Nieru vēzis visbiežāk skar vīriešus, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkus. Visbiežākie tā simptomi ir asins piejaukums urīnam, nepārejošas sāpes sānā vai muguras lejasdaļā, sataustāms veidojums vēderā vai sānos, neizskaidrojams svara zudums.
Agrīnās stadijās (I un II) audzējs atrodas tikai nierē, savukārt vēlākās stadijās (III un IV) slimība ir skārusi arī citus audus vai attālākus orgānus. Atšķirībā no citiem vēža veidiem, nieru vēzi salīdzinoši precīzi var diagnosticēt, pamatojoties uz attēlu diagnostikas izmeklējumiem (datortomogrāfiju, ultrasonogrāfiju, magnētisko rezonansi) un neveicot biopsiju (audzēja audu parauga noņemšanu), tomēr biopsija ļauj precizēt audzēja tipu un izvēlēties piemērotāko ārstēšanu.
Nieru vēža ārstēšana atkarīga no audzēja stadijas, izmēra un novietojuma. Pamata ārstēšana notiek ķirurģiski, izoperējot visu nieri vai tikai audzēja bojāto nieres daļu. Ķīmijterapija un staru terapija tiek izmantota retāk. Imūnterapiju un mērķterapiju piemēro galvenokārt IV stadijas nieru vēzim. Galvenie nieru vēža riska faktori ir novecošana, hroniskas nieru slimības un diabēts, iespēju saslimt ievērojami palielina arī smēķēšana, aptaukošanās, paaugstināts asinsspiediens, virkne ģenētisku faktoru un iedzimtība, kā arī noteiktas ķīmiskas vielas.
Nieru vēzis veidojas gadījumos, kad nieru šūnas kļūst ļaundabīgas, sāk nekontrolēti dalīties un veido audzēju nierēs. Nieru audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Katrs ceturtais no atklātajiem nieru audzējiem ir labdabīgs. Jo mazāki nieres audzēja izmēri, jo lielāka iespēja, ka audzējs ir labdabīgs.1
Nieru vēzis veido aptuveni 2,4 % no visiem ļaundabīgajiem audzējiem.2 Vīrieši ar nieru audzējiem slimo aptuveni divas reizes biežāk nekā sievietes.3 Visbiežāk nieru audzēji tiek diagnosticēti 60 –70 gadu vecumā.4 Saslimstības rādītājos novēro arī atšķirības ģeogrāfiskos reģionos – augsta saslimstība novērota Baltijas valstīs un Austrumeiropas reģionā.
2021. gadā Latvijā saslimstība ar nieru ļaundabīgu audzēju bija 39,7 uz 100 000 iedzīvotāju (391 pacients). Vīriešiem šis rādītājs bija 85,7 uz 100 000 vīriešu (218 pacientu), bet sievietēm – 26,8 uz 100 000 sieviešu (173 pacientu).5
Nieru vēzis ir attiecināms uz vairākiem histoloģiski dažādiem audzējiem. Visbiežāk sastopamais ir nieres šūnu vēzis jeb karcinoma. Tā veido aptuveni 85% no visiem diagnosticētajiem nieru audzējiem. Biežāk sastopamie nieru šūnu karcinomas apakštipi:
Aptuveni 15 % no nieru audzējiem veido cita veida nieru audzēji. Šie audzēju veidi ir sastopami daudz retāk.
Ir vairāki ļaundabīgo audzēju veidi, kuri sākotnēji veidojas nierēs. Nereti šī veida audzējus var nepareizi sajaukt ar nieru šūnu karcinomu, tomēr to veids ir citādāks, tādēļ arī ārstēšanas taktika ir cita. Pie šāda veida audzējiem pieskaita:
Lielākoties nieru vēzis ir asimptomātisks – bez specifiskiem simptomiem un to atklāj nejauši, veicot ultrasonogrāfijas vai citu attēlu diagnostikas izmeklējumu kādu sūdzību (piemēram, muguras sāpju) dēļ.
Aptuveni 1 no 10 cilvēkiem, kuri slimo ar nieru vēzi, izjutīs tādus simptomus kā:
- sāpes vienā sānā,
- sataustāma jeb palpējama masa sānā vai muguras lejas daļā,
- hematūrija jeb asiņu piejaukums urīnā.
Dažkārt nieru vēža gadījumā pacienti izjūt arī paraneoplastisko sindromu, kas ir simptomu kopums, ko novēro pacientiem ar ļaundabīgiem audzējiem. Nieru vēža gadījumā tie var būt šādi:
Nieru vēzim ir vairāki riska faktori, kas paaugstina slimības varbūtību, bet ne vienmēr obligāti to izraisa. Proti, riska faktora esamība nenozīmē obligātu saslimšanu. Var gadīties, ka ar vieniem un tiem pašiem riska faktoriem vienam cilvēkam slimība attīstīsies, bet citam – ne. Tomēr pētījumos ir atrasti pierādījumi vairākiem riska faktoriem, kurus var saistīt ar nieru vēža attīstības augstāku risku - nemodificējamos, kurus nav iespējams ietekmēt un modificējamos – kurus ir iespējams ietekmēt.
Aptuveni 2–3 % nieru vēžagadījumu ir pārmantoti.14 Izplatītākie pārmantotā nieru vēža sindromi ir šādi:
Lielākoties nieru vēzis tiek atklāts nejauši, veicot citus datortomogrāfiskus vai ultrasonogrāfiskus vēderdobuma izmeklējumus. Šādos gadījumos ir nepieciešami tālāki izmeklējumi, lai varētu apstiprināt nieru vēža diagnozi. Lai nonāktu pie precīzas slimības diagnozes unvarētu izvēlēties piemērotāko ārstēšanas taktiku, pacientam ir jāveic dažāda veida izmeklējumi.
Pacienta vispārējai veselības stāvokļa noteikšanai tiek ievākta anamnēze jeb slimības vēsture. Pacientam jācenšas pēc iespējas precīzāk atcerēties un sniegt informāciju par savām sūdzībām, simptomiem un to norisi secīgi laikā. Vēlams arī sagatavot sarakstu ar visiem recepšu un bezrecepšu medikamentiem, ko pacients lieto, un paņemt to līdzi vizītē pie ārsta. Anamnēzes ievākšana no pacienta var palīdzēt ārstam izlemt par pacientam piemērotāko ārstēšanas metodi. Būtu ļoti vēlams noskaidrot arī ģimenes anamnēzi: vai kādam no asinsradiniekiem ir bijis nieru vēzis, cita onkoloģiska saslimšana vai kāda cita hroniska slimība, piemēram, cukura diabēts, sirds asinsvadu slimības. Vizītes laikā ārsts var veikt arī fizisku pacienta izmeklēšanu, piemēram, izmērīt asinsspiedienu, nosvērt un nomērīt pacientu, veikt iztaustīšanu kakla, padušu un cirkšņa rajonos, lai pārbaudītu limfmezglus, vai arī vēderdobuma iztaustīšanu jeb palpēšanu, lai novērtētu iekšējo orgānu izmērus un struktūru. Nieres atrodas salīdzinoši dziļi vēdera dobumā un fiziskas iztaustīšanas gadījumos parasti audzēju sataustīt nevar, ja vien tas nav ļoti liels.
Asinsanalīzes palīdz atklāt slimības pazīmes un to, cik pilnvērtīgi funkcionē orgāni. Visbiežāk nozīmētie testi asinsanalīzēs:
Urīna analīzes palīdz novērtēt slimības simptomus un vispārējo veselības stāvokli. Urīns tiek izmeklēts mikroskopiski un ar ķīmiskajiem testiem. Urīnacitoloģijā tiek meklētas vēža šūnas urīna paraugā ar mikroskopa palīdzību.19
Attēlu diagnostikas izmeklējumos tiek izmantoti rentgena stari, magnētiskie lauki, skaņas viļņi vai radioaktīvās vielas. Lai gan atšķirībā no citiem vēžu veidiem, nieru vēzi diezgan droši var diagnosticēt, pamatojoties uz attēlu diagnostikas izmeklējumiem, tomēr biopsijas vai operācijas materiāla histoloģiska izmeklēšana ir obligāta, lai saņemtu ārstēšanu, jo ļauj noskaidrot nieru vēža tipu, tādējādi ļaujot izvēlēties piemērotāko ārstēšanas stratēģiju. Izšķir vairākus attēlu diagnostikas veidus.
Datortomogrāfijas skenēšanā izmanto rentgena starus, lai izveidotu detalizētus ķermeņa šķērsgriezuma attēlus. Tādā veidā var iegūt precīzu informāciju par audzēja izmēru, formu un atrašanās vietu, kā arī to, vai vēzis ir izplatījies tuvējos limfmezglos vai orgānos un audos ārpus nierēm, tostarp smadzenēs vai mugurkaulā.
Datortomogrāfijas izmeklējumus visbiežāk veic ar intravenozu kontrastvielu, lai iegūtu precīzākus izmeklējuma rezultātus. Kontrastvielu nedrīkst ievadīt, ja pacientam ir bijusi alerģija pret jodu vai ir pazeminātas nieru funkcijas. Pirms datortomogrāfijas izmeklējuma ar kontrastvielu, pacientam ir jānodod nieru funkciju raksturojošās asinsanalīzes.
Magnētiskajā rezonansē izmanto magnētiskos viļņus un radioviļņus, lai uzņemtu ķermeņa iekšpuses attēlus. Magnētisko rezonansi var veikt tad, ja pacients nedrīkst veikt datortomogrāfiju ar kontrastvielu. Magnētisko rezonansi var veikt arī tad, ja pastāv iespēja, ka audzējs ir izplatījies uz galvenajiem vēdera asinsvadiem (piemēram, apakšējā dobajā vēnā).
Magnētiskā rezonanse nodrošina labāku asinsvadu attēlu diagnostiku nekā datortomogrāfija, tomēr magnētisko rezonansi kopumā izmanto kā precizējošu izmeklējumu, papildus datortomogrāfijai.
Ultrasonogrāfijas izmeklējumā var noteikt, vai nieres ir cietas vai piepildītas ar šķidrumu. Nieru audzēji visbiežāk ir cieti. Dažādi ultraskaņas izmeklējumi ārstiem var arī palīdzēt noteikt to, vai nieru audzējs ir labdabīgs vai ļaundabīgs. Ja ir nepieciešams veikt nieru biopsiju, ultrasonogrāfiju var veikt, lai biopsijas adatu ievadītu audzējā un paņemtu paraugu.20
Nieru biopsija ir procedūra, kuras laikā no nieres izņem nelielu audu paraugu, ko vēlāk patologs aplūko mikroskopā. Pēc biopsijas parauga var noteikt, vai pacientam ir nieru vēzis un kāda veida tas ir. Nieru biopsiju var veikt vairākās situācijās:
Atšķirībā no vairuma citu vēža veidu, nieru audzēju diagnostikai biopsija dažreiz nav nepieciešama. Dažos gadījumos attēlu diagnostikas izmeklējumi sniedz pietiekami daudz informācijas, lai varētu izlemt par to, vai pacientam ir nepieciešama operācija. Šādos gadījumos diagnozi apstiprina, kad laboratoriski tiek apskatīti audi no izoperētās nieres.21
Visbiežāk stadiju noteikšanai tiek izmantota TNM klasifikācija, kur tiek raksturota audzēja anatomiskā izplatība – T (angl. – tumor), reģionālo limfmezglu stāvoklis (metastāžu esamība vai neesamība reģionālajos limfmezglos) – N (angl. – nodes) un attālo metastāžu esamību vai neesamību – M (angl. – metastasis).
Nieru vēža stadijas22:
Onkoloģisko slimību gadījumos visbiežāk tiek rēķināta 1 gada un 5 gadu izdzīvotība, tomēr jāatceras, ka šis rādītājs nenozīmē to, ka pacients nodzīvos tika 1 gadu vai 5 gadus pēc diagnozes.
Izdzīvotības rādītājs parāda to, cik liela daļa no pacientiem, kas saslimuši ar onkoloģisku slimību, nodzīvos vismaz 1 gadu vai vismaz 5 gadus pēc diagnozes uzstādīšanas brīža. Piemēram, ja 5 gadu izdzīvotības rādītājs ir 95%, tad tas nozīmē, ka ar konkrēto diagnozi 95% pacientu būs dzīvi 5 gadus pēc savas diagnozes saņemšanas, bet 5% pacientu neizdzīvos.23
Labāki dzīvildzes rādītāji ir tiem pacientiem, kuriem nieru vēzis ir atklāts agrīnā slimības stadijā. Statistikas dati par nieru vēža 5 gadu izdzīvotību Latvijā laika periodā 2017. – 2022. gadā liecina, ka nieru vēža pacientiem, kuriem slimība ir atklāts I stadijā, 5 gadu izdzīvotības rādītājs ir 84%, II stadijā – 69%, III stadijā – 50%, bet IV stadijā 5 gadu izdzīvotības rādītājs ir 11%.24
Dzīvildzes statistika ir vispārīgi rādītāji, kas balstās datos par daudziem tūkstošiem cilvēku ar konkrēto diagnozi – tie sniedz tikai vispārīgu priekšstatu par dzīvi ar šo vēzi, taču tā nav konkrēta prognoze katram individuālajam slimības gadījumam. Piemēram, paredzamais dzīves garums var būt lielāks nekā vidējie statistiskie rādītāji, ja cilvēkam nav citu saslimšanu un kopējais veselības stāvoklis ir labs. Turklāt jāņem vērā, ka dzīvildzes statistikā iekļauti cilvēki, kuru diagnoze uzstādīta ne mazāk kā pirms pieciem gadiem, tātad paši jaunākie medicīnas sasniegumi un jaunas ārstēšanas iespējas šajā statistikā neatspoguļojas.
Pacientam vispiemērotāko ārstēšanas taktiku izlemj multidisciplināra veselības aprūpes speciālistu komandā, kurā ir iesaistīts onkologs ķīmijterapeits, urologs, radiologs un citi veselības aprūpes speciālisti.
Katra pacienta ārstēšana tiek pielāgota individuālajai pacienta situācijai un vajadzībām. Ārstēšanas taktikas izvēlē tiek ņemti vērā vairāki faktori:
Visbiežāk izmantotā ārstēšanas taktika nieru vēža gadījumā ir ķirurģiska audzēja vai skartās nieres izņemšana. Šī ir visbiežāk izmantotā metode nieru vēža agrīnās stadijās. Nieru vēža ārstēšanai tiek izmantotas arī citas pieejas un to izvēle ir atkarīga no ļaundabīgā audzēja lieluma, veida un novietojuma.25
Ķirurģiska ārstēšana ir visbiežāk pielietotā nieru vēža ārstēšanas metode, kurā tiek veikta ļaundabīgā audzēja vai visas nieres izņemšana. Izšķir vairākus nieru ļaundabīga audzēja ķirurģiskās ārstēšanas veidus:
Ķirurģiskajām manipulācijām vienmēr ir potenciālu blakņu riski, tomēr ne visi pacienti tās piedzīvo. Īstermiņa un ilgtermiņa blakņu esamība ir saistīta ar dažādiem faktoriem un var izpausties atšķirīgi. Pie īstermiņa blaknēm pie nieru vēža ķirurģiskas ārstēšanas pieskaita reakcijas uz anestēzijas līdzekļiem, pārmērīgu asiņošanu, trombu jeb asins recekļu veidošanos un infekcijas. Lielākā daļa cilvēku pēc operācijas izjutīs arī sāpes. Ja nepieciešams, sāpes var mazināt ar pretsāpju medikamentiem.
- iekšējo orgānu un asinsvadu (liesas, aizkuņģa dziedzera, aortas, lielās vēnas, zarnu) bojājumi operācijas laikā;
- pneimotorakss – gaisa iekļūšana pleiras dobumā;
- trūce – iekšējo orgānu iespiešanās vēdera dobumā netālu no izoperētās vietas;- urīna noplūde vēdera dobumā (pēc daļējās neferktomijas);
- nieru mazspēja – ja veselā niere nespēj vairs pilnvērtīgi funkcionēt.28
Ablācija ir ārstēšanas veids vēža šūnu iznīcināšanai ar spēcīgu ārējo iedarbību (ekstrēms aukstums, karstums, radioviļņi, mikroviļņi vai ķīmiskas vielas, piemēram, etanols vai etiķskābe). Ar ablāciju var iznīcināt nelielus audzējus (līdz 3 cm29) un metastāzes. Pēc ablācijas procedūru veikšanas pacientiem ir jādodas uz papildu kontroles vizītēm pie ārsta ik pēc trim mēnešiem. Nieru vēža gadījumos visbiežāk tiek pielietotas šādas ablācijas ārstēšanas metodes:
Lokalizēta nieru vēža gadījumā ārsts var ieteikt veikt aktīvo novērošanu, kas ietver regulāras diagnostikās pārbaudes un vizītes pie ārsta. Aktīvu novērošanu var ieteikt gados vecākiem pacientiem vai arī tad, ja pacientam ir citi nopietni veselības traucējumi, piemēram, sirds slimība, hroniska nieru slimība vai smaga plaušu slimība, un ja ķirurģiska operācija nav pacientam piemērota. Jaunākiem pacientiem ar nelielu nieru audzēju (līdz 5 cm) arī var ieteikt veikt aktīvu uzraudzību, ja audzēja tālākas izplatīšanās iespējamība ir zema.
Aktīva nieru vēža novērošana nav tas pats, kas nogaidīšana. Aktīvās novērošanas ārstēšanas metode paredz regulāras vizītes pie ārsta, kurās ar ārstu tiek pārrunātas veselības stāvokļa izmaiņas, izskatīti analīžu un izmeklējumu rezultāti. Pirms katras vizītes pacientam tiek veikti izmeklējumi – vēderdobuma datortomogrāfija vai ultrasonogrāfija, lai iegūtu objektīvu audzēja attīstības novērtējumu. Ja izmeklējumu rezultātos ir redzams, ka audzējs ātri progresē, ārsts pārplānos turpmāko pacienta ārstēšanu.31
Sīkāka informācija par aktīvo novērošanu lasāma Eiropas Uroloģijas asociācijas tīmekļa vietnē
Sistēmiskā ārstēšana iedarbojas uz visu pacienta organismu kopumā. Pie sistēmiskās ārstēšanas nieru vēža gadījumā pieskaita mērķterapiju, imūnterapiju un ķīmijterapiju. Sistēmiskā ārstēšana var tikt nozīmēta kā vienīgā terapija, vai arī kā kombinācija ar citām ārstēšanas metodēm.
Sistēmiskas terapijas mērķi var būt dažādi – pilnīga pacienta izveseļošanās vai paliatīva aprūpe (dzīvildzes pagarināšana, simptomu mazināšana). Ja sistēmiskā ārstēšana pacientam ir nozīmēta pirms operācijas, tad to dēvē par neoadjuvantu ārstēšanu, bet ja pēc operācijas, tad to dēvē par adjuvantu ārstēšanu. Ja sistēmiskā ārstēšana ir nozīmēta pacientam ar ļaundabīgo audzēju vēlīnā slimības stadijā vai situācijā, kad audzējs ir ar attālām metastāzēm, tad to dēvē par paliatīvu ārstēšanu.32
Mērķterapijas medikamenti iedarbojas uz olbaltumiem vai receptoriem, kas uz vēža šūnām ir sastopami lielākā daudzumā nekā uz veselajām šūnām. Mehānisms paredz iedarbību uz vēža šūnu proteīnu vai receptoru molekulām, lai nomāktu vēža šūnu dalīšanos un augšanu. Mērķterapiju izmanto, lai ārstētu IV stadijas nieru vēzi (ar vai bez metastāzēm) vai arī nieru vēža recidīva jeb atgriešanās gadījumos.
Mērķterapijas zāles nieru vēža gadījumā var būt ar dažādu iedarbību. Dažas no zālēm mērķtiecīgi bloķē jaunu asinsvadu veidošanās signālus, bet citas – signālus, kas liek šūnām vairoties. Nereti mērķterpijas medikamenti apvieno vairākus iedarbības mehānismus. Izšķir divus mērķterapijas veidus:
- monoklonālās antivielas, kas bloķē mērķus, kas atrodas uz vēža šūnas virsmas. Monoklonālā antiviela ir laboratoriski veidots olbaltums.
- kināžu inhibitori, kas bloķē olbaltumus, kas nodrošina vēža šūnu vairošanos. Kināzes palīdz pārvietot fosfātus no vienas molekulas uz otru, tādējādi šūnai dodot signālu augt. Kināžu inhibitori ir medikamenti, kas šos signālu bloķē.
Nieru vēža ārstēšanas gadījumā ir divi mērķterapijas mērķi:
- Angioģenēzes inhibitori, kas ir mērķēti uz asinsvadu veidošanās apturēšanu, iedarbojoties uz vaskulāro endoteliālo augšanas faktoru (VEGF) vai vaskulārā endoteliālā augšanas faktora receptoriem (VEGFR).
Zīdītāju rapamicīna mērķa (mTOR) kināzes inhibitori, kas ir mērķēti uz vēža šūnas augšanu33:
Imūnterapija ir sistēmiskā terapija, kuras mērķis ir reaktivizēt imūno sistēmu, lai tā labāk spētu atpazīt ļaundabīgā audzēja šūnas un tās iznīcināt. Imūnajai sistēmai ir vairāki “ieslēgšanas” un “izslēgšanas” palaidējmehānismi jeb slēdzenes mehānismi.
Ļaundabīgie audzēji parasti iedarbojas uz “izslēgšanas” slēdzenes mehānismiem, no kuriem biežākie ir PD-1 (programmēta šūnu nāve1, angl. – programmed death-1) un CTLA-4 (citotoksiskais T limfocītu olbaltums-4, angl. – cytotoxic T-lypmhocyte-associated protein 4). Imūnterapiju pacientam var nozīmēt kā vienīgo terapiju vai arī kombinācijā ar citām terapijām. To izmanto, lai ārstētu IV stadijas nieru audzēju vai arī nieru audzēja recidīvu jeb atgriešanos.
Nieru vēža gadījumos izmanto divu veidu imūnterapijas:
Monokolonālo antivielu (mAV) terapija, kas mērķēta uz imūno kontrolpunktu inhibitoriem. Imūno kontrolpunktu inhibitoru antivielas palīdz cīnīties ar ļaundabīgiem audzējiem, infekcijām un citām slimībām. Antivielas ir imūnās sistēmas saražoti olbaltumi, kas saistās ar specifiskajiem šūnu vai audu marķieriem. Monoklonālās antivielas tiek izgatavotas laboratoriski.
Nieru vēža ārstēšanā ir apstiprinātas četras mAV:
- pembrolizumabs – bloķē PD-1 darbību;
- nivolumabs – mērķēts uz PD-1;
- impilimumabs – bloķē CTLA-4;
- avelumabs – bloķē PD-L1 darbību.
Citokīnu terapija. Citokīni ir imūnās sistēmas saražoti olbaltumi. Daži citokīni imūno sistēmu stimulē, bet daži – palēnina tās darbību. Interleikīni un interferoni ir laboratoriski izstrādāti citokīni. Retos gadījumos tie tiek izmantoti ļaundabīgo audzēju ārstēšanā.37
Ķīmijterapija ir zāles ar citotoksisku efektu, kas nozīmē to, ka tās iedarbojas uz vēža šūnām un iznīcina tās. Ķīmijterapija pacientam var tikt dota intravenozi vai arī tablešu veidā. Ķīmijterapijas zāles nokļūst pacienta asinsritē un izplatās visā organismā, līdz ar to ķīmijterapija var būt īpaši noderīga gadījumos, kad vēzis ir izplatījies un ir izveidojušās attālas metastāzes.
Pie biežāk sastopamā nieru vēža veida – nieres šūnu vēža – ķīmijterapiju nelieto. Savukārt pārejas šūnu vēža gadījumos, kad ļaundabīgais audzēja šūnas vairāk atgādina urotēlija vēža šūnas, pacientu ārstēšana ar ķīmijterapijas medikamentiem var būt efektīva.38 39 Tāpat ķīmijterapija var tikt nozīmēta gadījumos, kad pacientam ir diagnosticēta nieru savācējkanālu karcinoma, nieru medullārā karcionoma vai Vilmsa audzējs.
Nieru ļaundabīga audzēja gadījumos kā ķīmijterapijas medikamenti var tik izmantoti gemcitabīns (angl. – gemcitabine), kapecitabīns (angl. – capecitabine) un fluoruracils (angl. – fluouracil).40
Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas uz šūnām, kas ātri dalās, tādēļ šie medikamenti var tikt veiksmīgi izmantoti, lai iznīcinātu ļaundabīga audzēja šūnas. Tomēr cilvēka organismā ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas ne tikai uz ļaundabīgajām vēža šūnām, bet arī uz veselajām cilvēka organisma šūnām, īpaši tām šūnām, kas atrodas kaulu smadzenēs (kaulu smadzenēs tiek radītas jaunās asins šūnas), mutes un zarnu trakta gļotādā un matu folikulos. Tā kā ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas arī uz šīm šūnām, pacienti ķīmijterapijas laikā saskaras ar vairākām blaknēm:
Staru terapija ir augstas enerģijas starojuma (rentgena stari, fotoni, gamma stari, elektroni un citi) izmantošana vēža šūnu iznīcināšanai un audzēju samazināšanai. Lielākoties nieru vēža gadījumos staru terapija nav primāri nozīmētā ārstēšanas metode. Tikai ļoti retos gadījumos staru terapiju nozīmē vienu pašu nieru vēža ārstēšanai, bet to var izmantot, lai palielinātu sistēmiskas ārstēšanas efektivitāti. Staru terapiju galvenokārt izmanto, ja pacientam nevar veikt operāciju, un parasti tajās vietās, kur vēzis ir izplatījies, nevis primārajā nieru audzējā. Tas tiek darīts, lai atvieglotu simptomus, piemēram, sāpes.42
Ja staru terapiju lieto nieru vēža ārstēšanai, tā parasti ir ārējā apstarošana, kuras gadījumā fokusē starojumu uz audzēju no avota ārpus ķermeņa. Ja starojumu izmanto kā ļoti lielu jonizējošā starojuma devu precīzi audzējā, tad tā ir stereotaktiskā staru terapija (radioķirurģija).43
Staru terapija ir lokāla ārstēšanas metode, tādēļ blakusparādības parasti novērojamas apstarotajā ķermeņa zonā. Staru terapijas laikā un pēc tās visbiežāk novērojams nogurums, caureja, gremošanas traucējumi, nelaba dūša, ādas kairinājums; lielākā daļa blakusefektu attīstās pakāpeniski un parasti pāriet pēc staru terapijas beigām.
Ādas kairinājums sākotnēji var izpausties ar apsārtumu, pietūkumu, iekaisumu, apdeguma pūslīšiem, vēlāk āda var kļūt sausa, sākt lobīties un niezēt. Šo parādību kopumu sauc par staru dermatītu. Ādas kopšanai izmanto līdzekļus, piemēram, uz pantenola bāzes; jāizvairās no kosmētiskajiem līdzekļiem ar smaržvielām, tiešas karstuma vai aukstuma iedarbības, cieša un raupja auduma apģērba un cita veida ādas karinājuma (skūšana, plāksteri u.tt.); nav ieteicams lietot ādas kopšanas produktus, kas satur talku.
Parādoties caurejai, ieteicamas izmaiņas uztura režīmā: vēlams izvairīties no pārtikas produktiem ar augstu šķiedrvielu saturu (t.sk. svaigi dārzeņi un augļi, pilngraudu produkti) un produktiem, kas izraisa vēdera pūšanos (pākšaugi, saldumi), var būt nepieciešams atteikties arī no piena; ieteicamas biežas un nelielas ēdeinreizes. Jālieto produkti ar augstu kālija saturu, piemēram, banāni, kartupeļi, pupiņas u.c., lai kompensētu caurejas izraisīto kālija zudumu organismā.45 Lai nepieļautu ķermeņa atūdeņošanos, jālieto daudz šķidruma, vēlams, negāzēta un bez kofeīna.
Vairāk par staru terapijas norisi iespējams uzzināt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra tīmekļa vietnes sadaļā “Bukleti onkoloģijas pacientiem”, e-brošūrā “Distances staru terapija”, kā arī video materiālā “Onkoloģijas pacienta ABC. Staru terapija”.
Pēc tam, kad visa nepieciešamā vēža ārstēšana ir pabeigta, pacients turpina atrasties onkologa uzraudzībā. Augsta riska pacientiem nākamos divus gadus pēc ārstēšanas pabeigšanas jāveic krūškurvja un vēdera dobuma datortomogrāfija ik pēc 3–6 mēnešiem, zema riska pacientiem datortomogrāfiju rekomendē reizi gadā.46
Daudzos nieru vēža gadījumos cēlonis nav zināms. Citkārt (piemēram, iedzimtu slimību gadījumā), pat ja cēlonis ir zināms, tas var būt nenovēršams.
Lai gan specifiska nieru vēža profilakse pagaidām nav pieejama, tomēr ir dažādas veselīga dzīvesveida aktivitātes, kas var samazināt nieru ļaundabīga audzēja risku.47
Tabakas smēķēšana ir viens no nieru vēža riska faktoriem, tādēļ nesmēķēšana vai smēķēšanas atmešana var samazināt nieru vēža attīstības risku, kā arī uzlabot ārstēšanas iznākumu. Pētījumā vairāk nekā astoņu gadu garumā novēroja nieru šūnu vēža pacientus, kuri diagnozes uzstādīšanas brīdī bija smēķētāji.
Daļa pētījumā iekļauto pacientu pēc saslimšanas ar nieru vēzi smēķēšanu atmeta, līdz ar to pētniekiem bija iespējams veikt slimības iznākumu rādītāju salīdzinājumu pacientiem, kuri smēķēšanu turpināja. Pētījumā novēroja, ka tiem pacientiem, kuri smēķēšanu atmeta, mirstības rādītāji bija uz pusi zemāki nekā tiem pacientiem, kuri pēc savas diagnozes uzzināšanas smēķēšanu turpināja.48
Aptaukošanās tiek saistīta ar lielāku nieru vēža saslimstības risku un sliktākiem nieru vēža ārstēšanas rezultātiem. Apkopojot trīs ilgstoši noritošu pētījumu rezultātus ar lielu pētījuma dalībnieku skaitu, pētnieki secināja, ka aptaukošanās palielina gan varbūtību saslimt ar nieru šūnu vēzi, gan varbūtību ātrāk nomirt pēc saslimšanas ar nieru vēzi.49 Svara uzturēšana normas robežās var mazināt nieru vēža attīstības risku, kā arī tiek saistīta ar labākiem ārstēšanas rezultātiem.
Paaugstināts asinsspiediens tiek saistīts ar lielāku nieru vēža risku. Vairāku pētījumu apkopojumā secināts, ka salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuriem ir normāls asinsspiediens, cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu nieru vēža risks ir par 54% augstāks. Turklāt nozīme ir arī asinsspiediena mērījuma absolūtā lieluma pieaugumam, proti, diastoliskajam asinsspiedienam palielinoties par katriem papildu 10 mmHg, nieru vēža risks pieaug par 5 %, bet, sistoliskajam asinsspiedienam palielinoties par katriem papildu 10 mmHg, – par 7%.50
Veselīga dzīvesveida ieteikumi nieru vēža riska mazināšanai:
%201.png){kind=logo}
