Aizkuņģa dziedzera vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk skar vecāka gadagājuma cilvēkus. Šī ļaundabīgā audzēja simptomi parādās vēlu – tipiskākās pazīmes ir nepārejošs diskomforts vai sāpes vēderā, neizskaidrojams svara zudums, ādas un acu baltumu dzelte.
Agrīnās stadijas (I un II) nozīmē, ka audzējs vai nu atrodas tikai aizkuņģa dziedzerī, vai arī ir skāris tam tiešā tuvumā esošos audus, savukārt vēlākās stadijās (III un IV) slimība ir izplatījusies arī uz lielajiem, dzīvībai svarīgajiem asinsvadiem vai attālākiem orgāniem. Aizkuņģa dziedzera vēža diagnosticēšanai piemērota ir datortomogrāfija, papildus tai var veikt biopsiju jeb neliela audu fragmenta noņemšanu tālākai izmeklēšanai ar mikroskopu. Precizējošu informāciju sniedz endoskopiskās ultrasonogāfijas izmeklējumi vai magnētiskā rezonanse.
Aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanas iespējas ir atkarīgas no vēža stadijas, novietojuma un izmēra, kas nosaka to, vai audzēju iespējams izoperēt ķirurģiski. Bez ķirurģiskas ārstēšanas visbiežākās terapijas metodes ir arī ķīmijterapija, staru terapija vai to kombinācija. Galvenie aizkuņģa dziedzera vēža riska faktori ir novecošana, iedzimtība un ģenētiskie sindromi, smēķēšana, aptaukošanās un pārmērīga alkohola lietošana.
Aizkuņģa dziedzera vēzis agrīnu simptomu trūkuma dēļ nereti tiek dēvēts par kluso vēzi. Latvijā gadā tiek diagnosticēti 400–500 aizkuņģa dziedzera vēža gadījumu. Tas biežāk skar vecāka gadagājuma cilvēkus – vidējais vecums, kad tiek atklāts šis vēzis, ir 70 gadi un vairāk.1
Aizkuņģa dziedzeris ir gremošanas sistēmas un vielmaiņas sistēmas orgāns, kas ražo gremošanas fermentus jeb vielas uzturvielu šķelšanai, kā arī vairākus hormonus, piemēram, insulīnu un glikagonu, kas katrs savā veidā regulē cukura līmeni asinīs. Kanāls, kas stiepjas cauri visam aizkuņģa dziedzerim, savieno to ar divpadsmitpirkstu zarnu – šis kanāls transportētē dziedzerī saražotos fermentus un hormonus.
Aizkuņģa dziedzerim ir trīs daļas: tā platāko daļu, kas savienota ar divpadsmitpirkstu zarnu, sauc par aizkuņģa dziedzera galvu, vidus daļu sauc par aizķuņģa dziedzera ķermeni, savukārt dziedzera galu sauc par asti. Lielākā daļa (~80 % gadījumu) aizkuņģa dziedzera audzēju attīstās dziedzera galvā, retāk (~15 % gadījumu) – dziedzera ķermenī un tikai 5 % gadījumu – aizkuņģa dziedzera astes daļā.2
Proporcionāli lielāko daļu aizkuņģa dziedzera aizņem eksokrīnie audi jeb šūnas, kas ražo gremošanas fermentus – šīs šūnas sauc par acinārajām šūnām. Savukārt aizkuņģa dziedzera endokrīnie audi, kas ražo hormonus, izvietoti specializētos apgabalos – Langerhansa saliņās – galvenokārt aizkuņģa dziedzera astes daļā. Atkarībā no tā, kurā aizkuņģa dziedzera daļā attīstījies ļaundabīgs audzējs, atšķiras arī slimības simptomi un attīstības gaita. 95 % gadījumu aizkuņģa dziedzera vēzis attīstās eksokrīnajos audos. Endokrīno aizkuņģa dziedzera audu audzēji bieži mēdz būt labdabīgi.3 Endokrīnie audzēji tiks apskatīti citā šī portāla sadaļā.
Aizkuņģa dziedzera vēzim ir vairāki veidi, visizplatītākie veidi ir šādi4:
Agrīnās stadijās aizkuņģa dziedzera vēzim pamanāmu simptomu var nebūt – tādi parādās, audzējam augot, palielinoties izmērā un skarot apkārtējās struktūras (divpadsmitpirkstu zarnu, žultsvadu, tuvējos asinsvadus).
Simptomi var atšķirties atkarībā no tā, kurā aizkuņģa dziedzera daļā audzējs atrodas: piemēram, audzējs dziedzera galvas daļā biežāk rada dzelti nekā audzējs dziedzera ķermenī vai astē, jo, atrodoties dziedzera galvā, audzējs nospiež žultsvadu un aizkuņģa dziedzera kanālu.6 Savukārt sāpes biežāk raksturīgas audzējam aizkuņģa dziedzera ķermenī vai astē.7 Visbiežākās šī audzēja pazīmes ir šādas:
Jebkura no minētajām pazīmēm var parādīties arī citu, tostarp vieglu un labdabīgu slimību gadījumā, tomēr, pamanot kādu no simptomiem, noteikti jākonsultējas ar ārstu.
Precīzi zarnu vēža cēloņi pagaidām nav izpētīti, taču ir zināmi vairāki riska faktori, kas ievērojami palielina varbūtību saslimt ar šo audzēju.
Neietekmējamie (nemodificējamie) riska faktori, kas palielina iespēju saslimt ar aizkuņģa dziedzera vēzi, ir šādi10 11:
Ietekmējamie (modificējamie) riska faktori18 19:
Par vairāku faktoru ietekmi uz aizkuņģa dziedzera vēža risku nav zinātniskās vienprātības, tādēļ par tiem nepieciešami tālāki pētījumi. Literatūrā tiek izdalīti vēl tādi aizkuņģa dziedzera vēža riska faktori kā24:
Simptomu trūkuma dēļ konstatēt aizkunģa dziedzeri agrīnās stadijās ir sarežģīti, arī precīzi testi un diagnostikas metodes tā agrīnai atklāšanai līdz šim nav izstrādāti.
Klīniskās izmeklēšanas laikā tiek noskaidrota detalizēta pacienta līdzšinējo saslimšanu vēsture un veikta pacienta apskate: novērtēta ādas un acu sklēru (acs ābola baltā daļa) krāsa, manuāli izmeklēti (palpēti) vēdera dobuma orgāni; tiek nozīmētas arī urīna analīzes.
Vizuālās diagnostikas metodes, kas piemērotas aizkuņģa dziedzera vēža noteikšanai:
Galīgo vēža diagnozi nosaka ar biopsijas palīdzību. Biopsija ir neliela audu daudzuma paņemšana no patoloģiskā veidojuma tālākai izmeklēšanai ar mikroskopu, ko veic patologs – ārsts, kas specializējas laboratorisko testu interpretēšanā un šūnu, audu un orgānu novērtēšanā. Aizkuņģa dziedzera audu biopsiju var veikt vairākos veidos:
Precizējošu informāciju par audzēja īpašībām sniedz biomarķieru testi. Biomarķieri ir bioloģiskas molekulas, kas var liecināt par vēža klātbūtni organismā. Tās ražo vai nu pats audzējs, vai organisma veselās šūnas, reaģējot uz audzēju. Vienlaikus jāatceras, ka biomarķieru līmeni var ietekmēt arī ar audzēju nesaistīti procesi. Var tik veiktas šādas asins analīzes:
Aizkuņģa dziedzera vēža stadiju apsrakstīšanai un klasificēšanai visbiežāk lieto TNM stadiju klasifikācijas sistēmu.
Šajā sistēmā ar T apzīmē audzēja izplatību, N raksturo reģionālo limfmezglu stāvokli jeb metastāžu esamību/neesamību reģionālajos limfmezglos, savukārt M raksturo attālu metastāžu esamību/neesamību. Aizkuņģa dziedzera vēzim ir piecas stadijas, kuras apzīmē ar romiešu cipariem no 0 līdz IV – jo mazāks stadiju apzīmējošais skaitlis, jo labāka ir audzēja ārstēšanas prognoze.
Aizkuņģa dziedzera vēža klasificēšanai lieto arī jēdzienus “lokalizēts”, “lokāli izplatīts” un “metastātisks” vēzis.
Lokalizēts aizkuņģa dziedzera vēzis ir ķirurģiski operējams, jo vai nu nav izplatījies ārpus aizkuņģa dziedzera, vai arī tā izplatība neskar tuvējos lielos asinsvadus. Parasti ar to izprot aizkuņģa dziedzera vēzi 1.–2.stadijā.
Lokāli izplatīts aizkuņģa dziedzera vēzis ir tāds vēzis, kas nav izplatījies tālu ārpus aizkuņģa dziedzera tuvējiem audiem, taču ir progresējis tik tālu, ka nav ķirurģiski operējams. Parasti ar to izprot aizkuņģa dziedzera vēzi 3. stadijā.
Metastātisks aizkuņģa dziedzera vēzis ir 4. stadijas audzējs, kas skāris attālus orgānus, piemēram, aknas, plaušas, smadzenes, kaulus.
Aizkuņģa dziedzera vēža 5 gadu dzīvildzes (cilvēku īpatsvars, kas ir dzīvi noteiktu laika periodu pēc diagnozes noteikšanas) rādītājs ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, no vēža stadijas, pacienta vecuma, vispārējā veselības stāvokļa un no tā, vai vēzis ir diagnosticēts agrīni vai arī ir recidivējis.
Vidējā aizkuņģa dziedzera vēža 5 gadu dzīvildze ir 12.5%.
Dzīvildzes statistika ir vispārīgi rādītāji, kas balstās datos par daudziem tūkstošiem cilvēku ar konkrēto diagnozi – tie sniedz tikai vispārīgu priekšstatu par dzīvi ar šo vēzi, taču tā nav konkrēta prognoze katram individuālajam slimības gadījumam.
Piemēram, paredzamais dzīves garums var būt lielāks nekā vidējie statistiskie rādītāji, ja cilvēkam nav citu saslimšanu un kopējais veselības stāvoklis ir labs. Turklāt jāņem vērā, ka dzīvildzes statistikā iekļauti cilvēki, kuru diagnoze uzstādīta ne mazāk kā pirms pieciem gadiem, tātad paši jaunākie medicīnas sasniegumi un jaunas ārstēšanas iespējas šajā statistikā neatspoguļojas.
Aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšana ir atkarīga no audzēja stadijas, izmēra un izplatības, kā arī no kopējā veselības stāvokļa. Katrs gadījums tiek apspriests multidisciplinārā ārstu konsīlijā, kurā piedalās ķirurgs, radiologs, onkologs ķīmijterapeits, staru terapeits, ģenētiķis, patologs, nepieciešamības gadījumā var tikt piesaistīts jebkurš cits speciālists.
Konsīlija laikā, izvērtējot pacienta izmeklējumus, vispārējo stāvokli un blakusslimības, tiek sastādīts individuāls ārstēšanas plāns. Katra pacienta ārstēšanas un izmeklēšanas laikā šādas sanāksmes var būt arī vairākas.
Lokāli izplatīta aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanā lieto galvenokārt medikamentozo terapiju (piemēram, ķīmijterapiju) vai arī ķīmijterapiju apvienojumā ar staru terapiju, jo šāds vēzis parasti nav ķirurģiski operējams vai arī ir izoperējams tikai daļēji.
Metastātiskam aizkuņģa dziedzera vēzim parasti lieto tikai ķīmijterapiju, tās mērķis ir atvieglot simptomus un pēc iespējas uzlabot dzīves kvalitāti. Ja pacienta kopējais veselības stāvoklis ir pārāk slikts, lai panestu ķīmijterapiju, piemēro tikai simptomātisku terapiju, kas uzlabos dzīves kvalitāti.
Aizkuņģa dziedzera vēža diagnostikas, stadijas noteikšanas un ārstēšanas vadlīnijas pacientiem (angļu valodā) izdevusi gan viena no vadošajām profesionālajām organizācijām onkoloģijā – Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrība (European Society For Medical Oncology, ESMO), gan ASV Nacionālais visaptverošais vēža tīkls (National Comprehensive Cancer Network, NCCN).
Vienīgā metode, ar ko pašlaik iespējams izārstēt aizkuņģa dziedzera vēzi, ir ķirurģiska ārstēšana. Taču vienlaikus lielai daļai aizkuņģa dziedzera pacientu ķirurģiska ārstēšana var nebūt piemērojama slimības izplatības dēļ. Saskaņā ar statistikas datiem, tā ir iespējama apmēram 20% gadījumu. Piemēram, ķirurģiska operācija parasti nav iespējama, ja audzēja masa ieskāvusi lielos asinsvadus.
Aizkuņģa dziedzera vēzi iedala trīs grupās: ķirurģiski operējams, potenciāli operējams un ķirurģiski neoperējams:
Atkarībā no vēža stadijas un audzēja atrašanās vietas var tik veikta dažāda apmēra ķirurģiska operācija:
Aizkuņģa dziedzera operācijas ir sarežģītas operācijas ar salīdzinoši ilgu atlabšanas periodu – slimnīcā nepieciešams atrasties līdz pat 2 nedēļām. Arī pēcoperācijas sarežģījumi var turpināties ilgi. Visbiežāk pēc aizkuņģa dziedzera vēža operācijas novērojamas šādas blakuparādības:
Ķīmijterapija ir vēža ārstēšana ar medikamentiem, kas iznīcina vēža šūnas, apturot to augšanu vai vairošanos. Ķīmijterapijas laikā tiek bojātas arī veselās šūnas, īpaši tās, kas ātri dalās (kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u. tml.), tomēr šīs šūnas pēc ķīmijterapijas parasti atjaunojas.
Aizkuņģa dziedzera vēža gadījumā ķīmijterapija var būt neoadjuvanta jeb tāda, ko veic pirms ķirurģiskas operācijas, lai samazinātu audzēja izmēru un lai tas operācijas laikā būtu vieglāk atdalāms no dzīvībai svarīgajiem lielajiem asinsvadiem, kurus daļēji vai pilnībā var būt ieskāvusi audzēja masa. Ķīmijterapiju piemēro arī profilaktiski, lai iznīcinātu vēža šūnas, kas var būt palikušas pēc operācijas – tādā gadījumā tā tiek saukta par papildu jeb adjuvanto (pēcoperācijas) ķīmijterapiju.
Sākotnējo ārstēšanu sauc par pirmās līnijas terapiju. Pirmās līnijas terapija parasti ir tāda, kas klīniskajos pētījumos cilvēkiem ar tāda paša veida un stadijas vēzi ir bijusi visefektīvākā. Ja pirmās līnijas terapija uz audzēju neiedarbojas vispār, pārstāj iedarboties vai izraisa nopietnas blakusparādības, tiek piemērota otrās līnijas terapija.
Aizkuņģa dziedzera vēža gadījumā ķīmijterapijas preparāts parasti tiek ievadīts vai nu ar intravenozas infūzijas (t.s. sistēmas), vai ar injekcijas starpniecību, atsevišķi medikamenti, piemēram, kapecitabīns, pieejami tablešu formā.
Ķīmijterapijai var izvēlēties vai nu vienu medikamentu, vai arī vairākus medikamentus kopā. Visbiežāk aizkuņģa dziedzera vēža gadījumā, atbilstoši šī vēža ārstēšanas vadlīnijām, piemēro šādus medikamentus un to kombinācijas:
Medikamentus parasti nozīmē kursu veidā, un zāļu lietošanai seko atpūtas periods. Terapijas kursu skaits atkarīgs no medikamenta veida: FOLFOX vai FOLFIRI terapija parasti ilgst no sešiem līdz 12 kursiem (trīs līdz sešus mēnešus ik pa divām nedēļām).
Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas ne tikai uz vēža šūnām, bet arī uz veselajām šūnām – pārsvarā tādām, kurām raksturīga aktīva dalīšanās: kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u. tml.
Blakusparādības attīstās ļoti individuāli un neskar visus vienādi: to skaits un smaguma pakāpe atkarīga gan no pacienta veselības stāvokļa, gan no medikamenta veida un dozas – kombinējot vairākus ķīmijterapijas medikamentus (piemēram, FOLFIRINOX shēmu), iespējams, ka attīstīsies vairākas blakusparādības vienlaicīgi, savukārt, lietojot tikai vienu ķīmijterapijas preparātu, blakusparādību parasti ir mazāk. Vairums ķīmijterapijas blakusparādību ir īslaicīgas un ir labi kontrolējamas ar medikamentu vai dzīvesveida korekciju palīdzību.
Vairums pacientu jūtas noguruši, samazinās apetīte, izraisot svara zudumu, var būt slikta dūša vai vemšana, iespējama caureja. Reizēm aizkuņģa dziedzera vēža ķīmijterapijas blakusparādības ir arī matu izkrišana jeb alopēcija un samazināts noteikta veida asins ķermenīšu skaits:
Bez jau minētajām parādībām var novērot arī šādas blaknes:
Ķīmijterapija var izraisīt arī mialģiju (muskuļu sāpes) un artralģiju (sāpes locītavās), elpas trūkuma sajūtu jeb dispnoju un bronhu spazmas, tūsku jeb šķidruma uzkrāšanos locekļos, kā arī ietekmēt sirds, aknu un nieru darbību.
Vairāk par ķīmijterapijas norisi un blaknēm iespējams uzzināt Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas (LOĶA) tīmekļa vietnē un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra tīmekļa vietnes sadaļā “Bukleti onkoloģijas pacientiem - Ķīmijterapija”
Staru terapija ir augstas enerģijas starojuma (rentgena stari, gamma stari un citi) izmantošana vēža šūnu iznīcināšanai un audzēju samazināšanai. Ārstējot aizkuņģa dziedzera vēzi, visbiežāk izmanto ārējo jeb distances staru terapiju, kad starojums tiek raidīts no iekārtas ārpus ķermeņa – procedūra ir īsa un nesāpīga. Terapija tiek atkārtota 5 reizes nedēļā, un tā var ilgt no dažām dienām līdz vairākām nedēļām.
Aizkuņģa dziedzera vēža gadījumā pie noteiktām indikācijām staru terapiju kombinē ar ķīmijterapiju, kas palielina staru terapijas efektivitāti, bet vienlaikus arī pastiprina blakusparādības. Īpašs staru terapijas veids ir stereotaktiskā staru terapija, kuras laikā ļoti augsta starojuma deva tiek koncentrēta precīzi audzējā un tā metastāzēs, savukārt apkārtējie audi paliek salīdzinoši neskarti, tādējādi samazinot blakusparādību risku. Stereotaktisko staru terapiju pielieto maza izmēra audzēja un metastāžu gadījumā.
Staru terapija ir lokāla ārstēšanas metode, tādēļ blakusparādības parasti ir saistītas ar apstaroto ķermeņa zonu – vēdera ādu un orgāniem tiešā aizkuņģa dziedzera tuvumā. Staru terapijas laikā un pēc tās visbiežāk novērojams nogurums, caureja, gremošanas traucējumi, nelaba dūša, ādas kairinājums; lielākā daļa blakusefektu attīstās pakāpeniski un parasti pāriet pēc staru terapijas beigām.
Ādas kairinājums sākotnēji var izpausties ar apsārtumu, pietūkumu, iekaisumu, apdeguma pūslīšiem, vēlāk āda var kļūt sausa, sākt lobīties un niezēt. Šo parādību kopumu sauc par staru dermatītu. Ādas kopšanai izmanto līdzekļus, piemēram, uz pantenola bāzes; jāizvairās no kosmētiskajiem līdzekļiem ar smaržvielām, tiešas karstuma vai aukstuma iedarbības, cieša un raupja auduma apģērba un cita veida ādas karinājuma (skūšana, plāksteri u.tt.). Pēc staru terapijas beigām ādas stāvoklis pamazām atjaunojas.
Parādoties caurejai, ieteicamas izmaiņas uztura režīmā: vēlams izvairīties no pārtikas produktiem ar augstu šķiedrvielu saturu (t.sk. svaigi dārzeņi un augļi, pilngraudu produkti) un produktiem, kas izraisa vēdera pūšanos (pākšaugi, saldumi), var būt nepieciešams atteikties arī no piena; ieteicamas biežas un nelielas ēdienreizes. Jālieto produkti ar augstu kālija saturu, piemēram, banāni, kartupeļi, pupiņas u.c., lai kompensētu caurejas izraisīto kālija zudumu organismā.
Vairāk par staru terapijas norisi iespējams uzzināt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra tīmekļa vietnes sadaļā “Bukleti onkoloģijas pacientiem”, e-brošūrā “Distances staru terapija”, kā arī video materiālā “Onkoloģijas pacienta ABC. Staru terapija”.
Svarīga imūnsistēmas funkcija ir tās spēja neuzbrukt normālām organisma šūnām. Tas iespējams, pateicoties "kontrolpunktiem" – olbaltumvielām uz imūnšūnām, kuras tiek aktivizētas, lai uzsāktu imūno reakciju. Vēža šūnas var izmantot šos kontrolpunktus, lai izvairītos no imūnsistēmas uzbrukuma. Medikamentus, kas iedarbojas uz šiem kontrolpunktiem, sauc par imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoriem.
Pembrolizumabs ir imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitors, kas īpaši izstrādāta tā, lai uz imūnšūnu virsmas bloķētu proteīnu, ko sauc par programmētās šūnu nāves proteīnu (PD-1), tādā veidā palīdzot imūnsistēmai apturēt vēža augšanu un attīstību. Šo medikamentu parasti lieto intravenozas infūzijas (“sistēmas”) veidā, pārtraukums starp lietošanas reizēm ir 3-6 nedēļas. Ārstēšanu parasti turpina tik ilgi, kamēr pacientam no tās ir ieguvums vai līdz izteiktai toksicitātei. To, vai ārstēšana ar pembrolizumabu var būt lietderīga, nosaka, izvērtējot proteīna PD-L1 līmeni vēža audu materiālā. Pembrolizumabs var tikt lietots pacientiem ar metastātisku aizkuņģa dziedzera vēzi.
Aizkuņģa dziedzera vēža mērķterapijā lieto PARP inhibitorus – vielas, kas šūnās bloķē enzīmu, ko sauc par PARP jeb poli(ADF-ribozes) polimerāzes enzīmu. PARP palīdz novērst DNS bojājumus, ko izraisa, piemēram, daži pretvēža medikamenti, tādēļ PARP bloķēšana ir mehānisms, kā kavēt vēža šūnu atjaunošanos pēc tam, kad uz tām iedarbojušies ķīmijterapijas līdzekļi.
PARP inhibitorus lieto, lai ārstētu BRCA1 un BRCA2 gēnu mutāciju izraisītu aizkuņģa dziedzera vēzi, un pie šiem medikamentiem pieder rukaparibs un olaparibs. Šos medikamentus lieto orāli, tablešu formā, divas reizes dienā, tik ilgi, kamēr pacientam no tiem ir ieguvums vai līdz izteiktai toksicitātei.
Simptomātiskā terapija ir vēža simptomu un terapijas blakusparādību ārstēšana. Svarīgs tās elements pacientiem ar aizkuņģa dziedzera vēzi ir uztura substitūcijas terapija. Aizkuņģa dziedzera vēzis pats par sevi, kā arī tā ārstēšana ietekmē kuņģa un zarnu darbību, fermentu metabolismu, tādēļ pacienti nereti zaudē svaru.
Svara zudums var kļūt izteikts jau dažu nedēļu laikā, tāpēc ir svarīgi jau laicīgi konsultēties ar uztura speciālistu, kas veiks aprēķinus par nepieciešamo diennakts kaloriju daudzumu un rekomendēs atbilstošos uztura produktus. Izteikta svara zuduma gadījumā tiek lemts jautājums par parenterālo barošanu stacionāra vai mājas apstākļos.
Tā kā aizkuņģa dziedzera vēzis un tā ārstēšana ietekmē gremošanas enzīmu ražošanu organismā, pacientiem var būt traucēta tauku un olbaltumvielu uzsūkšanās. Šo stāvokli sauc par aizkuņģa dziedzera eksokrīno mazspēju, un tās dēļ var būt nepieciešams pirms ēdienreizēm lietot papildu fermentus gremošanas veicināšanai.
Aizkuņģa dziedzera audzējs un tā operācija var ietekmēt arī insulīna – cukura līmeni regulējošā hormona – līmeni asinīs, tādēļ nepieciešams to kontrolēt, lai neattīstītos diabēts. Var būt nepieciešamas insulīna injekcijas.
Mūsdienās svarīgu vietu vēža ārstēšanā ieņem rehabilitācija. Tās mērķis ir sekmēt pēc iespējas ātrāku pacienta atgriešanos darba un sociālajā vidē. Rehabilitācijas pakalpojumu “grozu” veido multidiscpilināra speciālistu komanda, kurā ietilpst psihologs, fizioterapeits, ergoterapeits, uztura speciālists, onkoloģiskās aprūpes māsa, arī mākslas vai mūzikas terapeits un sociālais darbinieks.
Fizioterapija palīdz mazināt sāpes, stīvumu, nejutīgumu, kustību ierobežojumus vai citas fiziskās problēmas, kas radušās vēža augšanas vai tā ārstēšanas procesā. Savukārt ergoterapija palīdz atgūt spēju veikt ikdienas uzdevumus, sākot ar ģērbšanos vai ēst gatavošanu un beidzot ar atgriešanos darbā. Ar vēža ārstēšanu saistītā noguruma, trauksmes, stresa, depresijas, bezpalīdzības pārvarēšanā atbalstu sniedz psihologs.
Rehabilitācijas plāns tiek piemērots katram pacientam individuāli, atkarībā no funkcionālo traucējumu pakāpes. Vieglu vai mērenu funkcionēšanas grūtību gadījumā rehabilitācija parasti notiek ambulatori, smagāku funkcionēšanas traucējumu gadījumā rehabilitāciju nodrošina stacionārā. Vairāk par rehabilitāciju iespējams lasīt sadaļā: Rehabilitācija un uzturs>>
Pēc tam, kad ārstnieciskā vai paliatīvā aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšana ir pabeigta, pacients turpina atrasties onkologa ķīmijterapeita uzraudzībā. Pacientam ar izārstētu slimību pirmos divus gadus nozīmē kontroli pie speciālista ik 3 vai 6 mēnešus, vēlāk reizi 6–12 mēnešos. Ja slimība nav atkārtojusies, tad pēc 5 gadiem kopš diagnozes uzstādīšanas brīža pacients turpina novērošanu pie ģimenes ārsta. Novērošanas vizītēs ārsts iztaujā pacientu par sūdzībām, simptomiem, veic lokālo izmeklēšanu, nozīmē asins analīzes, tajā skaitā audzēju marķierus CEA, CA 19-9.
Nepieciešamības gadījumā nozīmē papildus izmeklējumus, kā ultrasonogrāfiju, datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi vēdera dobuma orgāniem, nepieciešamības gadījumā nosūta uz citiem izmeklējumiem. Pacientam, kas saņēmis paliatīvu ārstēšanu, speciālista vizīšu biežums atkarīgs no pacienta pašsajūtas un veselības stāvokļa; vai arī vizītes tiek noteiktas reizi trijos mēnešos. Kontroles izmeklējumi tiek nozīmēti, lai noteiktu, vai vēzis nav atgriezies vai progresējis.
Nav pārliecinoša veida, kā pilnībā izvairīties no aizkuņģa dziedzera vēža, taču ir iespējams samazināt potenciālo risku saslimt ar šo audzēju, ievērojot vairākus dzīvesveida principus.
%201.png){kind=logo}
