Plaušu vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas sākas plaušās, visbiežāk smēķēšanas vai kaitīgu vielu (piemēram, azbesta vai radona gāzes) iedarbības rezultātā. Ir divi plaušu vēža veidi – salīdzinoši retāk sastopamais sīkšūnu plaušu vēzis un biežāk izplatītais nesīkšūnu plaušu vēzis.
Plaušu vēža simptomi ir nepārejošs klepus, tostarp ar asiņu piejaukumu, sāpes krūtīs, elpas trūkums, neizskaidrojams svara zudums. Agrīnas plaušu vēža stadijas (I un II) nozīmē, ka audzējs atrodas tikai plaušās, savukārt vēlīnas stadijas (III un IV) norāda uz to, ka slimība izplatījusies arī citos orgānos. Diagnosticēšanai parasti izvēlas rentgenu vai datortomogrāfiju, pēc nepieciešamības papildinot ar PET (pozitronu emisijas tomogrāfiju) vai magnētisko rezonansi. Svarīga diagnostikas sastāvdaļa ir arī biopsija jeb neliela audu parauga noņemšana tālāku mikroskopisku izmeklējumu veikšanai.
Plaušu vēža ārstēšana ir atkarīgas no stadijas un vēža paveida – tā var ietvert ķirurģisku ārstēšanu, ķīmijterapiju, staru terapiju, mērķterapiju un imūnterapiju – bieži vien šīs ārstēšanas metodes tiek kombinētas. Iespēju saslimt ar plaušu vēzi visvairāk palielina smēķēšana (gan aktīvā, gan pasīvā) un dažu ķīmisko vielu vai piesārņotāju ietekme, tāpat nozīmīgs riska faktors ir plaušu vēža gadījumi ģimenē un citas plaušu slimības, piemēram, HOPS vai tuberkuloze. Lai izvairītos no plaušu vēža, svarīgi regulāri (vēlams – ne retāk kā reizi gadā) veikt profilaktiskas veselības pārbaudes un plaušu izmeklējumus, it sevišķi cilvēkiem, kas smēķē, strādā vidē ar kaitīgām vai elpceļus kairinošām vielām vai kuriem ir hroniskas plaušu slimības.
Plaušu vēzis ir bijis pats izplatītākais vēža veids pasaulē līdz pat šī gadsimta otrajai desmitgadei, kad to izplatības ziņā apsteidza krūts vēzis. Taču plaušu vēzis joprojām ir galvenais ar vēzi saistīto nāves gadījumu cēlonis pasaulē, īpaši smēķētāju vidū: mirstība no tā divas reizes pārsniedz mirstību no otra nāvējošākā vēža veida – zarnu jeb kolorektālā vēža.1 Plaušu vēža izplatība pasaulē ir salīdzinoši vienmērīga, un diemžēl tai ir tendence pieaugt. Iespēja saslimt ar plaušu vēzi izteiktāka ir vīriešiem.2
Plaušu vēzis parasti sākas šūnās, kas izklāj bronhus un plaušas, un ir cieši saistīts ar tabakas lietošanu un gaisa piesārņojumu. Ir divi galvenie plaušu vēža veidi – sīkšūnu plaušu vēzis un nesīkšūnu plaušu vēzis, un no audzēja veida ir atkarīga slimības agresivitāte un ārstēšanas iespējas.
Sīkšūnu plaušu vēzis ir salīdzinoši retāk izplatīts (15-20 % no plaušu vēža gadījumiem)3, taču agresīvs jeb strauji augošs vēzis, kas veidojas plaušu audos un var izplatīties uz citām ķermeņa daļām. Šis vēzis aug strauji – šūnu skaits dubultojas aptuveni divas trīs reizes ātrāk nekā nesīkšūnu plaušu vēža gadījumā4 – un ātri izplatās limfmezglos un citos orgānos. Sīkšūnu plaušu vēzi visbiežāk izraisa smēķēšana.5 Sīkšūnu plaušu vēzim ir divi tipi – sīkšūnu karcinoma un jaukta tipa sīkšūnu karcinoma. Šis vēzis ļoti bieži metastāzē galvas smadzenēs, aknās, virsnierēs, kaulos un kaulu smadzenēs.6
Nesīkšūnu plaušu vēzis ir izplatītākais plaušu vēža veids (80-85 % novisiem plaušu vēža gadījumiem)7 un tā trīs galvenie apakštipi ir adenokarcinoma, plakanšūnu karcinoma un lielšūnu karcinoma. Visi trīs apakštipi tiek diagnosticēti vienādi, taču tiem ir dažāda attīstības gaita.
Plakanšūnu karcinoma – 25-30 % visu plaušu vēža gadījumu.8 Biežāk sastopama vīriešiem un parasti rodas lielo elpceļu jeb bronhu gļotādā plaušu centrā. Šim nesīkšūnu plaušu vēža tipam ir lielāka iespēja izraisīt asiņošanu no bronhiem nekā citiem plaušu vēža tipiem. Parasti šī vēža šūnu skaits dubultojas ik pēc aptuveni 180 dienām. Lai gan tas bieži izplatās tuvējos audos, plakanšūnu karcinomai ir mazāka varbūtība metastazēt tik ātri kā citiem tipiem. Visbiežāk šo plaušu vēža veidu izraisa smēķēšana.
Adenokarcinoma – ap 40 % visu plaušu vēža gadījumu.9 Parasti rodas gļotas veidojošajās šūnās, kas klāj elpceļus. Šis audzējs parasti ir neliels, un arī tā šūnu skaits dubultojas aptuveni ik pēc 180 dienām. Tas mēdz agrīni veidot metastāzes. Adenokarcimomas paveids, kas pazīstams kā bronhoalveolārā adenokarcinoma, attīstās alveolās un var izplatīties pa elpceļiem uz citām plaušu daļām.
Lielšūnu karcinoma, salīdzinoši retāks nesīkšūnu plaušu vēža veids(10-15 % plaušu vēža gadījumu10, biežāk attīstās plaušu perifērijā. Izmēra ziņā apjomīgs audzējs, kuru šūnu skaits dubultojas aptuveni ik pēc 100 dienām un slimības gaitā var skart plaušu videni
(mediastīnu).11
Visretāk sastopamais plaušu vēža veids ir pleiras (plāns auduslānis, kas pārklāj plaušas) mezotelioma. Mezotelioma ir
mezotēlija jeb ķermeņa dobumus, tostarp krūšudobumu, klājošā slāņa šūnu audzējs. Galvenais šī vēža izraisītājs ir saskarsme ar azbestu. Līdzīgi kā citām azbesta izraisītām slimībām, mezoteliomai ir ļoti garš latentais periods, līdz ar to lielāko daļu mezoteliomas gadījumu atklāj gados vecākiem cilvēkiem. Tiek uzskatīts, ka mezoteliomas gadījumu skaits tuvākajās desmitgadēs samazināsies, galvenokārt pateicoties azbestu saturošu materiālu aizliegumam.14
Plaušu vēža gadījumā simptomi bieži vien neparādās līdz pat brīdim, kad audzējs ir ievērojami progresējis – nereti tas tiek atklāts nejauši, veicot ar citiem veselības traucējumiem saistītas pārbaudes.
Pats būtiskākais plaušu vēža riska faktors ir smēķēšana – šī cēloņsakarība tika atklāta jau 20. gs. 50.-60. gados. Tabakas dūmos atrodamas vismaz 50 kancerogēnas vielas, un saslimšanas risks atkarīgs gan nosmēķēšanas intensitātes, gan smēķēšanas stāža, gan tabakas produkta veida, taču kopumā smēķētājiem ir aptuveni 22 reizes lielāks risks saslimt ar plaušu vēzi nekā nesmēķētājiem.16
Augstam plaušu vēža riskam ir pakļauti arī pasīvie smēķētāji – cilvēki, kas paši nesmēķē, bet ir pakļauti tabakas dūmu iedarbībai. Nelielu proporciju plaušu vēža gadījumu (aptuveni katrs desmitais no visiem plaušu vēža gadījumiem) izraisa rūpnieciskie un atmosfēras piesārņotāji. Viens no šādiem piesārņotājiem ir azbests – regulāra saskarsme ar to palielina nāves risku no plaušu vēža sešas līdz septiņas reizes.17
Citi cēloņi ir piesārņots iekštelpu un ārtelpu gaiss, tostarp dīzeļdegvielas izplūdes gāzes, koksnes putekļi, metināšanas vai ogļu dūmi, arsēns, rūpnieciskie metāli, piemēram, berilijs un hroms.18 Būtisks riska faktors ir radons – radioaktīva, zemes dzīlēs sastopama gāze, kuras ietekmei visvairāk pakļauti raktuvju strādnieki noteiktos ģeogrāfiskajos apgabalos, taču tas caur augsni un bojājumiem ēku konstrukcijās var ieplūst un uzkrāties arī ēku pagrabos un zemākajos stāvos, kā arī izdalīties no noteiktiem būvmateriāliem; radons ir sastopams arī pazemes ūdeņos.19
Citi riska faktori ir iedzimti vēža sindromi un iepriekšējās hroniskas plaušu slimības: hroniska obstruktīvā plaušu slimība (HOPS), plaušu
fibroze, galvas, kakla vai barības vada vēzis, limfoma vai krūts vēzis, kas lokāli ārstēts ar staru terapiju.20
Nozīme ir arī ģenētikai: lielāka iespēja saslimt ar plaušu vēzi ir tiem, kuru ģimenē jau ir bijuši plaušu vēža gadījumi. Aptuveni 60% plaušu vēža gadījumu izraisa gēna p53 mutācijas.21 P53 ir viens no audzējnomācējgēniem, kas spēj bremzēt šūnu, tostarp bojāto un ļaundabīgo šūnu, proliferācijas (vairošanās) procesus. Bojājumi p53 gēnā nosaka predispozīciju (noslieci) uz audzēju veidošanos.22
Plaušu vēzi ir iespējams atklāt, veicot kādu no attēldiagnostikas izmeklējumiem, kā arī izmeklējot audu paraugus un veicot krēpu analīzes (mūsdienās reti izmanto).
Attēldiagnostika ļauj atklāt primārā audzēja izmēru un atrašanās vietu; to, vai veidojums skāris citus audus, piemēram, ribas, krūškurvja sienu, pleiru; patoloģiskus limfmezglus plaušu videnē jeb mediastīnā (spraugveida telpa starp plaušas iekšējām virsmām), plaušu vārtos un saknē (bronhu, asinsvadu, limfvadu un nervu ieejas punkts katrā plaušā); attālas metastāzes u. c. audzēju raksturojošus faktorus.23
Divas galvenās ikdienā izmantojamās (ģimenes ārsta nozīmētās) attēldiagnostikas metodes plaušu vēža diagnosticēšanai ir rentgenogrāfija (RTG) un datortomogrāfija (computed tomography, CT):
Pacientiem, kuriem minētās izmeklēšanas metodes ir uzrādījušas izmaiņas plaušu audos un ir aizdomas par malignitāti (ļaundabīgumu), tiek nozīmēta precizējoša izmeklēšana:
Plaušu veidojuma audu paraugs tiek nosūtīts tālākai izmeklēšanai ar mikroskopu. Citoloģiskais (atsevišķu šūnu) izmeklējums tiek lietots, lai apstiprinātu audzēja diagnozi un mēģinātu noteikt tā veidu (sīkšūnu vai nesīkšūnu vēzis). Histoloģiskais (audu parauga) izmeklējums ir svarīgākais izmeklējums, lai apstiprinātu audzēja diagnozi, papildus tas sniedz plašu informāciju arī par audzēja agresivitāti jeb ļaundabīguma pakāpi, šūnu mutācijām u. c., tādējādi ļaujot izvēlēties visatbilstošāko ārstēšanas pieeju.
Molekulārie un bioķīmiskie marķieri – tie var būt diagnostiski (nosaka vēža klātbūtni un veidu), prognostiskie (sniedz informāciju par pacienta vēža vispārējiem iznākumiem ar vai bez standarta ārstēšanas) vai predikatīvie (palīdz noteikt, uz kādu ārstēšanu pacients, visticamāk, reaģēs).
Mutācijas, kas obligāti nosakāmas, lai izvēlētos pareizu ārstēšanas taktiku, īpaši IV stadijas pacientiem, ir EGFR (epidermālā augšanas faktora receptoru), ALK (anaplastiskas limfomas kināzes) gēna mutācijaun ROS1 mutācija.
Pacienti, kuriem tiek konstatētas ļaundabīgas pārmaiņas plaušās, tiek nosūtīti uz multidisciplināro ārstu konsīliju, kura obligātā sastāvā ir onkologs ķīmijterapeits, ķirurgs, radiologs terapeits, radiologs, patologs, un, ja nepieciešams, arī citi speciālisti.
Nesīkšūnu plaušu vēža stadiju apzīmēšanai parasti lieto TNM stadiju noteikšanas sistēmu, kur T apzīmē sākotnējo audzēju (primarytumor), N – norāda uz audzēja klātbūtni vai neesamību reģionālajos mezglos (lymph nodes), un M – attālās metastāzes (distant metastasis)Jo lielāka ir audzēja T stadija, jo izmērā lielāks ir vēzis; jo lielāka Nstadija, jo vairāk audzējs izplatījies reģionālajos limfmezglos.
Sīkšūnu plaušu vēža stadijas klasificē nedaudz atšķirīgi – tam ir tikai divas stadijas:
Dzīvildze ar plaušu vēzi saslimušajiem atkarīga no pacienta dzimuma, vecuma, smēķēšanas intensitātes, smēķēšanas stāža, lietotā tabakas produkta veida un citiem faktoriem, kā arī no audzēja stadijas. Diemžēl vairāk nekā pusei plaušu vēža pacientu līdz brīdim, kad tas tiek diagnosticēts, jau ir izveidojušās metastāzes, tāpēc piecu gadu izdzīvošanas rādītājs ir aptuveni 4,7 %no visiem gadījumiem. Aptuveni 18,6 % diagnosticēto cilvēku dzīvo ilgāk par pieciem gadiem.29
Lai raksturotu plaušu vēža pacientu dzīvildzi, audzēja stadijas dala trīs grupās – lokāls, reģionāls un attāls (distant) vēzis. Lokāls ir tāds audzējs, kas atrodas tikai vienā plaušā, reģionāls – audzējs no plaušām ir izplatījies uz limfmezgliem vai citām tuvējām ķermeņa daļām, savukārt attāls audzējs – izplatījies ārpus vienas plaušas uz otru plaušu vai uz attālākām ķermeņa daļām, piemēram, smadzenēm, kauliem vai aknām. Plaušu vēža piecu gadu dzīvildze:30
Plānojot terapiju, ņem vērā vēža stadiju (t. i., audzēja lielums, metastāžu klātbūtne), pacienta vecumu, vispārējo veselības stāvokli, citas blakusslimības, kā arī faktorus, kas norāda uz audzēja agresivitāti un atkārtošanās iespējamību. Plaušu vēža ārstēšanas pamatā ir trīs metodes – ķirurģiskā ārstēšana, ķīmijterapija un staru terapija.
Metodes, kas iedarbojas tieši tajā vietā, kur tās pielieto, sauc par lokālām (ķirurģija, staru terapija), savukārt par sistēmiskām ārstēšanas metodēm sauc tādas, ar kuru starpniecību ārstniecības līdzeklis ar asinsrites palīdzību izplatās pa visu organismu (visas medikamentozās terapijas – ķīmijterapija, imūnterapija, mērķterapija).
Nesīkšūnu plaušu vēzis (plakanšūnu, adenokarcinoma un lielšūnu karcinoma) ir potenciāli izārstējams ar ķirurģisku ārstēšanu, ja tiek konstatēts agrīnā stadijā – I, II, arī IIIA. Tomēr jāņem vērā, ka dažiem pacientiem arī agrīnās plaušu vēža stadijās operācija var būt kontrindicēta (ja ir slikts vispārējais pacienta stāvoklis, smagas blakussaslimšanas (piemēram, elpošanas mazspēja, vecums, pacienta vēlmes), tiek pielietota lokālā terapija – staru terapija.
Ārstējot III stadijas nesīkšūnu plaušu vēzi, ķirurģiska ārstēšana nav pamata metode, tādēļ tiek kombinētas dažādas ārstēšanas metodes – šādu pieeju sauc par multimodālu terapiju. Ķīmijterapija un staru terapija var tikt nozīmēta gan vienlaicīgi, gan secīgi viena pēc otras. Abām terapijām notiekot vienlaicīgi, ir lielāks dažādu blakusparādību risks.31
Sākot ar IB stadiju, izvērtējot riska faktorus, pacients parasti saņem adjuvantu jeb pēcoperācijas ķīmijterapiju, dažreiz imūnterapiju. Ja operatīva terapija nav iespējama (IIIB, IIIC stadijā), tiek izmantota sistēmiska terapija ar ķīmijterapiju – mērķis ir samazināt audzēju, lai to varētu izoperēt vai apstarot.
IV stadijas nesīkšūnu plaušu vēzi uzskata par neoperējamu, un pamata ārstēšana šajā gadījumā ir sistēmiska terapija – ķīmijterapija, imūnterapija vai mērķterapija, tomēr ķirurģiska iejaukšanās var tikt piemērota, lai atvieglotu simptomus, ko izraisa vēža izplatīšanās citos orgānos. Šajā stadijā ārstēšanas mērķis ir neļaut audzējam turpināt augt, kā arī kontrolēt simptomus, kas radušies audzējam izplatoties: asiņošanu, sāpes, šķidruma uzkrāšanos. Terapija parasti ir ilgstoša. Pacientus ar attālām nesīkšūnu vēža metastāzēm(piemēram, galvas smadzeņu metastāzēm) var ārstēt paliatīvi, izmantojot staru terapiju.
Sīkšūnu plaušu vēzis, lai arī parasti jutīgs pret ķīmijterapiju, tomēr uz ārstēšanu reaģē īslaicīgi. Speciālisti to uzskata par sistēmisku slimību, tādēļ standarta gadījumā ķirurģiska operācija nav primārā ārstēšanas metode, dodot priekšroku ķīmijterapijai un staru terapijai.32 Šisir vienīgais plaušu vēža veids, kad veic profilaktisku staru terapiju veselāmgalvas smadzenēm, lai novērstu metastāžu rašanās risku tajās.
PLAUŠU VĒŽA DIAGNOSTIKAS, STADIJAS NOTEIKŠANAS UN ĀRSTĒŠANAS VADLĪNIJAS PACIENTIEM (angļu valodā) izdevusi viena no vadošajām profesionālajām organizācijām onkoloģijā – Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrība (European Society For Medical Oncology, ESMO).
Vairākas plaušu vēža diagnostikas, stadijas noteikšanas un ārstēšanas vadlīnijas pacientiem (angļu valodā) publicējis arī ASV Nacionālais visaptverošais vēža tīkls (National Comprehensive Cancer Network, NCCN):
Ķirurģiskās operācijas veids atkarīgs no audzēja izmēra un lokalizācijas. Iespējami vairāki operācijas veidi:
Šobrīd vairums plaušu operāciju tiek veiktas ar VATS (video-asistēta torakoskopiska operācija) metodi, caur vienu vai vairākiem nelieliem griezieniem ribstarpās ievadot speciālus ķirurģiskus instrumentus un izmantojot videokameru, kas projicē palielinātu attēlu uz ekrāna. Šāda metode būtiski atvieglo pēcoperācijas periodu, tomēr tā nav iespējama pilnīgi visos gadījumos. Ieaugšana blakus esošajos orgānos un liela izmēra audzējs ir biežākie iemesli, kad tiek piedāvāta atvērtā tipa operācija (torakotomija).
Pēc operācijas viss izoperētais materiāls tiek nosūtīts histoloģiskai un ģenētiskai izmeklēšanai, pēc kuras slēdziena iespējams izlemt, vai nepieciešama tālāka ārstēšana un kāda būtu tālākās ārstēšanas taktika.
Kā jau jebkurai ķirurģiskai operācijai, arī plaušu vēža operācijai ir iespējamas blakusparādības. Tās atkarīgas no operācijas apjoma. Iespējami šādi pēcoperācijas sarežģījumi:33
Atkarībā no operācijas veida (atvērtā tipa ķirurģija vai VATS), uz mājām iespējams doties trīs līdz septiņas dienas pēc operācijas.34 Atkopšanās periods pēc plaušu operācijas ilgst no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem. Ja operācija tiek veikta ar lielu griezienu krūškurvja sienā un atbīdot ribas, tad ilgāku laiku pēc operācijas var būt nepieciešama pretsāpju terapija. Ja pacienta plaušu stāvoklis pirms operācijas ir bijis labs, bez hroniskām plaušu slimībām, tad pat pēc liela apjoma operācijas (piem., pneimonektomijas) pacients ar laiku var atgriezties normālā ikdienas aktivitātes līmenī un atgūt darbaspējas.
Zināmu laiku pēc operācijas var būt elpošanas grūtības, elpas trūkums, galvenokārt fiziskas aktivitātes laikā. Plaušai pakāpeniski pielāgojoties, elpošanas grūtības ar laiku pāriet. Tomēr jāgriežas pie ārsta, ja elpas trūkums saglabājas ļoti ilgstoši vai pat pastiprinās. Pilnīgas vienas puses plaušas izņemšana (pneimonektomija) maina veidu, kā cilvēka ķermenis turas virs ūdens, tādēļ pēc šādas operācijas jāievēro piesardzība, atsākot peldēt – vēlams pie ūdeņiem atrasties vēl kādas personas pavadībā.35
Tā ir vēža ārstēšana ar medikamentiem, kas iznīcina vēža šūnas, apturot to augšanu vai vairošanos. Ķīmijterapijas laikā var tikt bojātas arī veselas šūnas, īpaši tās, kas ātri dalās, tomēr šīs šūnas pēc ķīmijterapijas parasti atjaunojas. Ķīmijterapiju plaušu vēža ārstēšanai lieto dažādos ārstēšanas posmos, lai sasniegtu dažādus mērķus, piemēram, samazinātu vai stabilizētu audzēju, iznīcinātu pēc operācijas atlikušās vēža šūnas vai mazinātu plaušu vēža simptomus.
Visbiežāk ķīmijterapiju veic intravenozi. Ķīmijterapiju var lietot, lai pirms operācijas samazinātu audzēju – to sauc par pirmsoperācijas jeb neoadjuvanto ķīmijterapiju. To var pielietot arī, lai iznīcinātu vēža šūnas, kas palikušas pēc operācijas. To var izmantot arī progresējuša audzēja stadijās, kad ķirurģiska ārstēšana nav iespējama – tādā gadījumā ķīmijterapiju lieto, lai stabilizētu audzēju un mazinātu simptomus.36
Diagnosticējot vēzi, vispirms tiks ieteikts tāds ārstēšanas plāns, kam pierādīta vislielākā efektivitāte un ir vismazākais risks vai blakusparādības. Sākotnējo ārstēšanu sauc par pirmās līnijas terapiju. Pirmās līnijas terapija parasti ir tāda, kas klīniskajos pētījumos cilvēkiem ar tāda paša veida un stadijas vēzi ir bijusi visefektīvākā. Ja pirmās līnijas terapija uz audzēju neiedarbojas vispār, pārstāj iedarboties vai izraisa nopietnas blakusparādības, tiek piemērota otrās līnijas terapija.
Nesīkšūnu plaušu vēža gadījumā priekšroka tiek dota divu dažādu medikamentu kombinācijai, lietojot platīna, taksānu grupas preparātus. III stadijas audzēja ārstēšana visbiežāk tiek veikta trijos vai četros ciklos, IV stadijā – četros līdz sešos ciklos.37 Starp terapijas cikliem ir periods, kad medikamenti nav jāsaņem, tādējādi ļaujot veselajiem audiem atjaunoties un organismam atgūt spēkus.
Ķīmijterapiju var kombinēt ar citiem terapijas veidiem, piemēram, staru terapiju vai imūnterapiju.
Ķīmijterapijas blaknes atkarīgas no lietotā medikamenta veida un devas. Kombinējot vairākus ķīmijterapijas medikamentus, iespējams, ka attīstīsies vairākas blakusparādības vienlaicīgi. Savukārt, lietojot tikai vienu ķīmijterapijas preparātu, blakusparādību parasti ir mazāk. Vairums pacientu jūtas ļoti noguruši, mainās asins analīžu rādītāji, var pastiprināties matu izkrišana, ir slikta dūša, šķebināšana, apetītes zudums. Tomēr ķīmijterapijas blaknes ir pārejošas, un tās iespējams kontrolēt ar medikamentiem vai dzīvesveida izmaiņām.
Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas pārsvarā uz tādām šūnām, kurām raksturīga aktīva dalīšanās: kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, matu folikulas u. tml., tādēļ arī blakusparādības visbiežāk saistītas ar šo šūnu bojājumiem.
Ķīmijterapijas laikā samazinās leikocītu (balto asinsķermenīšu veids) skaits, izraisot leikopēniju (samazināts leikocītu skaits asinīs) un neitropēniju (balto asinsķermenīšu paveida – neitrofilo leikocītu, kuri cīnās ar bakteriālām infekcijām – skaita samazināšanās) un līdz ar to paaugstinātu un pat dzīvībai bīstamu uzņēmību pret infekcijām. Pazīmes: čūliņas mutē, drudzis, paaugstināta ķermeņa temperatūra, gripai līdzīgs stāvoklis, caureja. Dažos neitropēnijas gadījumos var būt nepieciešams lietot antibiotikas (to izvērtē ārstējošais ārsts); ja pacients nokļūst stacionārā, tad var nozīmēt medikamentus, kas stimulē neitrofīlo leikocītu ražošanu.
Izplatīta blakusparādība ir anēmija – nepietiekams sarkano asinsķermenīšu skaits, kura dēļ asinīs ir pazemināts hemoglobīna līmenis un tādējādi pavājināta organisma apgāde ar skābekli. Anēmiju var izraisīt gan plaušu vēzis pats par sevi, gan arī atsevišķi ķīmijterapijas preparāti, piemēram, platīna preparāti.38 Smagākos gadījumos var būt nepieciešama asins pārliešana. Ar anēmiju bieži saistāma astēnija jeb izteikts psihisks un fizisks nespēks, viegla nogurdināmība.
Trombocitopēnija jeb samazināts trombocītu skaits. Trombocitopēnija var būt iemesls asiņošanām, kas var izpausties gan kā sīki zemādas asinsizplūdumi, pastiprināta zilumu veidošanās, sārti iekrāsojies urīns, tumšas vai asiņainas fēces, asiņošana no deguna, smaganām un dzimumceļiem. Smagākos gadījumos var būt nepieciešama asins pārliešana.
Palielināts trombozes (trombu jeb asins recekļu veidošanās asinsvados) risks. Trombozes simptomi ir neizskaidrojamas sāpes kājā vai rokā, apakšstilba vai visas kājas apsārtums un pietūkums. Trombozes rašanos veicina ne tikai pats audzējs, bet arī ķīmijterapijas medikamenti (piemēram, cisplatīns), arī ar terapiju saistītais nespēks, kura dēļ ievērojami samazinās fiziskā aktivitāte un kustību amplitūda un ar to saistītā asinsrites aktivitāte. Tādēļ terapijas laikā un pēc tās ir svarīgi iespēju robežās turpināt kustēties, veikt vingrinājumus kājām, ja nepieciešams – arī valkāt īpašas elastīgās zeķes, kā arī izvairīties no ilgstošas atrašanās sēdus pozā. Var tikt nozīmēti arī īpaši medikamenti – antikoagulanti.39
Mukozīts (iekaisīgs gļotādu bojājums) visbiežāk skar mutes un rīkles gļotādu, izraisot stomatītu, kā rezultātā ir apgrūtināta barības košļāšana un rīšana, nereti arī runāšana. Ļoti bieži mukozīts iet kopsolī ar samazinātu siekalu izdalīšanos un mutes sausumu.
Perifērā neiropātija – nervu šķiedru bojājums, kas var izpausties kā tirpšana, durstīšana, dedzinoša vai saldējoša sajūta roku un kāju pirkstos, līdzsvara traucējumi, grūtības paņemt un noturēt rokās sīkus priekšmetus vai veikt sīkas darbības ar pirkstiem; varbūt arī stīvuma sajūta mēlē vai grūtības norīt un runāt. Reizēm periferiālā neiropātija izpaužas arī ar sāpēm žokļos, vēderā, dzirdes pasliktināšanos vai aizcietējumu, ko rada bojāti zarnu kustīgumu nodrošinošie nervi. Parasti lielākā daļa šādu sūdzību pēc ķīmijterapijas beigām pāriet, taču var būt nepieciešama ķīmijterapijas līdzekļa maiņa.40
Citas salīdzinoši izplatītas ķīmijterapijas blaknes ir anoreksija (vāja apetīte vai tās pilnīgs trūkums), plaukstu-pēdu ādas reakcija jeb palmāri plantārās eritrodizestēzijas sindroms – plaukstu un pēdu ādas iekaisums un to nejutīgums, edēma (tūska jeb šķidruma uzkrāšanās ķermeņa audos), mialģija (muskuļu sāpes) un artralģija (sāpes locītavās), traucēta nieru un aknu darbība, tinīts (troksnis – džinkstēšana, zvanīšana, sīkšana ausīs), faringīts (rīkles gļotādas iekaisums), ezofagīts (barības vada gļotādas iekaisums), neiroloģiski traucējumi, tādi kā refleksu zudums, muskuļu vājums un nejutīgums.
Staru terapijas laikā tiek izmantots augstas enerģijas starojums, parasti rentgena stari, lai iznīcinātu vēža šūnas un samazinātu audzēju. Starojumu var raidīt no iekārtas ārpus ķermeņa (ārējā apstarošana) vai no radioaktīva materiāla, kas ievietots organismā audzēja tuvumā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija). Plaušu vēža gadījumā visbiežāk lieto ārējo staru terapiju:
Staru terapijas laikā līdz ar ļaundabīgām šūnām var iet bojā arī apkārt esošo veselo audu šūnas. Dažas no staru terapijas blakusparādībām ir šādas:
Mērķterapija izmanto medikamentus, kas iedarbojas caur specifiskiem ķermeņa bioķīmiskajiem mehānismiem. Visbiežāk to izmanto izplatīta vai metastātiska nesīkšūnu plaušu vēža ārstēšanā, un parasti tikai gadījumos, kad plaušu vēža audu parauga šūnās ir atrastas specifiskas mutācijas. Sīkšūnu vēža ārstēšanai mērķterapija, lai arī aktīvi pētīta, tomēr pagaidām netiek ieteikta.
Nesīkšūnu plaušu vēža terapijā visplašāk izmantotā mērķterapijas medikamentu grupa ir tirozīnkināzes inhibitori (TKI). Tirozīnkināzes ir enzīmi, kuri veselā organismā vajadzības gadījumā stimulē šūnu augšanu un dalīšanos. Pie TKI grupas medikamentiem pieder afatinibs, dakomitinibs, erlotinibs, gefitinibs, osimertinibs.44
Pieejami arī tādi mērķterapijas preparāti, kuru lietošana nav atkarīga no gēnu mutāciju vai īpašu receptoru klātbūtnes vēža šūnās. Pie šīs mērķterapijas veida pieder antiangioģenēzes terapija. Angioģenēze ir parādība, kad vēža audzēji veido jaunus asinsvadus, kas palīdz tiem augt un izplatīties, un antiangioģenēzes terapija izmanto medikamentus, kas novērš jaunu asinsvadu augšanu un aizkavē asinspieplūdi audzējam, tādējādi kavējot tā attīstību.
Pie angioģenēzes medikamentiem pieder vaskulārā endoteliāla faktorainhibitori (VEGFi), ko lieto nesīkšūnu plaušu vēža ārstēšanai kombinācijā ar ķīmijterapiju vai cita veida mērķterapiju. Piemēram, bevacizumabs tiek nozīmēts pacientiem ar neoperējamu progresējošu, metastātisku vai recidivējošu nesīkšūnu plaušu vēzi,45 ramucirumabs – pacientiem ar lokāli progresējušu vai metastātisku nesīkšūnu plaušu vēzi, kuru slimība progresējusi pēc platīna grupas līdzekli saturošas ķīmijterapijas.46
Pirms mērķterapijas piemērošanas tiek veikti molekulārās diagnostikas testi, kas pārbauda bioloģiskos marķierus audzēja audu paraugā un palīdz noskaidrot, vai konkrētais medikaments vai mērķterapija konkrētajā gadījumā būtu efektīva.47
Mērķterapijas medikamenti iejaucas šūnu olbaltumu un receptoru darbībā, kas arī regulē asinsspiedienu, ādas stāvokli, zarnu darbību. Blaknes ir līdzīgasķīmijterapijas blaknēm, taču ar zināmām atšķirībām: visbiežāk tās ir saistītas ar palielinātu asins spiedienu, ar gremošanas sistēmu (caureja), kaulu smadzeņu nomākumu (neitropēnija, anēmija, trombocitopēnija), ādas problēmām (izsitumi, stomatīts, ādas un nagu bojājumi) un vispārīga rakstura sūdzībām (nespēks u. c.). Tomēr lielāko daļu mērķēto terapiju pacienti parasti panes salīdzinoši labi, bez izteiktām blakusparādībām. Blaknes var mazināt, mainot medikamenta lietošanas režīmu un devas.
Imūnterapija ir bioloģiskās terapijas veids, kurā izmanto dažādas vielas imūnsistēmas stimulēšanai vai nomākšanai, lai palīdzētu organismam cīnīties ar vēzi. Daži imūnterapijas veidi ir vērsti tikai pret noteiktām imūnsistēmas šūnām, citi ietekmē imūnsistēmu kopumā.
Plaušu vēža gadījumā visbiežāk izmanto imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitorus, kas pastiprina organisma dabīgo imūno atbildi uz vēzi. Imūnsistēmas kontrolpunkti ir molekulas uz imūnšūnām, kas var sākt vai pārtraukt imūnoreakciju. Imūnsistēma izmanto šīs molekulas, lai atšķirtu vēža šūnas no normālajām šūnām un tās iznīcinātu. Vēža šūnas dažkārt “apmāna” imūnsistēmu, parādot šos kontrolpunktus, lai apturētu organismu no uzbrukuma tām. Imūnterapijas zāles var novērst šo imūnsistēmas maldināšanu un palīdz stimulēt reakciju pret vēža šūnām. Šos medikamentus parasti ievada intravenozi.
Divas galvenās kontrolpunktu inhibitoru grupas ir PD-1ceļa inhibitori (arī - PD-1/PD-L1 inhibitori) un CTLA-4 inhibitori:
CTLA-4inhibitori un PD-1/PD-L1 inhibitori iedarbojas uz T-šūnām dažādos imūnās atbildes posmos un dažādās vietās. CTLA-4 inhibitori iedarbojas agrīnā stadijā– T-šūnu mobilizēšanas laikā – un galvenokārt veicina ilgstošu to aktivizāciju un vairošanos. PD-1/PD-L1 inhibitori aizkavē vēlāku T-šūnu izsīkumu pēc ilgstošas saskares ar audzēja antigēnu lokāli audzējā un tā tuvumā (tie var arī atjaunot izsīkušu T-šūnu darbību).49
Pasaulē tiek pētīts arī t.s. pretvēža vakcīnu potenciāls, kas ārstētu jau attīstījušos vēzi, uzlabojot imūnsistēmas spēju iznīcināt audzēja šūnas. Šīs vakcīnas ir vērstas pret olbaltumvielām, kas atrodas vēža šūnās un kas nav sastopamas normālās šūnās vai ir sastopamas normālās šūnās tikai nelielā daudzumā.50 Klīnisko pētījumu fāzē atrodas arī adoptīvā T-šūnu terapija: T šūnas (imūnsistēmas balto asinsķermenīšu veids) tiek izņemtas no ķermeņa un pēc tam laboratorijā pārveidotas tā, lai tās cīnītos pret noteiktām vēža šūnām, un ievadītas atpakaļ organismā.51
Atšķirībā no ķīmijterapijas, imūnterapija nevis nomāc, bet stimulē organisma imunitāti, tādēļ imūnterapijas blakusparādības ir saistītas ar pārmērīgu imūnsistēmas aktivitāti, tai vēršoties ne tikai pretvēža šūnām, bet arī pret normālām organisma šūnām. Tas izpaužas kā iekaisumi, ko organisms izraisa pats pret sevi: ādas, locītavu, vairogdziedzera, zarnu, plaušu u. c. iekaisumi. Retāk novērojams muskuļu vājums, roku un kāju jušanas izmaiņas vai tirpšana, kas var būt nervu sistēmas toksicitātes izpausmes, kā arī sāpes locītavās un muskuļos (reimatoloģiska toksicitāte). Visbiežāk blakusparādības parādās pirmo trīs mēnešu laikā no terapijas sākuma, taču parasti tās ir labi kontrolējamas ar medikamentu palīdzību.
Plašāka informācija par imūnterapijas bakusparādībām lasāma Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrības (European Society For Medical Oncology, ESMO) izdotajā materiālā "IMŪNTERAPIJAS BLAKNES: NORĀDĪJUMI PACIENTIEM"
Vislielākā nozīme plaušu vēža profilaksē, par ko valda absolūta zinātniskā vienprātība, ir smēķēšanas atmešanai vai smēķēšanas neuzsākšanai. Tikpat svarīgi ir izvairīties no tabakas dūmu ieelpošanas (pasīvās smēķēšanas). Bez tam plaušu vēža profilaksei ir svarīgi arī izvairīties no smalku putekļu vai citu toksisku vielu ieelpošanas.
Augsta riska pacientiem (pacienti 55-80 gadu vecumā, ar 30 “paku gadiem” (viena cigarešu paciņa dienā viena gada laikā = viens paku gads52), kā arī tie, kas atmetuši smēķēšanu pēdējo 15 gadu laikā, vienu reizi gadā būtu jāveic zemas devas rentgenstarojuma datortomogrāfiskā izmeklēšana, tādējādi ļaujot diagnosticēt plaušu vēzi pēc iespējas agrīni.53
Arvien vairāk tiek runāts par uztura lomu plaušu vēža profilaksē. Nesen ir konstatēta cieša saistība starp plaušu epitēliju un taukaudiem, jo atklāts, ka daudzu plaušu patoloģiju gadījumā ir izmainīta tauku šūnu izdalīto hormonu – adipokīnu – sekrēcija. Tauku daudzums ķermenī ir tiešā veidā atkarīgs no uztura un pārmērīga kaloriju patēriņa. Izmainītai adipokīna sekrēcijai varētu būt nozīme plaušu vēža attīstībā: tas ir galvenais mediators vairākos ar vēzi saistītos procesos, piemēram, vēža šūnu proliferācijā, apoptozē (programmēta šūnu bojāeja), audzēja šūnu invāzijas un angioģenēzes (jaunu asinsvadu veidošanās) regulācijā.54
Savukārt uzturvielu deficīts var novest pie imūnsistēmas darbības izmaiņām un pārmērīga svara zuduma, kas arī pasliktina vēža attīstības un ārstēšanas prognozi.55 Arvien vairāk pētījumu konstatē saistību starp Vidusjūras tipa diētas ievērošanu un zemāku vēža risku un zemākiem mirstības rādītājiem – šo labvēlīgo ietekmi nosaka Vidusjūras diētas spēja samazināt oksidatīvo stresu, pateicoties lielajam antioksidantu patēriņam. Tādējādi sabalansēts uzturs ir viens no stūrakmeņiem vēža profilaksē.
Viena no būtiskākajām plaušu vēža profilakses sastāvdaļāmir obligātās veselības pārbaudes, kas ietver arī plaušu izmeklējumus. Vienureizi gadā veikt plaušu pārbaudes īpaši svarīgi ir tiem cilvēkiem, kuri:
Pacientiem ar augstu vēža attīstības risku – smēķētājiem pēc 55 gadu vecuma – tiek rekomendēts ikgadējs plaušu datortomogrāfijas izmeklējums, kas piemērots tādu plaušu audu izmaiņu atklāšanai, ko nediagnosticē rentgenogramma.
%201.png){kind=logo}
