Mieloma jeb multiplā mieloma (MM) ir ļaundabīgs audzējs, kas sākotnēji veidojas kaulu smadzenēs. Mieloma un multiplā mieloma ir viens un tas pats asins vēzis. Mieloma skar vairākas organisma sistēmas, tāpēc to sauc arī par "multiplo mielomu”. Tā rodas, kad nobriedušas un nenobriedušas plazmas šūnas (balto asins ķermenīšu paveids, kas izstrādā antivielas un piedalās organisma imūnreakcijās) sāk nekontrolēti augt un vairoties, un pārlieku lielos daudzumos “ražot” monoklonālo imunoglobulīnu (paraproteīnu jeb M gradientu). Slimības gaitā attīstās kaulu bojājumi un to lūzumi, muguras smadzeņu bojājumi, mazasinība, infekcijas, nieru bojājumi un mazspēja. Kaulu bojājumus novēro 70 – 80 % pacientu slimības diagnosticēšanas brīdī, bet līdz 90 % pacientu tie rodas slimības gaitā. Audzējs var skart jebkuru kaulu.
Mielomas šūnas kaulu smadzenēs mēdz radīt arī ļaundabīgus veidojumus – plazmacitomas. Nereti šis audzējs veidojas vienā kaulā, bet biežāk multiplas plazmacitomas attīstās vairākos kaulos un dažādās ķermeņa daļās.
Mielomas izplatība – apmēram 1% no visiem ļaundabīgajiem audzējiem. Tā ir otrais biežākais asins šūnu ļaundabīgais audzējs (pēc ne Hodžkina limfomas) un visbiežāk sastopamais primārais kaulu smadzeņu audzējs, kas skar arī kaulus (audzējs jau sākotnēji veidojas kaulos, nevis attīstās no kādas citas lokalizācijas audzēja metastāzēm). MM ir biežāk sastopama Rietumvalstīs un ASV, savukārt Austrumu reģionos – reti. ASV un lielākajā daļā Rietumeiropas valstu mielomas izplatība ir 3 – 4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, bet pasaulē kopumā tie ir 5 – 7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Varbūtība, ka cilvēkam Eiropā dzīves laikā attīstīsies multiplā mieloma, ir 0,31%. Tas nozīmē, ka Eiropā uz 100 000 cilvēku katru gadu tiek diagnosticēti 4 līdz 6 gadījumi. Arī Latvijā mieloma ir otra biežāk sastopamā hematoloģiskā slimība – mūsu valstī ik gadu tiek diagnosticēti ap 89–100 jaunu pacientu - aptuveni 5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju.
Vairāk nekā 80% mielomas pacientu ir vecāki par 60 gadiem. Vidējais vecums diagnozes noteikšanas brīdī ir 70 gadi; 37% pacientu ir vecāki par 75 gadiem, bet 30% pacientu ir vismaz viena blakus slimība. 2% pacientu ir jaunāki par 40 gadiem. Attiecība starp saslimušajiem vīriešiem un sievietēm ir 3:2.
Kaut arī pēdējo gadu laikā ir panākts progress ārstēšanā un pieaug pacientu dzīvildze, tomēr mieloma ir neizārstējama slimība. Piecu gadu izdzīvotība ar mielomas diagnozi ir 10–50%, tomēr, pateicoties jaunajām ārstēšanās iespējām, pacienti dzīvo 10–20 gadus vai pat ilgāk.
Mielomas gadījumā var tikt skartas vairākas orgānu sistēmas vienlaikus. Taču visbiežāk pirmās sūdzības ir anēmijas dēļ (nespēks, vājums) vai sāpes kaulos.
Šo faktoru dēļ mielomas gadījumā tiek novēroti neskaitāmi nopietni simptomi.
Mieloma veidojas, kad plazmas šūnu attīstības laikā tiek bojāta to DNS. Pēc tam šīs patoloģiskās plazmas šūnas pārtop par mielomas šūnām, kas sāk strauji vairoties un nekontrolēti izplatīties kaulu smadzenēs.
Patoloģiskās plazmas šūnas lielos apjomos ražo un izdala antivielu – monoklonālo paraproteīnu. Vairumu ar mielomu saistīto veselības problēmu izraisa izmainīto plazmas šūnu uzkrāšanās kaulu smadzenēs un paraproteīna klātbūtne organismā. Mieloma skar kaulu smadzenes, galvenokārt mugurkaulā, galvaskausā, iegurņa un ribu kaulos, kā arī roku un kāju garajos, un plecu kaulos.
Viens no mielomas rašanās cēloņiem ir pirmsmielomas stadija jeb nenoteiktas nozīmes monoklonālā gammopātija – daļā adījumu multiplās mielomas “priekštecis” ir tieši šī labdabīgā diagnoze. Cilvēkiem, kuriem tā noteikta, var nebūt nekādu simptomu. Lielākajai daļai cilvēku ar šo diagnozi multiplā mieloma nekad neattīstās, taču vērība un piesardzība jāsaglabā. Vairums nenoteiktas nozīmes monoklonālās gammopātijas gadījumu tiek atklāti nejauši – kārtējo profilaktisko asins analīžu laikā.
Tāpat mielomas attīstību var sekmēt hronisks imūndeficīts un iekaisīgi procesi (piemēram, sirds un asinsvadu slimība vai II tipa diabēts).
Mielomu agrīni diagnosticēt nav viegli, jo tai sākotnēji var nebūt specifisku klīnisko izpausmju. Slimību nereti mēdz atklāt nejauši, kad slimniekiem vēl nav nekādu sūdzību un simptomu, un tiek veiktas asins analīzes profilaktiskas kontroles nolūkos vai pirms kādas plānveida procedūras vai operācijas.
Slimniekiem visbiežāk ir sūdzības par sāpēm muguras jostas daļā, kas nereti tiek saistītas ar citām, nevis onkoloģiskajām slimībām. Tomēr ir arī pacienti, kuriem jau slimības diagnosticēšanas brīdī ir kaulu lūzumi un bioķīmiskās asins analīzes izmaiņas, kas liecina par skartām vairāku orgānu sistēmām.
Mielomu ir svarīgi diagnosticēt laikus, lai izvērtētu iespējamo slimības attīstību, uzsāktu savlaicīgu ārstēšanu, tādējādi mazinot komplikāciju attīstības un mirstības risku. Jo vēlāk slimība vai tās atkārtošanās tiek atklāta, jo mazākas iespējas to ārstēt, mazinās terapijas efektivitāte un pacientu dzīvildze.
Ir vairāki mielomas veidi un paveidi – atkarībā no tā, kādas antivielas ražo mielomas šūnas. Antivielas jeb imunoglobulīnus veido divi olbaltumu ķēžu pāri, kas “savīti” kopā Y burta formā. Viens pāris sastāv no divām identiskām “smagajām” jeb garajām olbaltumu ķēdēm, bet otrs – no divām identiskām “vieglajām” jeb īsajām olbaltumu ķēdēm. Ir 5 smagās ķēdes – IgG, IgA, IgM, IgD un IgE, kā arī 2 vieglās ķēdes – kappa (κ)un lambda (λ). Ikviena mielomas pacienta organismā veidojas tikai viens no pieciem smago ķēzu imunoglobulīniem.
Aptuveni 65% mielomas pacientu ir IgG mieloma ar vienu no vieglajām – kappa vai lambda – ķēdēm. Otrā izplatītākā ir IgA mieloma arī ar vienu no kappa vai lambda ķēdēm. IgM, IgD un IgE mielomas ir sastopamas retāk. Aptuveni 15%–20% pacientu mielomas šūnas ražo tikai vieglās olbaltumu ķēdes – tās ir mazākas un vieglākas (kā jau norāda nosaukums), tāpēc tās var caur asinsvadu sīkajiem kapilāriem nonākt nierēs, tur uzkrāties un mazināt šī orgāna spēju funkcionēt. Ļoti retos gadījumos (1%–2%) pacientu mielomas šūnas producē pavisam nelielu jebkura monoklonālā proteīna daudzumu.
Mielomas diagnozi nosaka pēc diviem galvenajiem parametriem:
1. ļaundabīgas plazmas šūnas: plazmas šūnu līmenis kaulu smadzeņu biopsijas paraugā >10%;
2. neparasti liels daudzums monoklonālo olbaltumvielu (sauktas par M proteīnu);
Tātad, lai pierādītu multiplās mielomas diagnozi, sākumā tiek veikti vairāki izmeklējumi.
Pilna asinsaina – sarkano un balto asinsķermenīšu (eritrocītu un leikocītu) un samazinājums dažādās smaguma pakāpēs.
Bioķīmiskās analīzes:
Urīna analīzes:
- olbaltums urīnā – paaugstināts līmenis var liecināt par nieru funkciju traucējumiem;
- urīna paraproteīna elektroforēze – palīdz diagnosticēt un kontrolēt mielomu.
Plūsmas citometrija – identificē normai neatbilstošas plazmas šūnas kaulu smadzenēs, nosakot konkrētas specifiskas olbaltumvielas uz šūnu virsmas.
Hromosomu jeb citoģenētiskās analīzes – Latvijā nosaka gados jauniem, pirmreizējiem pacientiem, lai izvērtētu slimības prognozi un laikus sāktu agresīvu ārstēšanu, tostarp asins cilmes šūnu transplantāciju.
Molekulārās citoģenētikas jeb FISH tests (fluorescentā in situ hibridizācija) ļauj novērtēt konkrētas hromosomu izmaiņas (piemēram, fragmentu izzušanas jeb delēcijas). Šo testu var veikt, izmantojot gan asins, gan kaulu smadzeņu šķidruma paraugus. Mielomas gadījumā šis tests palīdz noteikt, cik liels ir slimības nelabvēlīgas attīstības risks – “standarta” vai paaugstināts. Augsts risks ir saistīts ar šādām hromosomu izmaiņām:
Rentgena izmeklējumi – “zelta standarts", lai precizētu kaulu bojājumu vietas mielomas slimības diagnosticēšanas brīdī, kā arī izvērtētu slimības gaitu. Mielomas slimības gadījumā visbiežāk tiek skarti plakanie kauli (galvaskauss, ribas, krūšu kauls, iegurņa kauli, mugurkauls), retāk – garie stobru kauli (augšdelmu un apakšdelmu kauli, augšstilbu un apakšstilbu kauli). Rentgenoloģiskie izmeklējumi parasti tiek veikti vismaz 3 atsevišķām lokalizācijām, no kurām biežākās ir galva, krūškurvis (ribas, krūšu kauls) un iegurnis. Ja slimniekam ir sāpes mugurā, tad veic rentgenu arī muguras skriemeļiem.
Datortomogrāfiju (DT) veic, ja ir aizdomas par mugurkaula skriemeļu patoloģisku lūzumu, mugurkaula kanāla nospiedumu.
Magnētiskās rezonanses izmeklējumu (MRI) veic, ja ir neiroloģiska simptomātika, aizdomas par mugurkaula kanāla nospiedumu vai mielomas šūnām muguras smadzenēs.
Pozitrona emisijas datortomogrāfijā (PET/DT) izvērtē patoloģiskos mielomas perēkļus visā ķermenī pirms ārstēšanas un arī pēc tās, nosakot ārstēšanas efektivitāti.
Mielomas gadījumā ir svarīgi atšķirt šo slimību no citām (līdzīgām), tāpēc augstākminētie izmeklējumi tiek izmantoti arī šim mērķim. Daļai pacientu mieloma sākas bez simptomiem kā labdabīga priekšstadija (nenoteiktas nozīmes monoklonāla gammopātija), kas var progresēt snaudošajā mielomā un tālāk jau simptomātiskajā mielomā, kas nopietni jāārstē. Nenoteiktas nozīmes monoklonālā gammopātija attīstās par mielomu ar ātrumu 0,5–1 % gadā, bet snaudošas mielomas progresija var būt 10 % gadā pirmo 5 gadu laikā pēc diagnozes noteikšanas. Progresijas ātrums ir atkarīgs no hromosomu izmaiņām. Apmēram 3–5 % pacientu mielomas diagnosticēšanas brīdī slimība jau ir izplatījusies ārpus kaulu smadzenēm, radot ādas bojājumus, skarot aknas, limfātisko un centrālo nervu sistēmu, bet 8 % šis process notiek slimības gaitā.
Nenoteiktas nozīmes monoklonāla gammopātija – labdabīga patoloģija, kas reti attīstās par mielomu un to raksturo:
Asimptomātiska (snaudoša) multiplā mieloma – pārtop par multiplo mielomu ar ātrumu 10% gadā pirmo 5 gadu laikā pēc diagnozes noteikšanas. To raksturo:
- monoklonālais proteīns serumā >3g/dl vai urīnā >500mg/24 stundas;
- audzēja plazmas šūnas kaulu smadzenēs 10-60%.
Snaudošajai mielomai nav citu mielomas pazīmju – orgānu vai audu bojājumu, vai izmainītu olbaltumvielu izgulsnēšanos dažādos orgānos.
Multiplā mieloma – slimība, kurai nepieciešama ārstēšana. Tai ir snaudošās mielomas pazīmes un vēl specifiskas multiplās mielomas pazīmes (norādītas zemāk tabulā).
| Parametri | Definīcija |
|---|---|
| Hiperkalciēmija | Kalcijs asinīs (serumā) >1mg/dL augstāks par normas augšējo robežu vai >11mg/dL |
| Nieru problēmas | Kreatinīna klīrenss* <40mL minūtē vai kreatinīna līmenis serumā* >2mg/dL |
| Anēmija | Hemoglobīna vērtība >2g/dL zem normas apakšējās robežas vai <10g/dL |
| Kaulu bojājumi | Viens vai vairāki kaulu bojājumi skeleta rentgenogrāfijā, DT, PET/DT vai MR |
| Kaulu smadzeņu plazmas šūnu pārprodukcija | Audzēja izmainīto kaulu smadzeņu plazmas šūnu procentuālais daudzums >60% |
| Ļoti augsts vieglo ķēžu līmenis serumā | Vieglo ķēžu līmenis >100 |
Pastāv vairākas multiplās mielomas (MM) stadiju klasifikācijas sistēmas, kas tiek izmantotas MM smaguma pakāpes, prognožu izvērtēšanā un efektīvākās un atbilstošākās ārstēšanas izvēlē.
Daudzus gadus MM stadiju noteikšanā izmantoja 1975. gadā Djūrija (Durie) un Salmona (Salmon) izstrādāto klasifikāciju (Durie-Salmon staging system), kas aizvien tiek pielietota arī mūsdienās. Šī sistēma raksturo attiecību starp mielomas šūnu daudzumu organismā un to izraisītajiem bojājumiem, piemēram, kaulu slimībām vai mazasinību. Tā pamatojas uz hemoglobīna un kalcija līmeni, rentgenoloģiski apstiprinātu kaulu bojājumu esamību un monoklonālā proteīna klātbūtni asinīs vai urīnā.
Kopš 2005. gada tiek izmantota arī Starptautiskā stadiju sistēma (International Staging System, ISS), nosakot β2 mikroglobulīna un albumīna līmeni (1., 2. un 3. stadija). Savukārt 2015. gadā stājās spēkā Pilnīgotā Starptautiskā stadiju sistēma (Revised International Staging System, R-ISS), kas par slimību noteicošajiem riska faktoriem izmanto hromosomu izmaiņas (bojājums, iztrūkums, atrašanās vietas maiņa vai papildu kopijas), kā arī paaugstinātu laktātdehidrogenāzes (LDH) līmeni un ISS stadijas.
Vidējie dzīvildzes rādītāji nav vienādā mērā attiecināmi uz visiem mielomas pacientiem un neatspoguļo konkrētā pacienta izredzes un prognozes. Ļoti noteikti prognozēt, cik labi konkrētais pacients reaģēs uz ārstēšanu un kā viņa mieloma “uzvedīsies”, var būt grūti vai pat neiespējami.
Dzīves ilguma prognozi ietekmē pacienta blakusslimības, slimības stadija, hromosomu izmaiņas un organisma reakcija uz terapiju. Tomēr ir skaidrs – vecums virs 70 gadiem, vēlīna slimības stadija, anēmija un nieru mazspēja pasliktina slimības ārstēšanas prognozi un dzīvildzes rādītājus. Par 75 gadiem vecākiem pacientiem vidējā dzīvildze ir apmēram 5 gadi.
Kopumā ņemot, slimības prognozes ir ļoti dažādas, ar dzīvildzi no dažiem mēnešiem līdz vairāk nekā 10 gadiem. Saskaņā ar jaunākajiem statistikas datiem tiek lēsts, ka vidēji trīs ceturtdaļas no visiem jaunākajiem pacientiem (54 gadus veciem vai jaunākiem) dzīvo vismaz piecus gadus pēc diagnozes noteikšanas, un nedaudz vairāk nekā puse no visiem pacientiem šajā vecuma grupā dzīvo vismaz desmit gadus pēc diagnozes noteikšanas.
Vidējā dzīvildze mielomas slimniekiem ir apmēram 6 gadi. Pacientiem, kuriem veikta autologā cilmes šūnu transplantācija, 80 % gadījumu dzīvildze ir vairāk nekā 4 gadi, bet vidējā dzīvildze – aptuveni 8 gadi.
Ja ir palielināts C reaktīvā olbaltuma (CRO), laktātdehidrogenāzes (LDH), β2 mikroglobulīna (β2-M) līmenis serumā un vērojamas hromosomu izmaiņas, slimības ārstēšanas prognoze ir sliktāka. β2 mikroglobulīna līmenis serumā būtiski ietekmē slimības iznākumu – paaugstināti rādītāji liecina par lielu audzēja masu un samazinātu nieru funkciju. Savukārt paaugstināts CRO līmenis norāda uz kaulaudu noārdīšanās procesiem. Arī paaugstināts LDH (laktātdehidrogenāzes) līmenis ir sliktas dzīvildzes rādītājs, jo ir bieži saistīts ar slimības izplatību ārpus kaulu smadzenēm un augsta riska hromosomu izmaiņām.
Mieloma ir slimība ar paisumiem un bēgumiem – ir periodi, kad ārstēšanas rezultātā tā atkāpjas (notiek remisija), nav aktīva un pat netiek ārstēta (tikai kontrolēta), un ir posmi, kad tā atgriežas (notiek recidīvs) un atkal nepieciešama ārstēšana.
Pacienti savas dzīves laikā parasti piedzīvo vairākus slimības “uzplūdus” un “atplūdus”. Proti, mieloma nav izārstējama pilnībā, bet terapija spēj panākt slimības bezsimptomu stadiju vai stabilizāciju, pagarinot pacienta dzīvildzi, uzlabojot dzīves kvalitāti, mazinot sāpes un komplikāciju attīstības risku. Vairumā gadījumu ārstēšana spēj nodrošināt ilgus periodus bez jebkādiem slimības simptomiem un labu dzīves kvalitāti, tāpēc multiplo mielomu iespējams uzskatīt par hronisku slimību.
Vienlaikus mielomas ārstēšanas gaita un norise ir ļoti individuāla – gan attiecībā uz komplikācijām, gan rezultātiem. Jaunāki un veselāki pacienti bieži vien var saņemt intensīvu terapiju, kuras mērķis ir panākt ilgstošāku slimības atkāpšanos. Savukārt par 65 gadiem vecākiem un fiziski vājākiem pacientiem var būt neiespējami nozīmēt lielas ķīmijterapijas devas un veikt cilmes šūnu transplantāciju. Ārstēšanas mērķis šādiem pacientiem ir pagarināt dzīvildzi un nepasliktināt dzīves kvalitāti.
Šobrīd ir pieejams salīdzinoši liels skaits medikamentu un to kombināciju, kuras var izmantot dažādās mielomas stadijās pat tad, ja pacientam jau iepriekš bijuši vairāki terapijas kursi un slimība ir vairākkārt atgriezusies. Zāļu kombinācijas var ietvert ķīmijterapijas zāles, steroīdus un citu grupu medikamentus.
Lai lemtu par ārstēšanas uzsākšanu, tiek izvērtēti dažādu analīžu un izmeklējumi rezultāti, un ņemti vērā novērojamie simptomi. Dažās situācijās var būt nepieciešams uzsākt ārstēšanu steidzami, piemēram, ja pacientam ir nopietns nieru bojājums, nospiestas muguras smadzenes vai paaugstināts kalcija līmenis asinīs.
Mielomas gadījumā galvenā ārstēšana ir ķīmijterapija. Parasti tiek kombinētas vairākas ķīmijterapijas zāles ar hormonu preparātu (glikokortikoīdu jeb steroīdu) lielām devām. Retāk ārstēšanā izmanto tikai vienu medikamentu.
Latvijā pirmās izvēles terapija ir bortezomibs, ciklofohamīds, deksametazons, lenalidomīds u.c. Ķīmijterapiju slimnieks var saņemt gan ambulatori, gan stacionāri – tas atkarīgs no izvēlētā ārstēšanas protokola, ķīmijterapijas gaidāmajām blakusparādībām un pacienta blakusslimībām.
Ļoti būtiska kīmijterapijas komplikācija ir neiropātijas. Biežākās ķīmijterapijas blaknes ir:
Tās darbojas, pārveidojot imūnsistēmu un palīdzot tai nogalināt mielomas šūnas vairākos veidos. Mielomas gadījumā lieto šādas imūnmodulējošās zāles: talidomīds, lenalidomīds un pomalidomīds.
Imūnmodulējošās zāles var izraisīt:
Mielomas ārstēšanā visbiežāk tiek izmantotas divas mērķterapijas medikamentu grupas – proteosomu inhibitori un monoklonālās antivielas.
Proteosomu inhibitori darbojas, īslaicīgi bloķējot proteosomu darbību šūnās. Proti, apturot procesu, kas ļauj mielomas šūnām izdzīvot. Proteosomu inhibitori mielomas gadījumā ir bortezomibs, karfilzomibs un iksazomibs.
Šīs zāles organismā darbojas līdzīgi dabiskajām antivielām. Šis antivielas atpazīst olbaltumvielas (proteīnus), kas atrodas uz potenciāli kaitīgu šūnu virsmas, saistās ar šiem proteīniem, iezīmējot tos kā bīstamus un iznīcināmus. Mielomas gadījumā tiek izmantotas monoklonālās antivielas daratumumabs un izatuksimabs, bet Latvijā tās nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.
Blakusparādības visiem neizpaužas vienādi – dažiem pacientiem var būt tikai dažas, bet citiem – vairākas, tāpat atšķiras arī blakusparādību intensitātes un ilguma līmenis. Visbiežāk sastopamās mērķterapijas blakusparādības ir:
Tāpat šie medikamenti var pazemināt dažu minerālvielu līmeni organismā, kā arī izraisīt asins sastāva izmaiņas – pazemināt sarkano un balto asinsķermenīšu, kā arī asins plātnīšu līmeni organismā un attiecīgi radīt elpošanas un sirdsdarbības traucējumus, paaugstinātu infekciju, asiņošanas, zilumu veidošanās risku utt.
Transplantāciju parasti izmanto pacientiem līdz 60 gadu vecumam, iepriekš izvērtējot blakus slimības, un to, vai vidējā dzīvildze pēc transplantācijas var būt lielāka nekā tad, ja slimnieku ārstētu tikai ar ķīmijterapiju. Parasti tiek veikta autologā perifēro asins cilmes šūnu transplantācija (cilmes šūnas tiek ņemtas no slimnieka), jo mirstības risks šajos gadījumos ir mazāks nekā ar alogēnu perifēro asins cilmes šūnu transplantāciju, kad tiek izmantotas donora cilmes šūnas.
Pēdējos gados, lai panāktu labāku ārstēšanas rezultātu, transplantācija tiek atkārtota 4 –12 mēnešu laikā, negaidot slimības progresiju. Taču šobrīd notiek pētījumi, vai autologā cilmes šūnu transplantācija visefektīvākā tomēr nav 2. remisijas laikā, nevis 1. remisijas laikā, kā to veic šobrīd.
Medikamentozās terapijas efektivitātei ar katru gadu pieaugot, staru terapija savu nozīmi zaudē, tāpēc to izmanto ļoti, ļoti reti, proti, gadījumos, ja:
Atsevišķos gadījumos staru terapiju izmanto arī tad, ja ir kaulu bojājums, kas draud ar patoloģisku lūzumu un nepieciešams apstādināt vai palēnināt deģeneratīvās izmaiņas. Dažkārt staru terapija ir vienīgā plazmacitomu ārstēšanas metode.
Ķirurģiska ārstēšana tiek īstenota, ja mugurkaulā ir specifiskas izmaiņas, kas prasa operatīvu iejaukšanos. Visbiežāk tiek veikta skriemeļu cementēšana jeb vertebroplastija.
Lai uzzinātu, kā pacients reaģē uz ārstēšanu, jāveic regulāras pārbaudes. Tās var atšķirties, bet parasti tās ir:
- regulāras asins un/vai urīna analīzes;
- radioloģiskie izmeklējumi un kaulu smadzeņu biopsijas.
Ārstēšana parasti ir vērsta uz mielomas kontroli jeb slimības progresijas apturēšanu, lai sasniegtu remisiju. Remisija nozīmē, ka pacienta:
Šāds remisijas – bezsimptomu vai efektīvi kontrolētu simptomu – periods var būt mēnešiem vai pat gadiem ilgs. Bet ņemot vērā to, ka mieloma nav izārstējama, bet tikai ārstējama, kādā brīdī tā var atkal kļūt aktīva. Slimības laikā tas var notikt vairākkārt. Slimības atkārtotu aktivizēšanos (atgriešanos) jeb recidīvu raksturo:
- paraproteīna vai brīvās vieglās ķēdes olbaltumu līmeņa paaugstināšanās;
- mielomas simptomu paasinājums.
Līdzīgi kā resnās zarnas polipi daudzu gadu gaitā nelielai daļai cilvēku var progresēt par resnās zarnas vēzi, līdzīgi procesi var veidoties arī kaulu smadzenēs. Nenoteiktas nozīmes monoklonālā gammopātija vai snaudošā multiplā mieloma ir pirmsvēža stāvokļi, kas pacientiem rada lielāku multiplās mielomas attīstības risku.
Notiek pētījumi, lai agrīni (vēl pirms simptomu rašanās) identificētu pacientus ar šīm slimībām un novērstu simptomātiskas multiplās mielomas attīstību.
Tomēr vairumā gadījumu mielomas attīstības cēloņi ir kopumā ir neskaidri un specifiski katram pacientam. No vienas puses, tas var sniegt zināmu mierinājumu un atbrīvošanos no vainas sajūtas – proti, neko nebija iespējams darīt slimības novēršanai, no otras – profilaktisku risinājumu neesamība, iespējams, mazina izredzes sevi pasargāt no šī neizārstējamā vēža.
%201.png){kind=logo}
