Recidīvs

Šodien vēzis aizvien vairāk tiek uztverts kā hroniska slimība. Tas nozīmē, ka pacients ar to dzīvo un sadzīvo – līdzīgi kā, piemēram, cilvēki sadzīvo ar astmu vai diabētu. Tas neattiecas tikai uz ilgstošu un regulāru zāļu lietošanu, bet arī audzēja atgriešanos pēc perioda, kas bijis brīvs no slimības, jeb recidīvu. Recidīvs, tas, protams, nekad nav labi, bet mūsdienās vēzis var tikt izārstēts vairākkārt un vairākkārt atkal atgriezties. Tas var notikt pēc ilgāka pārtraukuma – pieciem vai desmit gadiem vai arī salīdzinoši ātri. Pacientam, protams, nav viegli nevienā gadījumā, jo tas nozīmē visu vēža uzveikšanas ceļu sākt no sākuma. Tomēr galvenais, ka terapijas iespējas pastāv un viņa dzīve turpinās.

Precīzāk runājot, katra nākamā vēža “iznāciena” epizode, ja vien tā nav drīz pēc sākotnējās saslimšanas, tiek uztverta kā jauna slimība (īpaši, ja pagājuši 5 gadi). No jauna tiek veikti nepieciešamie izmeklējumi un analīzes, lai precizētu audzēja raksturu un izplatību, izvēlētos konkrētajam gadījumam atbilstošu terapiju. Nekad netiek automātiski pieņemts, ka recidīva gadījumā iespējams rīkoties pēc tā paša plāna, kā iepriekš, un, ka visās slimības epizodēs tas ir viens un tas pats audzējis.

Ir vairāki iemesli, kāpēc vēzis atgriežas. Pirmkārt, medicīniski iemesli -  ja ārstēšana nav bijusi pilnībā efektīva un nav spējusi iznīcināt visas audzēja šūnas, vai audzējs nav reaģējis uz zālēm, vai arī bijis imūnsistēmas nomākums. Otrkārt, psihoemocionāli jeb somatiski iemesli – dažādi pārdzīvojumi, zaudējumi, personiskas krīzes utt. Vairumā gadījumu audzēji mēdz atkārtoties pirmo divu gadu laikā pēc operācijas. Taču slimība mēdz atgriezties arī krietni vēlāk – pēc piecpadsmit, divdesmit vai pat trīsdesmit gadiem. Ar katru nodzīvoto gadu bez slimības pazīmēm, recidīva iespējamība samazinās.

Lielāka recidīva iespējamība ir tad, ja vēzis ir bijis agresīvs vai izplatījies. Diemžēl recidīvs ir iespējams arī, ja audzējs ir agrīni atklāts, sekmīgi ārstēts un tam ir bijusi pozitīva prognoze. Vēzis var “atjaunoties” tajā pašā vietā, kur tas primāri sākās, vai arī kaut kur citur organismā – piemēram, limfmezglos tuvu sākotnējai lokalizācijai vai attālināti citā ķermeņa daļā. Pat ja vēzis atkārtoti izveidojas citā ķermeņa daļā, tas joprojām tiek nosaukts saistībā ar to orgānu/struktūru, kur bija lokalizēts primāri.

Lai izteiktu prognozes onkoloģisko slimību gadījumā, tiek izmantotas vairākas statistiskās aprēķina metodes.³

Vēža specifiskā izdzīvotība – to pacientu procentuālais daudzums, kuriem ir noteikts vēža veids un stadija un kuri izdzīvojuši noteiktā laika periodā pēc diagnozes noteikšanas. Laika periods var būt viens ar pusi, pieci gadi utt., taču visbiežāk kā raksturojošs vai prognostisks lielums tiek izmantota piecu gadu izdzīvotība.

‍Relatīvā dzīvildze – vēža specifiskās izdzīvotības rādītājs, kas neietver informāciju par konkrētu nāves cēloni. Tas ir to vēža pacientu procentuālais daudzums, kuri ir izdzīvojuši noteiktu laiku pēc diagnozes noteikšanas, salīdzinot ar cilvēkiem, kuriem nav vēža.

‍Kopējā izdzīvotība – cilvēku procentuālais daudzums, kuriem ir konkrētas lokalizācijas un stadijas vēzis un kuru dzīve turpinās noteiktā laika periodā pēc diagnozes noteikšanas.

‍No slimības brīva dzīvildze – pacientu procentuālā daļa, kuriem noteiktā laika periodā pēc ārstēšanas nav vēža pazīmju. Tie lietoti arī termini “dzīvildze bez recidīviem vai bez slimības progresijas”.