Dzemdes vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas sākas dzemdes gļotādā – endometrijā. Biežākie dzemdes vēža simptomi ir netipiska asiņošana (starp mēnešreizēm, mēnešreižu laikā, pēc menopauzes iestāšanās), arī citi netipiski izdalījumi vai sāpes iegurnī.
Agrīnās stadijās (I un II) audzējs atrodas tikai dzemdē, savukārt vēlīnākās stadijās (III un IV) slimība jau ir progresējusi, izplatoties uz blakus esošajiem audiem vai citiem orgāniem. Dzemdes vēža diagnosticēšanas pamats ir ultrasonogrāfiski izmeklējumi un biopsija, noņemot nelielu audu paraugu tālākai izmeklēšanai ar mikroskopu. Diagnozes precizēšanai lietderīgas metodes ir arī datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse.
Šī vēža ārstēšanā vienlīdz liela nozīme ir gan ķirurģiskajai ārstēšanai, gan medikamentozajai terapijai (ķīmijterapijai, hormonterapijai, imūnterapijai un mērķterapijai), gan staru terapijai – vislabākais rezultāts tiek panākts, šīs metodes kombinējot. Lielākā daļa dzemdes vēža riska faktoru ir saistīti ar palielinātu sievišķā dzimumhormona estrogēna daudzumu organismā, kas liek augt un dalīties dzemdes šūnām.
Dzemdes vēža risks palielinās līdz ar vecumu, to palielina arī aptaukošanās, atsevišķas ginekoloģiskās slimības, vēža gadījumi ģimenē, iedzimtība. Iespēju saslimt samazina veselīga svara uzturēšana un pietiekama fiziskā aktivitāte, aizsargājoša iedarbība ir arī kombinēto orālo kontracepcijas līdzekļu (satur gan estrogēnu, gan progesteronu / progestīnu) lietošanai.
Dzemdes vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas veidojas un attīstās vienā no sievietes reproduktīvās sistēmas orgāniem – dzemdē. Tas ir viens no sieviešu vidū biežāk sastopamajiem vēža veidiem. Latvijā 2017. gadā atklāti 362 dzemdes vēža gadījumi.1 Dzemdes vēzis biežāk skar sievietes pēc 50 gadu vecuma – menopauzes un pēcmenopauzes vecumā, taču līdz 25 % gadījumu tas var attīstīties arī pirms menopauzes.2
Divi galvenie dzemdes vēža veidi ir endometriālais vēzis, kas sākas dzemdes iekšieni klājošajā slānī – endometrijā, un dzemdes sarkoma – ātri augošs un agresīvs, bet reti sastopams audzējs, kas veidojas dzemdes muskuļotajā slānī (miometrijā) un balstaudos. Dzemdē var attīstīties arī karcinosarkoma – agresīvs dzemdes vēža veids, saukts arī par Millera jauktā tipa audzēju, taču to novēro reti. Vairāk nekā 90 % gadījumu dzemdes vēzis ir endometriāls.
Nozīmīgākie faktori, kas palielina risku saslimt ar dzemdes vēzi, ir aptaukošanās, vecums, hipertensija, estrogēnu saturošu līdzekļu lietošana, vienlaikus nelietojot progesteronu, saslimšana ar dzemdes, resnās zarnas vai olnīcu vēzi ģimenē, neliels mēnešreižu skaits un fakts, ka sievietei nav bijušas grūtniecības.
Pateicoties pamanāmiem simptomiem, dzemdes vēzi bieži atklāj agrīnās stadijās, kas palielina veiksmīgas ārstēšanas iespēju.
Visbiežākā dzemdes vēža pazīme ir vagināla asiņošana – pirmsmenopauzes vecuma sievietēm tā var būt asiņošana starp mēnešreizēm vai netipiski spēcīga asiņošana mēnešreižu laikā, savukārt pēcmenopauzes vecuma sievietēm jāpievērš uzmanība jebkurai asiņošanai vai izdalījumiem no maksts.
Retāk dzemdes vēža gadījumā tiek novērotas sāpes iegurņa rajonā un asiņu piejaukums urīnam, it sevišķi ja to pavada izmaiņas asinsanalīzēs (samazināts sarkano asinsķermenīšu skaits, palielināts trombocītu skaits vai augsts cukura līmenis asinīs).3 Šīs pazīmes var parādīties arī citu, tostarp vieglu un labdabīgu slimību gadījumā, tomēr, pamanot šādus simptomus, noteikti jākonsultējas ar ārstu.
Precīzi dzemdes vēža cēloņi pagaidām nav noskaidroti, taču ir zināmi vairāki riska faktori, kas ievērojami palielina varbūtību saslimt ar šo audzēju.
Lielākā daļa dzemdes vēža risku ir saistīti ar palielinātu sievišķā dzimumhormona estrogēna daudzumu organismā, kas, liekot augt un dalīties dzemdes šūnām, veicina arī dzemdes audzēja attīstību.4 Neietekmējamie (nemodificējamie) dzemdes vēža riski ir:
Ietekmējamie (modificējamie) riska faktori:
- liekais svars – izraisa aptuveni vienu trešo daļu no dzemdes vēža gadījumiem, galvenokārt tādēļ, ka tauku šūnas ražo estrogēnu.12
Klīniskās izmeklēšanas laikā tiek tiek noskaidrota detalizēta pacienta līdzšinējo saslimšanu vēsture un veikta pacienta apskate: manuāli izmeklēta dzemde, maksts, olnīcas un taisnā zarna, tiek veikta arī krūšu dziedzeru apskate.
Vizuālās diagnostikas metodes, kas piemērotas dzemdes vēža noteikšanai, ir šādas:
Galīgo vēža diagnozi nosaka ar biopsijas palīdzību. Biopsija ir neliela audu parauga izņemšana no slāņa, kas izklāj dzemdi (endometrija), lai šo audu paraugu nodotu izmeklēšanai patologam – ārstam, kas specializējas laboratorisko testu interpretēšanā un šūnu, audu un orgānu novērtēšanā. Dzemdes vēža noteikšanai var veikt vai nu aspirācijas biopsiju, vai histeroskopiju, vai dzemdes kakla dilatāciju un dobuma abrāziju:
Precizējošu informāciju par audzēja īpašībām sniedz biomarķieru testi. Biomarķieri ir bioloģiskas molekulas, kas var liecināt par vēža klātbūtni organismā. Tās ražo vai nu pats audzējs, vai organisma veselās šūnas, reaģējot uz audzēju. Vienlaikus jāatceras, ka biomarķieru līmeni var ietekmēt arī ar audzēju nesaistīti procesi.
Visiem, kam diagnosticēts dzemdes vēzis, tiek veikta labotājgēnu proteīnu ekspresijas vai mikrosatelītu nestabilitātes testēšana.
Audzēja audu paraugam tiek veikta arī hormonu receptoru testēšana un HER2 statusa noteikšana. Hormonu receptori ir proteīni, kas atrodami uz dažu vēža veidu šūnām – šie proteīni piesaista estrogēnu un progesteronu, un šo hormonu piesaiste var vai nu veicināt, vai kavēt audzēja attīstību. Noskaidrojot to, vai audzējam ir hormonu receptori, iespējams labāk plānot turpmāko ārstēšanu. Arī HER2 ir proteīns, kas atrodams uz šūnu virsmas – ja dzemdes vēzim ir palielināts HER2 daudzums, audzējs aug un izplatās straujāk.16
HER2 testu ieteicams veikt serozām karcinomām un karcinosarkomām – progresējošas vai metastātiskas slimības gadījumā. Tas apsverams arī gadījumā, kad konstatēta p53 gēna mutācija.
Estrogēna receptoru un progesterona receptoru testēšana ir ieteicama III, IV stadijas un recidivējošas slimības gadījumā.
Dzemdes vēža stadiju noteikšanai līdztekus lieto FIGO klasifikācijas sistēmu, kas izstrādāta tieši ginekoloģiskās sistēmas audzējiem, un TNM stadiju klasifikācijas sistēmu.
TNM klasifikācija raksturo sākotnējā audzēja anatomisko izplatību (T), reģionālo limfmezglu (N) stāvokli (to, vai reģionālajos limfmezglos ir audzēja metastāzes) un attālo metastāžu (M) esamību/neesamību.
Dzemdes vēzim ir četras stadijas, ko apzīmē ar romiešu cipariem no I līdz IV. I stadijā vēzis ir mazs un tikai nedaudz izplatījies tuvējos audos, savukārt IV stadija norāda uz vislielāko audzēja invāziju vai attālinātām metastāzēm.
Dzemdes vēža stadijas17:
Stadija | Audzēja izplatība |
---|---|
I stadija | Audzējs lokalizēts dzemdē un nav izplatījies ārpus tās (T1; N0; M0). |
IA | Audzējs lokalizēts tikai endometrijā; vai arī audzējs ir neagresīva histoloģiskā tipa un skāris mazāk nekā pusi no dzemdes muskuļu slāņa biezuma; vai arī slimībai ir laba prognoze. |
IB | Neagresīva histoloģiskā tipa audzējs, kas skāris vairāk nekā pusi no dzemdes muskuļu slāņa biezuma. |
IC | Agresīva histoloģiskā tipa audzējs, kas ierobežots polipā vai endometrijā. |
II stadija | Audzējs ir izplatījies dzemdes kakla stromā (saistaudos), taču nav izplatījies ārpus dzemdes; vai arī audzēja šūnas izplatījušās limfvados/asinsvados; vai arī agresīva histoloģiskā tipa audzējs, kas skāris miometriju (dzemdes sienas muskuļslāni) (T2; N0; M0). |
IIA | Neagresīva histoloģiskā tipa audzējs ar dzemdes kakla stromas (saistaudu) invāziju |
IIB | Neagresīva histoloģiskā tipa audzēja šūnas izplatījušās limfvados/asinsvados |
IIC | Agresīva histoloģiskā tipa audzējs ar izplatību miometrijā (dzemdes sienas muskuļslānī) |
III stadija | Audzējs ir izplatījies ārpus dzemdes un dzemdes kakla citos dzimumsistēmas orgānos: makstī, olnīcās, olvados vai saistaudos ap dzemdi (T3; N0; M0). |
IIIA | Audzējs invadējis serozu (dzemdes ārējo membrānu) vai olvadus, vai olnīcas. |
IIIB | Audzējs invadējis maksti vai parametriju (dzemdes apkārtējos saistaudus). |
IIIC | Vēzis skāris iegurņa limfmezglus vai limfmezglus gar aortu (lielāko asinsvadu ķermenī) |
IV stadija | Audzējs ir skāris urīnpūsli, zarnas vai citus orgānus (T4; jebkurš N; M0-1). |
IVA | Audzējs ir skāris urīnpūsli vai zarnu. |
IVB | Vēderplēves metastāzes ārpus iegurņa |
IVC | Attālas metastāzes, tostarp metastāzes jebkuros vēdera dobuma limfmezglos vai ārpusvēdera dobuma limfmezglos virs nieru asinsvadiem, plaušām, aknām, smadzenēm vai kauliem. |
Onkoloģijā audzēju raksturošanai lieto arī terminu “malignitātes (ļaundabīguma) pakāpe” (grade). Audzēja pakāpe un stadija ir atšķirīgi parametri – audzēja stadija norāda uz to, cik liels ir audzējs un cik tālu vēzis ir izplatījies. Savukārt pakāpes izmanto, lai aprakstītu, kā mikroskopā izskatās vēža šūnas. Jo patoloģiskākas šūnas, jo agresīvāks ir vēzis un jo ātrāk tas aug un izplatās.
Audzēja pakāpi nosaka patologs, kurš mikroskopā pārbauda audzēja audu paraugu. Pakāpei piešķirtā numerācija raksturo audzēja šūnu patoloģiskumu – jo zemāks pakāpi raksturojošais skaitlis, jo audzēja šūnas tuvākas normālajām ķermeņa šūnām.18
Dzemdes vēža gadījumā izšķir trīs ļaundabīguma pakāpes. pirmā un otrā pakāpe apzīmē zemas ļaundabīguma pakāpes vēzi, to dēvē par 1. tipa jeb zema riska dzemdes vēzi, kas parasti nav agresīvs un izplatās relatīvi lēni; uzskata, ka 1. tipa dzemdes vēzi izraisa estrogēna pārprodukcija. Trešās pakāpes dzemdes vēzis ir augstas ļaundabīguma pakāpes vēzis, ko dēvē par 2. tipa jeb augsta riska dzemdes vēzi – agresīvāku un ar tendenci straujāk izplatīties ārpus sākotnējās atrašanās vietas. Uzskata, ka 2. tipa dzemdes vēža rašanās nav saistīta ar estrogēna pārprodukciju.19
Stadija tiek precizēta, patologam izmeklējot operācijas materiālu: diagnozi apstiprina tikai audzēja audu laboratoriskā analīze jeb histopatoloģiskā izmeklēšana.
Dzīvildzes jeb izdzīvotības rādītāji dzemdes vēzim ir salīdzinoši labi, it sevišķi, ja vēzis tiek laikus atklāts. Šos rādītājus ietekmē arī vecums, kopējais veselības stāvoklis un citi apstākļi.
Visbiežāk nosaka piecu gadu dzīvildzes līmeni – tādu pacientu īpatsvaru, kuri ir dzīvi piecus gadus pēc diagnozes apstiprināšanas. Dzemdes vēža piecu gadu dzīvildzes statistika ir šāda20:
Dzemdes vēža stadija | 5 gadu relatīvā dzīvildze |
---|---|
Lokalizēts vēzis (vēzis nav izplatījies ārpus dzemdes) | 95% |
Reģionāls (vēzis ir izplatījies uz dzemdei tuvējām struktūrām) | 70% |
Attāls (vēzis ir izplatījies attālās ķermeņa daļās, piemēram, aknās, kaulos, plaušās) | 18% |
VISAS STADIJAS KOPĀ | 81% |
Dzīvildzes statistika ir vispārīgi rādītāji, kas balstās datos par daudziem tūkstošiem cilvēku ar konkrēto diagnozi – tie sniedz tikai vispārīgu priekšstatu par dzīvi ar šo vēzi, taču tā nav konkrēta prognoze katram individuālajam slimības gadījumam.
Piemēram, paredzamais dzīves garums var būt lielāks nekā vidējie statistiskie rādītāji, ja cilvēkam nav citu saslimšanu un kopējais veselības stāvoklis ir labs. Turklāt jāņem vērā, ka dzīvildzes statistikā iekļauti cilvēki, kuriem diagnoze noteikta ne agrāk kā pirms pieciem gadiem, tātad paši jaunākie medicīnas sasniegumi un jaunas ārstēšanas iespējas šajā statistikā neatspoguļojas.
Plānojot dzemdes vēža ārstēšanu, ņem vērā vēža stadiju (t. i., audzēja lielumu, metastāžu klātbūtni), pacienta vecumu, vispārējo veselības stāvokli un blakusslimības, kā arī faktorus, kas norāda uz audzēja agresivitāti un atkārtošanās iespējamību.
Dzemdes vēža ārstēšana parasti ir multidisciplināra – vienlīdz liela nozīme ir gan ķirurģiskajai ārstēšanai, gan medikamentozajai terapijai (ķīmijterapijai, hormonterapijai, imūnterapijai un mērķterapijai), gan staru terapijai. Labi ārstēšanas rezultāti tiek panākti, šīs metodes kombinējot, ja to nosaka audzēja stadija un histoloģija.
Metodes, kas iedarbojas tieši tajā ķermeņa vietā, kur tās pielieto, sauc par lokālām (ķirurģija, staru terapija), savukārt par sistēmiskām ārstēšanas metodēm sauc tādas, kur ārstniecības līdzeklis ar asinsrites palīdzību izplatās pa visu organismu (visas medikamentozās terapijas: ķīmijterapija, imūnterapija, mērķterapija, hormonterapija).
Katrs dzemdes vēža gadījums tiek apspriests multidisciplinārā ārstu sanāksmē jeb konsīlijā, kurā piedalās ķirurgs, radiologs, onkologs ķīmijterapeits, staru terapeits, ģenētiķis, patologs, nepieciešamības gadījumā var tikt piesaistīts jebkurš cits speciālists. Multidiscplinārās sanāksmes laikā, izvērtējot pacienta izmeklējumus, vispārējo stāvokli un blakusslimības, tiek sastādīts individuāls ārstēšanas plāns. Katra pacienta ārstēšanas un izmeklēšanas laikā šādas sanāksmes var būt arī vairākas.
Dzemdes vēža diagnostikas, stadijas noteikšanas un ārstēšanas vadlīnijas pacientiem (angļu valodā) izdevusi gan viena no vadošajām profesionālajām organizācijām onkoloģijā – Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrība (European Society For Medical Oncology, ESMO), gan ASV Nacionālais visaptverošais vēža tīkls (National Comprehensive Cancer Network, NCCN).
Ķirurģiska ārstēšana var netikt piemērota 5–10 % dzemdes vēža pacientu, visbiežākie iemesli ir aptaukošanās, diabēts vai sirds un asinsvadu slimības (katru šādu blakusslimību gadījumu vērtē atsevišķi), kā arī vēlīna dzemdes vēža stadija.21
Ķirurģiskas operācijas laikā, ķirurgam pārbaudot pārējos iegurņa un vēdera dobuma orgānus, tiek precizēta audzēja stadija. Operācijas laikā var veikt arī iegurņa dobuma skalošanu – iegurņa dobums tiek izskalots ar fizioloģisko šķīdumu, iegūtais materiāls tiek nosūtīts citopatoloģiskai izmeklēšanai, lai noskaidrotu, vai tajā ir konstatējama vēža šūnu klātbūtne.22 Arī visi operācijas laikā izņemtie audi tiek nodoti patologam histopatoloģiskai izmeklēšanai.
Operāciju var veikt vai nu laparatomiski jeb veicot plašu iegriezumu vēdera sienā un atverot vēdera dobumu, vai arī laparoskopiski – ar īpašu, plānu instrumentu caur nelielām atverēm vēdera sienā un izmantojot videokameru, kas projicē palielinātu attēlu uz ekrāna. Laparoskopiska operācija parasti ir iespējama agrīnākās slimības stadijās, tās priekšrocības ir īsāks pēcoperācijas atlabšanas periods un zemāka komplikāciju iespējamība. Atkarībā no vēža stadijas, var tik veikta dažāda apmēra bojāto orgānu izņemšana:
I stadijas dzemdes vēža gadījumā standarta ķirurģiskā ārstēšana ir dzemdes, olnīcu un olvadu izņemšana; limfmezglu izņemšana var nebūt nepieciešama, tomēr to nosaka audzēja histoloģiskie rādītāji un ļaundabīguma pakāpe.
II stadijas dzemdes vēža gadījumā standarta ķirurģiskā ārstēšana ietver dzemdes, olnīcu, olvadu un iegurņa limfmezglu izņemšana, ar vai bez para-aortisko limfmezglu izņemšanas.
III un IV stadijas gadījumā ķirurģijas mērķis ir izņemt no iegurņa visus patoloģiskos audus – šādu pieeju sauc par citoreduktīvo ķirurģiju.23
Kā jau jebkurai ķirurģiskai operācijai, arī dzemdes vēža operācijai ir iespējamas blakusparādības, kas atkarīgas galvenokārt no operācijas apmēra. Iespējami šādi pēcoperācijas sarežģījumi24 25:
Ķīmijterapija ir visbiežāk lietotā medikamentozā jeb sistēmiskā terapija dzemdes vēža gadījumā.26 Tā ir vēža ārstēšana ar medikamentiem, kas iznīcina vēža šūnas, apturot to augšanu vai vairošanos. Ķīmijterapija pasargā no audzēja izplatīšanās ārpus iegurņa.27 Ķīmijterapijas laikā nereti tiek bojātas arī veselās šūnas, īpaši tās, kas ātri dalās (kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u. tml.), tomēr šīs šūnas pēc ķīmijterapijas parasti atjaunojas.
I un II stadijas dzemdes vēzim ķīmijterapija netiek izmantota bieži – lielākoties tikai augsta riska audzējiem, kas strauji aug un izplatās. Ķīmijterapiju plaši lieto III, IV stadijas un recidivējošam (atkārtotam) vēzim.28 Dzemdes vēža ķīmijterapijas medikamenti tiek ievadīti ar intravenozas infūzijas jeb t.s. “sistēmas” starpniecību.
Terapijai var izvēlēties vai nu vienu medikamentu, vai arī vairākus medikamentus kopā – tādā gadījumā to sauc par poliķīmijterapiju; dzemdes vēža gadījumā standarts ir divi ķīmijterapijas medikamenti. Dzemdes vēža gadījumā visbiežāk lietotie ķīmijterapijas medikamenti ir paklitaksels, karboplatīns, cisplatīns, doksorubicīns.29 30 Kombinējot divus vai vairāk medikamentus, vienam no tiem jābūt platīnu saturošam medikamentam – cisplatīnam vai karboplatīnam.31
Pastāv arī ķīmijstaru terapijas, kas sastāv no vienlaicīgas vai secīgas jonizējošā starojuma lietošanas un ķīmijterapijas kursa. Tādā gadījumā kā ķīmijterapijas medikamentu parasti izmanto cisplatīnu.
Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas ne tikai uz vēža šūnām, bet arī uz veselajām šūnām – pārsvarā tādām, kurām raksturīga aktīva dalīšanās: kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u. tml. Tādēļ blakusparādības ķīmijterapijai raksturīgas bieži, tomēr tās attīstās ļoti individuāli un neskar visus vienādi.
Blakusparādību daudzums un smaguma pakāpe atkarīga ne tikai no pacienta veselības stāvokļa, bet arī no medikamenta veida un dozas – kombinējot vairākus ķīmijterapijas medikamentus, iespējams, ka attīstīsies vairākas blakusparādības vienlaicīgi, savukārt, lietojot tikai vienu ķīmijterapijas preparātu, blakusparādību parasti ir mazāk.
Vairums pacientu jūtas ļoti noguruši, it sevišķi pirmajās dienās pēc ķīmijterapijas, samazinās apetīte, izraisot svara zudumu, var būt slikta dūša vai vemšana. Vienas no biežākajām dzemdes vēža ķīmijterapijas blakusparādības ir arī matu izkrišana jeb alopēcija un smazināts asins ķermenīšu skaits32:
Bez jau minētajām blakusparādībām novēro arī šādas ķīmijterapijas blaknes:
Ķīmijterapija var izraisīt arī mialģiju (muskuļu sāpes) un artralģiju (sāpes locītavās), garšas zudumu, pazeminātu asinsspiedienu un palēninātu sirds ritmu, īslaicīgus redzes traucējumus, tinītu jeb džinkstēšanu, zvanīšanu, sīkšanu ausīs un dzirdes traucējumus, nieru un aknu darbības traucējumus.39
Staru terapija ir viena no onkoloģisko slimību ārstēšanas pamatmetodēm. Tajā izmanto augstas enerģijas radioaktīvo starojumu, kas līdzinās rentgenstariem, lai iznīcinātu vēža šūnas gan endometrija karcinomas, gan dzemdes sarkomas gadījumā.
Distances staru terapija – viena no radioaktīvā starojuma pievades metodēm. Iekārta, ko sauc par lineāro paātrinātaju, pievada starojumu caur ādu un citiem audiem, kas atrodas apkārt audzējam. Lai sasniegtu terapeitisko starojuma devu, tiek veikta frakcionešana, sadalot starojumu mazākās devās. Uz staru terapijas procedūrām, kas parasti ilgst aptuveni 15 minūtes, jāierodas katru darba dienu. Dzemdes audzēju gadījumā ārstešana kopumā ilgst 5–6 nedēļas. Uz katru staru terapijas procedūru ir jāsagatavojas – jāiztukšo taisnā zarna un jāuzpilda urīnpūslis.
Brahiterapija jeb iekšēja staru terapija – radioaktīva starojuma pievades metode, kad no radioaktīva avota tiek pievadīts starojums tieši audzējā. Brahiterapija arī tiek frakcionēta. Ārstēšanas ilgums atkarīgs no audzēja veida, stadijas un brahiterapijas metodes.
Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību, blaknes sastop retāk un kontrolē labāk nekā agrāk, taču ar zināmām blakusparādībām joprojām ir jārēķinās. Iespējams neliels ādas apsārtums, nogurums, šķidrāka vēderizeja (arī caureja), biežāka urinācija, iespējams nepatīkamas sajūtas urinācijas laikā.
Šīs ir akūtās blaknes, kas ar laiku mazinās. Staru terapijas blakusparādības var arī attīstīties vairakus gadus pēc staru terapijas – tās sauc par hroniskām blaknēm. Dzemdes vēzis un tā ārstēšana var izraistīt pastāvīgu neauglību, tādēļ, ja paciente nākotnē apsver ģimenes pieaugumu, šis jautājums jāapspriež ar ārstējošo ārstu; pirms terapijas uzsākšanas ir ieteicama arī auglības speciālista konsultācija.
Iegurņa staru terapijas laikā nepieciešams uzņemt pietiekamu šķidruma daudzumu (aptuveni 2 litri dienā), jāēd obaltumvielām bagāts uzturs, jāizvairās no pārmēru trekniem, asiem ēdieniem, gāzētiem dzērieniem. Jāsamazina tādu produktu lietošana, kas izraisa vēdera pūšanos, piemēram, svaigi augļi, dārzeņi, piena produkti, pākšaugi. Staru terapijas laikā jāizvairās no fiziskas pārpūles. Drīkst nodarboties ar vieglām fiziskām aktivitātēm, pastaigām svaigā gaisā.
Hormonterapija jeb endokrīnā terapija ir ārstēšana, ietekmējot sievišķo hormonu – estrogēna un progesterona – darbību organismā. Estrogēns un progesterons atbild par dzemdes gļotādas šūnu augšanu un attīstību, tādējādi terapija, izmantojot šos hormonus, palēnina vai aptur dzemdes vēža attīstību.
Hormonterapija ir viens no variantiem, ko var izmantot, ja dzemdes vēzis ir izplatījies (III un IV stadija) vai ir recidivējošs, un ja pacienta veselības stāvoklis neļauj izmantot ķirurģiju vai staru terapiju – otra izvele šādos gadījumos ir ķīmijterapija.40 To, vai hormonālā terapija ir piemērota, nosaka audzēja histoloģiskie rādītāji, ļaundabīguma pakāpe, audzēja apjoms un augšanas temps. Hormonterapijas medikamenti parasti ir vai nu tablešu, vai injekciju formā.
Visbiežāk dzemdes kakla vēža hormonterapijā lieto progestīnus – vielas, kas organismā darbojas tāpat kā hormons progesterons, palēninot dzemdes gļotādas šūnu augšanu.41 Bez progestīniem dzemdes vēža hormonterapijā lieto arī šādus medikamentus:
Izplatītākās hormonterapijas blakusparādības ir šādas45:
Retāk novēro tūsku jeb šķidruma uzkrāšanos ķermenī – tā izpaužas kā pietūkums un nospriegota āda, visbiežāk kājās un potītēs, bet var parādīties arī plaukstās, rokās, sejā vai vēderā. Novēro arī pēkšņu svara pieaugumu, mazāku urīna daudzumu nekā parasti. Tūsku var palīdzēt mazināt uztura izmaiņas, it sevišķi sāls daudzuma ierobežošana, piemēroti vingrinājumi, kompresijas zeķu vai piedurkņu nēsāšana. Svarīgi nesamazināt uzņemtā šķidruma daudzumu. Ārsts var nozīmēt speciālus medikamentus – diurētiķus.47
Daļai cilvēku hormonterapija var neradīt blakusparādības, to nosaka dažādi faktori, piemēram, hormonterapijas veids un deva, citu medikamentu lietošana un vispārējais veselības stāvoklis.
Imūnterapija ir terapijas veids, kurā izmanto dažādas vielas imūnsistēmas stimulēšanai vai nomākšanai, lai palīdzētu organismam pašam cīnīties ar vēzi. Daži imūnterapijas veidi ir vērsti tikai pret noteiktām imūnsistēmas šūnām, citi ietekmē imūnsistēmu kopumā.
Dzemdes vēža ārstēšanai lieto šādus imūnterapijas medikamentus:
- pembrolizumabs – monoklonāla antiviela jeb proteīns, kas izstrādāts, lai piesaistītos konkrētiem imūnsistēmas T šūnu receptoriem, sauktiem par PD-1, tādā veidā palīdzot imūnsistēmai apturēt vēža augšanu un attīstību. Šos medikamentus lieto intravenozas infūzijas (“sistēmas”) veidā, pārtraukums starp lietošanas reizēm ir 3–6 nedēļas. Ārstēšanu parasti turpina tik ilgi, kamēr pacientam no tās ir ieguvums, vai arī līdz brīdim, kad blakusparādības kļūst pārāk smagas.48 To, vai ārstēšana ar pembrolizumabu var būt lietderīga, nosaka, izvērtējot proteīna PD-L1 līmeni organismā.
- dostarlimabs – monoklonāla antiviela, kas, tāpat kā pembrolizumabs, piesaistās imūnsistēmas T šūnu receptoriem PD-1. Lieto tādu pacientu ārstēšanai, kuru vēža šūnām piemīt īpaša ģenētiska novirze – augsta mikrosatelītu nestabilitāte, kas neļauj šūnām labot dalīšanās laikā radušās kļūdas.49
Atšķirībā no ķīmijterapijas, imūnterapija nevis nomāc, bet stimulē organisma imunitāti, tādēļ imūnterapijas blakusparādības ir saistītas ar pārmērīgu imūnsistēmas aktivitāti, tai vēršoties ne tikai pret vēža šūnām, bet arī pret normālām organisma šūnām. Tas izpaužas kā iekaisumi, ko organisms izraisa pats pret sevi: ādas, locītavu, vairogdziedzera, zarnu, plaušu u.c. iekaisumi.
Retāk novērojams muskuļu vājums, roku un kāju jušanas izmaiņas vai tirpšana, kas var būt nervu sistēmas toksicitātes izpausmes, kā arī sāpes locītavās un muskuļos (reimatoloģiska toksicitāte). Visbiežāk blakusparādības parādās pirmo trīs mēnešu laikā no terapijas sākuma, taču parasti tās ir labi kontrolējamas ar medikamentu palīdzību. Par jebkurām blakusparādībam jāinformē ārstējošais ārsts, lai tās jau agrīni varētu novērst.
Plaša un detalizēta informācija par imūnterapijas blakusparādībām lasāma Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrības (European Society For Medical Oncology, ESMO) izdotajā rokasgrāmatā “Imūnterapijas blaknes: norādījumi pacientiem”, rokasgrāmata lasāma ESMO tīmekļa vietnē.
Tas ir ārstēšanas veids, kurā izmanto medikamentus, kas identificē un mērķēti iznīcina konkrētus vēža šūnu veidus, pēc iespējas mazāk kaitējot normālajām šūnām. Mērķterapija bloķē noteiktu enzīmu, olbaltumvielu vai citu vēža šūnu augšanā un izplatībā iesaistītu molekulu darbību.
Mērķterapijas medikamenti iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopami lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija iedarbojas uz tādām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselajām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties.
Viens no biežāk lietototajiem dzemdes vēža mērķterapjas medikamentiem ir lenvatinibs. Lenvantinibs pieder pie multikināžu inhibitoriem – medikamentiem, kas bloķē kināzes jeb olbaltumvielas, kas signalizējot liek šūnām dalīties. Tas bloķē vēža augšanā iesaistīto šūnu signālus un neļauj veidoties jauniem asinsvadiem, kas nepieciešami audzēja apgādei ar skābekli un barības vielām. Lenvantinibs ir pieejams kapsulās, dzemdes vēža gadījumā to lieto kopā ar pembrolizumabu.50
Mērķterapijas medikamenti iejaucas šūnu olbaltumu un receptoru darbībā, kas arī regulē asinsspiedienu, ādas stāvokli, zarnu darbību. Blaknes ir līdzīgas ķīmijterapijas blaknēm, taču ar zināmām atšķirībām: visbiežāk tās ir saistītas ar palielinātu asins spiedienu, ar gremošanas sistēmu (caureja), kaulu smadzeņu nomākumu (neitropēnija, anēmija, trombocitopēnija), ādas problēmām (izsitumi, stomatīts, ādas un nagu bojājumi) un vispārīga rakstura sūdzībām (nespēks u.c.).
Lenvantiniba terapija var apgrūtināt brūču dzīšanu, tādējādi izraisot brūču asiņošanu vai infekciju. Tādēļ lenvantiniba lietošana jāpārtrauc vismaz septiņas dienas pirms jebkuras ķirurģiskas vai zobārstniecības operācijas. Turklāt šīs medikaments var izraisīt žokļu osteonekrozi jeb kaulu audu atmiršanu un sabrukšanu, tādēļ pirms lenvantiniba terapijas sākšanas jāveic rūpīga zobu stāvokļa pārbaude un nepieciešamības gadījumā jāveic visa nepieciešamā zobu labošana un aprūpe, savukārt lenvantiniba terapijas laikā mutes dobums īpaši rūpīgi jākopj.51
Sievietēm reproduktīvā vecumā var tikt piemērota auglību saglabājoša ārstēšana, ja vien to ļauj audzēja raksturs un attīstības stadija – šāda ārstēšana iespējama tikai zemas ļaundabīguma pakāpes dzemdes vēža gadījumā, kad ģimenes anamnēzē nav konstatēti pārmantotie vēža sindromi un nav kontraindikāciju hormonālajai terapijai.
Gadījumos, kad tas iespējams, var veikt mazāka apjoma operāciju, papildinot to ar hormonterapiju. Tomēr tā nav standarta ārstēšana, daudzos gadījumos tā nav piemērojama un tai ir virkne risku: iespēja, ka ārstēšana būs neefektīva, recidīva risks, kā arī iespēja laicīgi nediagnosticēt plašāku vēža izplatību.52
Būtiska vēža ārstēšanas sastāvdaļa ir rehabilitācija. Tās mērķis ir sekmēt, lai cilvēks vēža ārstēšanas laikā un pēc tās varētu atgriezties ierastajā dzīvē un veikt ikdienas aktivitātes. Rehabilitācijas pakalpojumus sniedz multidiscpilināra speciālistu komanda, kurā parasti ietilpst psihologs, fizioterapeits, ergoterapeits, uztura speciālists, onkoloģiskās aprūpes māsa, arī mākslas vai mūzikas terapeits un sociālais darbinieks.
Fizioterapija palīdz mazināt sāpes, stīvumu, nejutīgumu, kustību ierobežojumus vai citas fiziskās problēmas, kas radušās vēža ārstēšanas rezultātā, savukārt ergoterapija palīdz atgūt spēju veikt ikdienas uzdevumus, sākot ar ģērbšanos vai ēst gatavošanu un beidzot ar atgriešanos darbā. Ar vēža ārstēšanu saistītā noguruma, trauksmes, stresa, depresijas, bezpalīdzības pārvarēšanā atbalstu sniedz psihologs.
Rehabilitācijas plāns tiek piemērots katram pacientam individuāli, atkarībā no funkcionēšanas traucējumu pakāpes. Vieglu vai mērenu funkcionēšanas grūtību gadījumā rehabilitācija parasti notiek ambulatori, smagāku funkcionēšanas traucējumu gadījumā rehabilitāciju nodrošina stacionārā. Vairāk lasīt: Rehabilitācija un uzturs>>
Pēc tam, kad visa nepieciešamā vēža ārstēšana ir pabeigta, pacients turpina atrasties onkologa uzraudzībā turpmākos piecus gadus. Pirmajos divos trīs gados pēc ārstēšanas beigām vizīte pie ārsta un ginekoloģiska izmeklēšana nepieciešama ik pēc 3–6 mēnešiem. Ar laiku ārsta apmeklējumi kļūs retāki un būs nepieciešami ik pēc 6–12 mēnešiem, vēlākos gados vizītes plānojamas tā, kā to nosaka ārsts.53
Dzemdes vēzim, atšķirībā no dzemdes kakla vēža, nav efektīva skrīninga. Taču var būt gadījumi, kad dzemdes vēzis tiek atklāts dzemdes kakla vēža skrīninga laikā.54
Dzemdes vēzim ir vairāki aizsargājošie faktori: