālākā ārstēšana, ķermeņa uzbūve, krūšu forma un izmērs, vispārējais veselības stāvoklis, blakusslimības un ieradumi. Lai veiktu krūts rekonstrukciju, visbiežāk ir nepieciešamas vairākas operācijas, tajā skaitā otras krūts simetrizācija, kad otra krūts, ņemot vērā tās izmēru un formu, tiek veidota līdzīga rekonstruētajai krūtij.
Krūts rekonstrukcija var notikt uzreiz (t. s. vienmomenta), kad tūlīt pēc krūts noņemšanas tās pašas operācijas laikā tiek veikta arī krūts atjaunošana, ievietojot pacientei individuāli izvēlētu mākslīgo audu materiālu (ja no onkoloģiskā viedokļa tas ir iespējams). Gadījumos, kad sagaidāma tālāka onkoloģiskā ārstēšana ar adjuvanto (pēcoperācijas) staru terapiju, var pieņemt lēmumu vispirms pabeigt onkoloģisko ārstēšanu un tikai pēc tam veikt atlikto krūts rekonstrukciju.
Visbiežāk tiek veikta vienmomenta divu etapu operācija, sākotnēji zem krūts muskuļa izveidotā “kabatā” jeb ložā ievietojot audu espanderu neuzpildītā stāvoklī, kas pēcoperācijas periodā pakāpeniski tiek uzpildīts, lai iestieptu krūts muskuli un veidotu pietiekami lielu telpu pastāvīgajam implantam. Kad tiek sasniegts nepieciešamais espandera apjoms un pacientes vispārējais stāvolis un onkoloģiskā ārstēšana atļauj, tiek veikta nākamā operācija, kuras laikā espanders tiek nomainīts ar pacientei piemeklētu pastāvīgo implantu.
Nepieciešamības gadījumā tiek veikta arī otras krūts simetrizācijas operācija – atkarībā no situācijas, krūts simetrizāciju var veikt gan brīdī, kad espanders tiek nomainīts pret implantu, gan vēlāk, atsevišķas operācijas laikā. Atsevišķs operācijas posms ir krūts gala izveidošana, ko nepieciešamības gadījumā var kombinēt ar areolas medicīnisku mikropigmentāciju.
Krūts rekonstrukcija ar audu pārvietošanu mikroķirurģiskā tehnikā sadarbojoties ar mikroķirurgu: krūts atjaunošanai izmanto audu lēveri, kas ņemti no citām ķermeņa daļām: vēdera priekšējās sienas, augšstilbiem, muguras vai sēžas. Operācija ar audu pārvietošanu ir garāka un komplicētāka, ar ievērojami sarežģītāku pēcoperiācijas periodu, bet šī pieeja ilgtermiņā var sniegt labākus estētiskos rezultātus. Krūts rekonstrukcija ar audu lēveri var būt piemērota tad, ja sākotnējā krūts rekonstrukcija ar mākslīgajiem materiāliem komplikāciju dēļ ir bijusi neveiksmīga, kā arī tad, ja pacientam plānota staru terapija.
Būtiska nozīme, lai ķirurģiskā operācija izdotos, ir pacienta ieradumiem. Vienmomenta krūts rekonstrukcijas operāciju var atteikt smēķētājiem, kuriem ir ievērojami augstāks komplikāciju risks. Krūts rekonstrukcijas veikšanai nepieciešama smēķēšanas pārtraukšana. Augstāks komplikāciju skaits ir pacientiem ar augstu ķermeņa masas indeksu un atsevišķām blakusslimībām, piemēram, cukura diabētu.
Vairāk par krūti saudzējošo operāciju un krūts rekonstrukcijas iespējām Latvijā stāsta paši ķirurgi videoseminārā “Kas jāzina pacientēm, ja krūti operē vai to rekonstruē pēc krūts vēža”.
Kā jau pēc jebkuras operācijas, arī pēc krūts vēža operācijas pastāv komplikāciju riski. Iespējami šādi pēcoperācijas sarežģījumi:
Komplikāciju risks ir paaugstināts pie atsevišķām blakus saslimšanām, piemēram, cukura diabēta, aptaukošanās, un var būt saistīts ar dažādiem ieradumiem, tādiem kā smēķēšana.
Brūce: pēcoperācijas periodā brūcē var tikt ievietota drena (mīksta gumijas caurulīte), kuras uzdevums ir izvadīt audu šķidrumu no brūces. Visbiežāk drenu izņem divas trīs dienas pēc operācijas, taču tā var atrasties brūcē līdz pat nedēļai un tiek izņemta tad, kad šķidrums no brūces izdalās minimāli. Dodoties mājās, drena vēl var atrasties brūcē. Brūce sadzīst pakāpeniski divu līdz trīs nedēļu laikā, ap to var būt neliels asinsizplūdums un pietūkums. Ja tiek lietots ūdensizturīgs pārsējs, iet dušā atļauts pēc 48 stundām, taču jāizvairās no pārsēju izmirkšanas. Mūsdienās lietotie intrakutāno šuvju materiāli parasti uzsūcas paši un nav jāizņem no brūces.
Sāpes: aptuveni nedēļu pēc operācijas var saglabāties diskomforts operācijas apvidū, kas pakāpeniski mazinās; var būt nepieciešams lietot pretsāpju līdzekļus. Ja operēti paduses limfmezgli, diskomforts operētajā ložā var saglabāties ilgstoši, tomēr pakāpeniski mazinās.
Ēšana un dzeršana: Pēc operācijas, atsākot dzert, vispirms iesaka dzert ūdeni un tikai pēc tam citus dzērienus. Ēst var atsākt, tiklīdz kā atjaunojas apetīte, kas var notikt jau dažas stundas pēc operācijas. Sākotnēji vēlams lietot vienkāršus, maigus produktus bez stiprām garšvielām, jo tās var izraisīt nelabumu.
Pārvietošanās un fiziskā slodze: agrīnajā pēcoperācijas periodā jāievēro miera režīms, rekomendē necilāt operētās puses roku. Nereti rekomendē speciālu spiedošu pārsēju, kas samazina hematomas attīstības risku. Gadījumos, kad veikta krūts rekonstrukcija, ir jānēsā speciālā kompresijas veļa vismaz divus mēnešus pēc operācijas, un ir stingrāki fiziskās aktivitātes ierobežojumi. Atsākt patstāvīgi pārvietoties iesaka nākamajā dienā pēc operācijas, vienlaikus jārēķinās ar nogurumu un reiboni. Tāpat nepieciešami vingrinājumi operācijas puses rokai – vingrinājumu veids un intensitāte atkarīga no veiktās operācijas veida, un tos, saskaņojot ar ķirurgu, var ieteikt fizioterapeits. Pēc operācijas, atgriežoties mājās, jāizvairās no slodzes, jāatturas no smagu priekšmetu celšanas vai nešanas; nav ieteicama arī automašīnas vadīšana, taču jāturpina rekomendētie vingrinājumi rokai. Nedēļu pēc operācijas jāuzsāk krūšu muskuļu stiepšana, lai novērstu rētaudu veidošanos, kā arī rētas mobilizācija (kustināšana), ar pirkstiem veicot masējošas kustības. Zināmu laiku pēc operācijas var būt grūtības veikt ikdienišķas darbības: mazgāšanos, ģērbšanos, matu ķemmēšanu u. tml. Vēlamas regulāras un kontrolētas fiziskās aktivitātes, slodze atkarīga no veiktās operācijas veida un apmēra.
Vairāk par vingrojumu un fizisko aktivitāšu nozīmi pēc vēža operācijas iespējams uzzināt videoseminārā “Fizisko aktivitāšu nozīme onkoloģijā”.
Pēc operācijas būs nepieciešami regulāri ārsta, tostarp ķirurga, apmeklējumi, laika gaitā šīs vizītes kļūs retākas.
Tā ir vēža ārstēšana ar medikamentiem, kas iznīcina vēža šūnas, apturot to augšanu vai vairošanos. Ķīmijterapijas laikā nereti tiek bojātas arī veselās šūnas, īpaši tās, kas ātri dalās, tomēr šīs šūnas pēc ķīmijterapijas parasti atjaunojas. Ķīmijterapijas preparāts tiek ievadīts intravenozi, orāli, subkutāni (zem ādas), intramuskulāri (muskulī), intratekāli (mugurkaula kanālā) vai intraventrikulāri (galvas smadzeņu ventrikulā jeb iedobumā). Ķīmijterapiju visbiežāk nozīmē pirms ķirurģiskās iejaukšanās, lai samazinātu audzēju – to sauc par pirms operācijas jeb neoadjuvantu ķīmijterapiju. Ķīmijterapiju piemēro arī, lai iznīcinātu vēža šūnas, kas palikušas pēc operācijas. To var izmantot arī progresējuša audzēja stadijās, kad ķirurģiska ārstēšana nav iespējama – tādā gadījumā ķīmijterapijas mērķis ir stabilizēt audzēju, pagarināt dzīves ilgumu un mazināt simptomus.34 Ķīmijterapiju rekomendē lielākajā daļā trīskārši negatīva kūts vēža gadījumu, HER2 pozitīva vēža un hormonpozitīva vēža gadījumā.35
Diagnosticējot vēzi, vispirms tiks ieteikts tāds ārstēšanas plāns, kam pierādīts vislielākais ieguvums un mazākais risks vai blakusparādības. Katram pacientam medikamenta deva tiek aprēķināta individuāli, ņemot vērā viņa ķermeņa svara un auguma attiecību.
Krūts vēža gadījumā parasti lieto antraciklīnus (piemēram, epirubicīns, doksorubicīns) ar ciklofosfamīdu, taksānus (piemēram, paklitaksels, docetaksels) un karboplatīnu, šos medikamentus kombinējot. Terapijas kursu skaits atkarīgs no konkrētā audzēja tipa, bet visbiežāk tie ir seši vai astoņi kursi. Visbiežāk terapija tiek nozīmēta trīs nedēļu režīmā, bet pie noteiktiem krūts vēža tipiem tiek nozīmēti iknedēļas vai divu nedēļu režīms. Bieži terapija tiek uzsākta ar antraciklīniem kopā ar ciklofosfamīdu trīs nedēļu režīmā, kam seko taksāni iknedēļas režīmā. Šādos gadījumos paciente saņem astoņus ķīmijterapijas kursus jeb 16 ķīmijterapijas ievades.
Ķīmijterapijas blaknes atkarīgas no lietotā medikamenta veida un devas. Kombinējot vairākus ķīmijterapijas medikamentus, iespējams, ka attīstīsies vairākas blakusparādības vienlaicīgi; savukārt, lietojot tikai vienu ķīmijterapijas preparātu, blakusparādību parasti ir mazāk. Vairums pacientu jūtas ļoti noguruši, raksturīga psiholoģiska nomāktība, mainās asins analīžu rādītāji, var pastiprināties matu izkrišana, ir slikta dūša, šķebināšana. Tomēr ķīmijterapijas blaknes ir pārejošas, un tās iespējams kontrolēt ar medikamentiem vai dzīvesveida izmaiņām. Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas pārsvarā tādām šūnām, kurām raksturīga aktīva dalīšanās: kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, matu folikulas u. tml.
Samazinās neitrofilu (balto asinsķermenīšu veids) skaits, izraisot neitropēniju (noteikta veida balto asinsķermenīšu – neitrofilo leikocītu, kuri cīnās ar bakteriālām infekcijām – skaita samazināšanās) un līdz ar to paaugstinātu un pat dzīvībai bīstamu uzņēmību pret infekcijām. Pazīmes: čūliņas mutē, drudzis, gripai līdzīgs stāvoklis, caureja.
Nejauša ķīmijterapijas preparāta nokļūšana ārpus vēnas, ko dēvē par ekstravazāciju, apkārtējos audos, var radīt čūlas – to novēršanai nozīmē antihistamīnus un ziedes uz steroīdu bāzes.
Trombocitopēnija (samazināts trombocītu skaits). Trombocitopēnija var būt iemesls asiņošanām, kas var izpausties gan kā sīki zemādas asinsizplūdumi, pastiprināta zilumu veidošanās, sārti iekrāsojies urīns, tumšas vai asiņainas fēces, asiņošana no deguna, smaganām un dzimumceļiem.36 Smagākos gadījumos var būt nepieciešama trombocītu masas pārliešana.
Izplatīta vēža blakusparādība ir anēmija – nepietiekams sarkano asinsķermenīšu skaits, kura dēļ asinīs ir pazemināts hemoglobīna līmenis un tādējādi pavājināta organisma apgāde ar skābekli. Anēmiju izraisa gan noteikti vēža veidi paši par sevi, gan arī atsevišķi ķīmijterapijas preparāti, piemēram, platīna preparāti.37 Smagākos gadījumos var būt nepieciešama asins pārliešana. Aranēmiju bieži saistāma astēnija jeb izteikts psihisks un fizisks nespēks, viegls nogurums.
Alopēcija (matu izkrišana) – īslaicīga blakusparādība, kas raksturīga daudziem, bet ne visiem ķīmijterapijas medikamentiem. Var izkrist ne tikai galvas apmatojums, bet arī uzacis un skropstas, tādējādi radot acu iekaisumus, arī matiņi deguna iekšpusē, palielinot biežu iesnu rašanās iespēju.
Mukozīts (iekaisīgs gļotādu bojājums) visbiežāk skar mutes un rīkles gļotādu, izraisot stomatītu, kas apgrūtina barības košļāšanu un rīšanu, nereti arī runāšanu. Ļoti bieži mukozītu pavada samazināta siekalu izdalīšanās un mutes sausums. Šī ir izplatīta ķīmijterapijas blakusparādība, tomēr tā var neparādīties visiem. Stomatīta ārstēšanai var lietot īpašu zobu pastu un mutes skalojamo līdzekli. Smaga stomatīta gadījumā var tikt samazināta ķīmijterapijas preparāta deva.38
Palielināts trombozes (trombu jeb asins recekļu veidošanās asinsvados) risks. Trombozes simptomi ir neizskaidrojamas sāpes kājā vai rokā, apakšstilba vai visas kājas apsārtums un pietūkums. Trombozes rašanos veicina ne tikai ķīmijterapijas medikamenti (piemēram, cisplatīns), bet arī ar terapijas izraisītais nespēks, kura dēļ ievērojami samazinās fiziskā aktivitāte un kustību amplitūda un ar to saistītā asinsrites aktivitāte. Tādēļ terapijas laikā un pēc tās ir svarīgi iespēju robežās turpināt kustēties, veikt vingrinājumus kājām, ja nepieciešams – valkāt īpašas elastīgās zeķes, kā arī izvairīties no ilgstošas atrašanās sēdus. Var tikt nozīmēti īpaši medikamenti – antikoagulanti (vielas, kas kavē asins recēšanu).39
Citas salīdzinoši izplatītas ķīmijterapijas blaknes ir anoreksija (vāja apetīte vai tās pilnīgs trūkums), t. s. plaukstu-pēdu ādas reakcija jeb palmāri plantārās eritrodizestēzijas sindroms – plaukstu un pēdu ādas iekaisums un to nejutīgums, tūska (šķidruma uzkrāšanās ķermeņa audos), elpas trūkums, mialģija (muskuļu sāpes) un artralģija (sāpes locītavās), traucēta nieru un aknu darbība.40
Daži ķīmijterapijas medikamenti var ietekmēt auglību. Sievietēm var būt īslaicīgi vai paliekoši traucēta spēja ieņemt bērnu, tādēļ, ja tiek domāts par ģimenes pieaugumu, šis jautājums pirms ķīmijterapijas ir jāapspriež ar onkologu ķīmijterapeitu un ginekologu.
Tajā pašā laikā svarīgi atcerēties – arī ķīmijterapijas laikā var iestāties grūtniecība, pat ja terapija ir izraisījusi amenoreju jeb mēnešreižu izzušanu, tādēļ noteikti jālieto izsargāšanās līdzekļi. Vīriešiem atsevišķi ķīmijterapijas medikamenti var bojāt sēkliniekus un ietekmēt spermas ražošanu – šādas sekas var būt paliekošas, bet var arī pāriet pēc ķīmijterapijas beigām. Bērnu radīšana, ja tāda iespējama, nav ieteicama ne ārstniecības laikā, ne gadu pēc tās.41 Latvijas ķīmijterapeitu komentārus parmedikamentozo terapiju krūts vēža ārstēšanā iespējams noskatīties videoseminārā “Bez mītiem par ķīmijterapiju”.
Izsmeļošu informāciju par ķīmijterapiju, tās norisi, blaknēm uncitu noderīgu informāciju sagatavojusi Latvijas Onkologu ķīmijterapeituasociācija bukletā “Jautājumiun atbildes par ķīmijterapiju” un video materiālos “Ķīmijterapijas ABC”.
Staru terapija ir augstas enerģijas starojuma (rentgena stari, gamma stari, neitroni, protoni un citi) izmantošana vēža šūnu iznīcināšanai un audzēju samazināšanai. Starojumu var raidīt no iekārtas ārpus ķermeņa (ārējā apstarošana) vai no radioaktīvā materiāla, kas ievietots organismā audzēja tuvumā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija). Sistēmiskā staru terapija izmanto radioaktīvu vielu, ko asinis nogādā audos visā ķermenī. Staru terapija krūts vēža ārstēšanā ir ārkārtīgi nozīmīga. Agrīnās krūts vēža stadijās staru terapija var novērst nepieciešamību veikt mastektomiju. Vēlīnākās stadijās staru terapija var samazināt recidīva risku, savukārt ļoti progresējoša krūts vēža gadījumā tā var samazināt iespēju, ka krūts vēža rezultātā iestāsies nāve.42
Pastāv divas staru terapijas pieejas:43
Staru terapijas blakusparādības visbiežāk izpaužas tieši apstarotajā ķermeņa zonā.
Vairāk par staru terapiju un tās blakusparādībām var uzzināt video materiālā “Pacienta ABC. Staru terapijaun tās blaknes”.
Hormonterapija jeb endokrīnā terapija ir ārstēšana, kas papildina, bloķē vai likvidē hormonus organismā, lai palēninātu vai apturētu dažu vēža veidu, tajā skaitā krūts vēža, attīstību. Endokrīnās terapijas mērķis ir mazināt estrogēnu iedarbību ER pozitīva krūts vēža gadījumā un ir svarīgākais ER pozitīvo audzēju ārstēšanas veids. Hormonterapijas ietvaros var nozīmēt sintētiskos hormonus, kas bloķē organisma dabisko hormonu darbību. Dažreiz tiek veikta operācija, lai izņemtu dziedzeri, kas ražo noteiktu hormonu.
Visbiežāk krūts vēža gadījumā lieto šādus hormonterapijas preparātus:
Hormonterapijas blaknes lielākoties daudz neatšķiras no ķīmijterapijas blaknēm – visbiežāk tās ir saistītas ar gremošanas sistēmu (slikta dūša, vemšana, caureja), kaulu smadzeņu nomākumu (neitropēnija, anēmija, trombocitopēnija), ādas problēmām(stomatīts, ādas un nagu bojājumi) un vispārīga rakstura sūdzībām (nespēks u. c.). Papildus tām pacientiem, kuri ārstēti ar endokrīno terapiju, var parādīties blakusparādības, kas saistītas ar samazinātu estrogēnu darbību. Olnīcu funkcijas nomākšana var izraisīt menopauzei raksturīgus simptomus, piemēram, karstuma viļņus, pastiprinātu svīšanu, maksts sausumu un dzimumtieksmes samazināšanos. Tomēr daudzas no endokrīnās terapijas blakusparādībām var novērst vai efektīvi pārvaldīt.
Dažas no nopietnākajām blakusparādībām, kas specifiskas endokrīnajai terapijai:
Imūnterapija – bioloģiskās terapijas veids, kurā izmanto dažādas vielas imūnsistēmas stimulēšanai vai nomākšanai, lai palīdzētu organismam cīnīties ar vēzi. Daži imūnterapijas veidi ir vērsti tikai pret noteiktām imūnsistēmas šūnām, citi ietekmē imūnsistēmu kopumā.
Imūnterapijas blaknes visbiežāk saistītas ar ādas reakcijām (izsitumi, nieze), kuņģa-zarnu trakta reakcijām (caureja, kolīts), plaušu reakcijām (pneimonīts), aknu reakcijām (hepatīts) un endokrīnajām reakcijām (vairogdziedzera un hipofīzes darbības traucējumi).
Plaša un detalizēta informācija par imūnterapijas blakusparādībām lasāma Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrības (European Society ForMedical Oncology, ESMO) izdotajā rokasgrāmatā “Imūnterapijas blaknes: norādījumi pacientiem”.
Šis terapijas veids izmanto medikamentus, kas vēža šūnās bloķē šūnu signālu pārraidi, kas veicina to augšanu. Krūts vēža gadījumā visbiežāk lieto šādus mērķterapijas medikamentu veidus:
Bieži novērotās blakusparādības pacientiem, kuru ārstēšanā pielietota mērķterapija, ir ietekme uz kuņģa-zarnu trakta darbību (piemēram, caureja, vemšana, slikta dūša), kā arī vispārēja rakstura parādības, piemēram, nogurums vai paaugstinātas jutības reakcijas. Starppotenciāli bīstamām blakusparādībām minami sirdsdarbības traucējumi – šo risku var samazināt, izvairoties no vienlaicīgas ārstēšanas ar kardiotoksisku ķīmijterapiju, piemēram, antraciklīniem.50
Pēc krūts vēža nav kontrindikāciju grūtniecībai, tomēr ir vairāki ierobežojumi, īpaši ER pozitīva krūts vēža gadījumā, ņemot vērā hormonālajai terapijai raksturīgo ilgumu. Hormonālā terapija jāpārtrauc pirms grūtniecības iestāšanās un tā jāatsāk pēc dzemdībām un zīdīšanas noslēgšanas. Vēža ārstēšana grūtniecības laikā var būt komplicēta, tādēļ terapijas laikā no grūtniecības iestāšanās būtu jāizvairās. Tomēr ir pieejami vairāki terapijas veidi, kuru izvēle atkarīga no grūtniecības trimestra.
Ķirurģiska operācija parasti ir pieļaujama jebkurā grūtniecības trimestrī; ķīmijterapija tiek uzskatīta par drošu otrajā un trešajā trimestrī; hormonterapija un anti-HER2 terapija var tikt nozīmēta tikai pēc dzemdībām; arī staru terapiju parasti veic pēc dzemdībām.51 Krūts vēža ārstēšana pirmsmenopauzes vecuma sievietēm var samazināt auglību un veicināt agrīnu menopauzes iestāšanos. Jāatceras, ka menstruāciju neesamība vēža ārstēšanas laikā nenozīmē menopauzes iestāšanos un ir nepieciešams lietot kontracepcijas līdzekļus. Pacientēm, kuras apsver nākotnē plānot grūtniecību, pirms vēžaterapijas uzsākšanas ir iespējams nodot sasaldēšanai olšūnas reproduktīvo šūnubankā.
Gandrīz vienmēr vīriešiem krūts vēzis ir hormonu (gan estrogēna, gan androgēna) receptoru pozitīvs. Ārstēšanas metodes ir līdzīgas tām, ko izmanto krūts vēža gadījumā sievietēm, tikai aromatāžu inhibitoru lietošana nav efektīva, ja līdztekus netiek nomākta sēklinieku steroīduģenēze (veidošanās), lietojot gonadotropīnu atbrīvojošā hormona analogus vai veicot ķirurģisku sēklinieku izņemšanu, lai nomāktu androgēna līmeni. Biežāk tiek veikta mastektomija, bet iespējama arī krūti saglabājoša operācija, kā arī daži mazāk invazīvi mastektomijas veidi, piemēram, krūtsgalu saudzējoša mastektomija.52
Būtiska krūts vēža ārstēšanas sastāvdaļa ir rehabilitācija. Tās mērķis ir sekmēt, lai cilvēks vēža ārstēšanas laikā un pēc tās varētu atgriezties ierastajā dzīvē un veikt ikdienas aktivitātes. Rehabilitācijas pakalpojumus sniedz multidiscpilināra speciālistu komanda, kurā parasti ietilpst psihologs, fizioterapeits, ergoterapeits, uztura speciālists, onkoloģiskās aprūpes māsa, arī mākslas vai mūzikas terapeits un sociālais darbinieks. Fizioterapija palīdz mazināt sāpes, stīvumu, nejutīgumu, kustību ierobežojumus vai citas fiziskās problēmas, kas radušās krūts vēža ārstēšanas rezultātā, savukārt ergoterapija palīdz atgūt spēju veikt ikdienas uzdevumus, sākot ar ģērbšanos vai ēst gatavošanu un beidzot ar atgriešanos darbā. Ar vēža ārstēšanu saistītā noguruma, trauksmes, stresa, depresijas, bezpalīdzības pārvarēšanā atbalstu sniedz psihologs. Rehabilitācijas plāns tiek piemērots katram pacientam individuāli, atkarībā no funkcionēšanas traucējumu pakāpes. Vieglu vai mērenu funkcionēšanas grūtību gadījumā rehabilitācija parasti notiek ambulatori, smagāku funkcionēšanas traucējumu gadījumā rehabilitāciju nodrošina stacionārā.
Par to, vai un kāda tālāka ārstēšana nepieciešama, lemj multidisciplināra komanda, kas sanāk aptuveni trīs nedēļas pēc operācijas, kad saņemti visi operācijas materiāla izmeklējumu rezultāti un pacients saņem operācijas gala izrakstu. Pēc tam, kad visa tālākā nepieciešamā ārstēšana ir pabeigta, pacients turpina atrasties onkologa uzraudzībā turpmākos piecus gadus. Pirmos divus gadus vizīte pie onkologa nepieciešama trīs četras reizes gadā, vizīšu laikā onkologs izjautā pacientu par vispārējo stāvokli, sūdzībām un ievāc anamnēzi. No trešā līdz piektajam gadam pacients apmeklē onkologu vienu divas reizes gadā. Piecus gadus pēc ārstēšanas beigām reizi gadā tiek nozīmēta obligāta mamogrāfija, nepieciešamības gadījumā arī ultrasonogrāfija speciālizētā iestādē. Ja pacients lieto hormonterapijas medikamentu tamoksifēnu, tad obligāta ir ginekologa konsultācija reizi gadā. Ja pacients lieto aromatāžu inhibitorus, onkologs nozīmēs osteodensitometrijas izmeklējumu (izmeklējums kaulu blīvuma noteikšanai). Visi pārējie izmeklējumi un analīzes tiek noteikti, tikai vadoties pēc medicīniskās nepieciešamības un sūdzībām, un tos nozīmēs ārsts onkologs. Pēconkoloģiskās ārstēšanas novērošanas laikā ir svarīgi uzturēt veselīgu svaru un nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm.
Kaut arī krūts vēzis ir visbiežāk sastopamā onkoloģiskā saslimšana Latvijā, tā ir arī visvairāk pētītā onkoloģiskā slimība ar visplašākajām ārstēšanas iespējām, un, agrīni atklājot, to iespējams pilnībā izārstēt. Agrīnai vēža atklāšanai valsts organizē un apmaksā profilaktisku krūšu pārbaudi – skrīningu.
Uz pārbaudi tiek aicinātas sievietes, kurām nav sūdzību vai simptomu, lai tādējādi atklātu slimību pirmsvēža vai agrīnā stadijā. Profilaktiskā pārbaude ļauj gūt pārliecību par veselības stāvokli, savukārt gadījumā, ja tiek atklāta slimība, uzsākt savlaicīgu ārstēšanu, ļaujot izvairīties no krūts noņemšanas jeb mastektomijas, paduses limfmezglu operācijas – limfadenektomijas un dažkārt arī no ķīmijterapijas. Ar mamogrāfijas palīdzību priekšvēža izmaiņas (tajā skaitā mikrokalcinātu jeb sīku sakaļķojumu zonas krūts audos) iespējams konstatēt pat četrus gadus agrāk, pirms sieviete tās sajūt pati.53
Valsts apmaksāta krūts vēža skrīninga programma Latvijā tiek organizēta kopš 2009. gada. Uzaicinājuma vēstule krūts vēža pārbaudei ar mamogrāfijas metodi reizi divos gados tiek nosūtīta sievietēm vecumā no 50 līdz 68 gadiem. Vēstules tiek nosūtītas atbilstoši Iedzīvotāju reģistra datiem uz sievietes deklarēto dzīvesvietas adresi aptuveni trīs mēnešu laikā pēc sievietes dzimšanas dienas. Uzaicinājuma vēstules tiek izsūtītas sievietēm 50, 52, 54, 56, 58, 60, 62, 64, 66, 68 gadu vecumā. Uzaicinājums ir derīgs divus gadus. Uzaicinājums netiek nosūtīts tām sievietēm, kurām gadalaikā līdz uzaicinājuma vēstules sagatavošanas datumam jau ir veikts mamogrāfijas izmeklējums.54
Pēdējos gados vēzim kļūstot jaunākam, t. i. atklājot onkoloģiskas saslimšanas arvien jaunāka vecuma cilvēkiem, onkologi rekomendē krūšu mamogrāfiju veikt jau no 40 gadu vecuma, papildinot to ar ultrasonogrāfiju, ja krūšu audi ir augsta blīvuma. Savukārt krūšu ultrasonogrāfisku izmeklējumu speciālisti iesaka reizi gadā veikt jau, sākot ar 25 gadu vecumu.
Risku saslimt ar krūts vēzi palielina alkohola lietošana un smēķēšana, uztura paradumi, mazkustīgs dzīvesveids, liekais svars. Tāpat būtiska nozīme ir reproduktīvajai vēsturei (piemēram, menstruāciju sākšanās vecums un pirmās grūtniecības iestāšanās vecums, orālās kontracepcijas lietojums, pēcmenopauzes hormonu terapija utt.). Būtisks faktors ir arī ģenētiskā nosliece: dažas iedzimtas gēnu mutācijas ievērojami palielina krūts vēža risku.
Risku saslimt ar krūts vēzi var mazināt, ieviešot izmaiņas dzīvesveidā. Līdzšinējā zinātnisko pierādījumu bāze pārliecinoši liecina, ka galvenais riska faktors vairākiem vēža veidiem, tostarp krūts vēzim, ir alkohols.55 56 Bioloģiskie mehānismi, kas nosaka alkohola lietošanas saikni ar krūts vēzi, galvenokārt ir saistīti ar izmainītu cirkulējošā un intracelulārā estrogēna koncentrāciju tam sekojošu estrogēnu receptoru (ER) proliferāciju (audu attīstīšanās, veidojoties jaunām šūnām) krūts epitēlija šūnās.57
Pārliecinoši pierādījumi ir arī fiziskās aktivitātes līmeņa saistībai ar dažādiem vēža veidiem, tostarp krūts vēzi.58 Arvien vairāk pētījumu liecina par sēdoša dzīvesveida saistību ar palielinātu krūts(arī resnās zarnas, endometrija un plaušu) vēzi.59 Ja šī cēloņsakarība ir kauzāla, tad, mainot fiziskās aktivitātes paradumus, krūts vēža slogu ir iespējams ievērojami samazināt. Tāpat aprēķināts, ka 20-25% no globālā vēža sloga saistīti ar uztura paradumiem – pilngraudu produktu, sarkanās gaļas un dažu citu produktu patēriņu, kā arī augstas kaloritātes uzturu kopumā.60
%201.png){kind=logo}
